“Agrāk biju no tiem, kas ņirgājās par literārās valodas nepratējiem.” Saruna ar Kārli Kazāku 0
Trešdien, 5. februārī, ar koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī tiks atklāts un klausītājiem nodots dziesmu autora un mūziķa KĀRĻA KAZĀKA jaunākais albums “Apspēlēts”. Katrs koncerta apmeklētājs saņems arī kompaktdisku, kas būs vienīgā iespēja taustāmā veidā iegūt šo mūzikas albumu savā īpašumā. Šajā ziņā Kārlis Kazāks palicis uzticīgs sev.
Kārļa Kazāka radošajā devumā ir solo albumi “Uz manām plaukstām” (2007), “16 stundas” (2011), “Gultnes” (2013) un “Kārlis Kazāks un viņa” (2015). Mūziķis radījis arī divus šūpuļdziesmu albumus bērniem – “Mēness ceļu rādīs miega peles vezumam” (2007) un “Tēti dzied šūpuļdziesmas”, kas iedziedāts kopā ar sabiedrībā pazīstamiem tēviem. Viņam pieder oriģinālmūzika Leļļu teātra izrādei “Emīls un Berlīnes zēni”, kā arī Nacionālā teātra uzvedumiem “Cilvēks Karamazovs” un “Jaunā ārsta piezīmes”.
“Jaunajā albumā stāsts ir par mani un manu mūzikas izjūtu šodien, par realitāti, kas var tikt paplašināta tā, kā es to vēlos un uz to paskatos,” savu piekto solo albumu raksturo autors.
Dziedātājs un komponists Kārlis Kazāks kopā ar taustiņinstrumentālistu Kasparu Tobi spēlējas ar dziesmām, ar gaidām, realitātes papildināšanu un koncertu kā radīšanas prieku. Teātris vakaru pieteicis kā izrādi, kur mūziķu lomās Kārlis Kazāks un Kaspars Tobis, bet režisors Kaspars Zvīgulis.
Tā kā visas biļetes uz “pirmizrādi” izpirktas, iecerēts papildkoncerts – 15. maijā. “Varbūt tad ko varēsim nopelnīt arī paši,” neslēpj Kārlis Kazāks, “bet jebkurā gadījumā man koncerts nav naudas pasākums.”
– Vai spēlēt uz Nacionālā teātra skatuves joprojām ir notikums?
K. Kazāks: – Mēģinājuma dienā uzkāpjot uz skatuves un ieraugot lielo skatītāju zāli ar astoņsimt sēdvietām, parteru, balkonu, gaidīju, vai būs tā īpašā sajūta. Un ir.
Pieļauju, ka pat aktieri, kuri ikdienā spēlē uz šīs skatuves, vienmēr sajūtas īpaši.
Te ir ne ar ko nesalīdzināma aura, jo arī pats ēkas stāsts ir īpašs. Latvijas Nacionālais teātris. Valsts dibināšanas vieta. Lai gan vienreiz jau esmu spēlējis savu koncertu uz lielās skatuves, arī, otro reizi atgriežoties, tas ir piedzīvojums.
– Nacionālajā teātrī esat veidojis mūziku izrādēm, kas iederas tā dēvētajā “īsto sērijā” – “Īstie Jāņi”, “Īstais teātris”, “Īstā bērnība”, “Gribu ziemu. Īsto”…
– Tur vairāk dauzījāmies ar citu cilvēku sarakstītām dziesmām, palīdzēju aktieriem tajās ielauzīties.
– Bet kas, jūsuprāt, “īsto sērijā” ir tas atšķirīgais, īstais?
– Mēs sākām sen, šķiet, pirms desmit gadiem. Tolaik nebija populāri aktieriem pašiem bez režisora līdzdalības radīt izrādes. Zināmā mērā tas bija manas paaudzes aktieru protests pret pieņēmumiem par to, kādiem, piemēram, jābūt Ziemassvētku koncertiem.
Protestēt, īpaši sākumā, ir viegli – re, var padauzīties, šo to atļauties, apsēsties kādam skatītājam klēpī…
Forma, ko toreiz veidojām kā nebijušu, nu gana populāra. Tagad tā dēvētā “trešā siena” aktieru un publikas attiecībās tiek nojaukta gana bieži, skatītājs top visādi iesaistīts izrādēs, notiek dažādas performances…
Teātra pasaule mainījusies. Zinu, ka šogad Nacionālajā teātrī “īstos” mēģinās uzvest Teātra dienas koncertā martā uz lielās skatuves.
– Bet tagad pavērsim priekškaru albumam “Apspēlēts” un tam veltītajam koncertam šovakar.
– Skanēs pavisam jaunas dziesmas, būs daļa plašākai publikai iepriekš nespēlētu, kaut varbūt arī pirms trim četriem gadiem rakstītu dziesmu, jo kādu laiku neesmu šādus Kārļa Kazāka albumus vai dziesmu apkopojumus izdevis. Pēc iepriekšējā albuma pa vidu bija dziesmas izloksnēs, veidoju televīzijas raidījumu ciklu “Dzirdi balsis” un pie savām dziesmām nebiju pieķēries.
– Jā, kopš 2012. gada jūsu radītie “velomūzikas” braucieni – koncerti apmaiņā pret naktsmājām visdažādākajās Latvijas malās – ir gana populāri. Lasīts, ka astoņu gadu laikā kopā ar Māri Bīmani, Juri Kriču, Kasparu Tobi, Karīnu Tatarinovu, Artūru Krūzkopu un Kasparu Zvīguli ar velosipēdiem esat nobraukuši vairāk nekā četrus ar pusi tūkstošus kilometru un snieguši gandrīz astoņdesmit koncertus. Dzīvojot katrā no jūsu paša izvēlētajām Latvijas vietām, ieklausoties vietējo cilvēku sarunās un uzzinot attiecīgās izloksnes īpašo skanējumu un izcelsmi, radies albums “Dzirdi balsis”, kurā apkopotas septiņas dziesmas septiņās latviešu valodas izloksnēs. Vai tam būs arī turpinājums?
– “Velomūzikai” nekādu robežu vai nobeiguma nav un nevar būt. No tās zināmā mērā izaugušie izlokšņu raidījumi televīzijā “Dzirdi balsis” gan turpinājās divas sezonas, jo pēc pirmās jutos parādā tēvam, ka nebiju veidojis raidījumu par viņa dzimto pusi Kārķiem, kur runā Ziemeļvidzemes izloksnē. Tas man pašam bija ļoti svarīgi.
Šobrīd digitāli ir pieejams albums “13 i 1”, kurās apkopotas visas 14 raidījumiem tapušās dziesmas.
Tagad, turpinot mūsu izlokšņu jeb dažādības stāstu, ceru, ka kopā ar manu radošo komandu, kuras pamatā ir Dāvis un Andra Dorši no “Epata Studio”, režisore Ieva Stade un producente Žaklīna Zābere, šogad izdosies radīt un nākamgad caur mūziku parādīt televīzijā jaunu stāstu – par mazākumtautībām, kā tās Latvijā parādījušās, kā starp mums uzradušies čigāni, ebreji, poļi, par viņu pienesumu mūsu kultūrā un tajā, ko tagad saprotam ar jēdzienu “mēs” Latvijā.
Izloksnēs varu iejusties pats un tās saprast, bet skaidrs, ka ar mazākumtautībām ir citādi,
piemēram, čigānu valodu es neapgūšu. Tāpēc centīšos atrast kādu šai nācijai piederīgo, ar kuru kopā varētu radīt dziesmu.
Kad pie šīs idejas jau bijām sākuši strādāt, pēkšņi dzirdu – Dzintars Čīča izdod “Dāvāja Māriņa” čigānu valodā. Esam pārstājuši slēpt savu izcelsmi, nebaidāmies no tā, kas esam. Latgalieši nebaidās sacīt, ka viņi nāk no Latgales, sēļi paceļ galvu, un vēl kādam ir prieks pateikt, ka viņš ir nevis nevienam nepiederošs nekas, bet gan, piemēram, Latvijas polis.
Atzīšos, es, dzimis Jelgavā un audzināts tajā latviešu rakstu valodā, kas mazliet pazemo visus, kuri neizpilda kritērijus, agrāk biju no tiem, kas ņirgājās par latviešu literārās valodas nepratējiem. Nonācis Rīgā, smējos par puišiem no Alūksnes, no Gulbenes, no Jēkabpils…
– Un kā jūsos notika tā pārvērtība attieksmē?
– Droši vien iepazīstot. Un sava deva arī tai pašai “velomūzikai”, kad saproti, ka novados dzirdētais ir nevis nepareiza runāšana, bet kultūra, kura pati var saglabāties tikai caur šīm valodas īpatnībām un ļauj tās saglabāt. Latgalieša īstā viesmīlība izpaudīsies tikai saimniekpapam, sauksim viņu par Macānu, iznākot savā sētā un runājot savā mēlē.
Savukārt Kurzemē pareizā latviešu literārajā valodā ar visām galotnēm izteiktām dusmām nebūs nekādas ticamības. Nē, īsti nikns “viš dod pa mut’!”. Cilvēka raksturs un piederība vislabāk izskan viņa mēlē.
– “Stikla pērles zemē sašķīst miljons lauskās… Tu raudi manas domas, ja es ļaujos… Tu lasi manas domas, lūdzu, nesagriezies.” Tā skan rindas no jūsu jaunā albuma tituldziesmas “Caur saskrāpētu stiklu”. Ja tās nolasītu priekšā atrauti no konteksta un lūgtu cilvēkiem nosaukt autoru… Varbūt kāds minētu – Ādamsons, Čaks… Kāda būtu atbilde?
– Nezinu. Nekad neesmu savus dziesmu vārdus uztvēris kā dzeju vai atrauti no dziesmām.
Ir vaicāts, kāpēc vārdus nepierakstu, nepasludinu par dzejoļiem.
Es tos tā neuztveru. Cita lieta, ka mūsdienu hiphopā vai repā puiši runā aktualitātes, operatīvas atmiņas… Pieļauju, ka manās dziesmās nekas tāds nevarētu parādīties, liec, kurā gadsimtā vēlies.
Nekad neesmu varējis atbildēt, kā dziesma rodas. Paņem ģitāru, apsēdies pie klavierēm, kaut ko uzspēlē, ja rodas sajūta, ka kaut kas jādara. Es to saucu par gaidīšanu. Citreiz tā arī nekas neatnāk. Bet tad pēkšņi vārdi, akordi sakārtojas sistēmā.
Ja vārdi uzreiz skaisti saformējas vienā teikumā, kas pārāk pabeigts, liela ķibele, jo nav ko piekombinēt klāt. Ar vienu teikumu dziesma nesanāk. Bundzinieks Juris Kroičs bieži dusmojas, ka man mūžīgi kaut kas sapinies pirkstos vai vārdos un neveidojas tradicionāls mūzikas “kvadrāts”.
Nevis vārdi, drīzāk vispirms ir ideja, par ko būs dziesmas. Ideja uzrodas pirmā.
Varbūt tituldziesma “Caur saskrāpētu stiklu” ir reakcija tam, par ko esmu domājis brīdi pirms tās atnākšanas.
Par to, ka nesaprotamies nevis aiz ļauna, bet tādēļ, ka izdomājam viens otru un cits citu.
Un tajā mirklī sākam viens otram pārmest – kāpēc tu pārvērties, kāpēc šodien neesi tāds kā vakar? Ko sakām politiķiem, ja kāds maina partiju? Cūka! Kā tu tā drīksti! Mēs paši gan ik vēlēšanās varam balsot par citu.
Bet uztvert pasauli un dzīvot tajā taču būtu vieglāk un ērtāk, ja citi un nekas nemainītos. Saliec tik visu iepriekš zināmos kvadrātiņos… Priekšstatu rāmjus izjūtu arī mūzikā.
Varbūt kādu pārsteigs arī šis vakars. Atšķirībā no “Kazāka ierastā”, kur, kā pieskaros ģitāras stīgai, tā skan, šis koncerts būs elektroniskāks, mūsdienu mūzikas izpratnē ar vairāk digitāli radītām skaņām, kas man pašam ir izaicinājums. Kopā ar Kasparu Tobi atklāju sev pilnīgi jaunu pasauli par to, kā saspēlēties ar sevi pašu un manis pirms kāda laika radīto.
– Pēc profesijas esat inženierzinātņu maģistrs, pasniedzat koka dizainu Tehniskajā universitātē. Un kāds jaunietis var izdarīt secinājumu – re, mūzikā var darboties arī bez augstām skolām šajā laukā.
– Jā un nē. Esmu runājis ar Guntaru Prāni (Mūzikas akadēmijas rektors. – V. K.), varbūt iet pastudēt? Jā, protams, nāc… Bet citkārt domāju – labi, ka man nav mūzikas kodu priekšzināšanu, tas palīdzējis nepaļauties stereotipiem, priekšrakstiem.
Mācoties Jelgavas 4. vidusskolā ar tā dēvēto mūzikas novirzienu, pasniedzējs Agris Celms bija ļoti apvainojies, ka es, ilgu laiku viņa iemīļotais audzēknis, kurā viņš kā trompetistā tik daudz bija ieguldījis, to lietu pametu.
Nāku no pasniedzēju ģimenes, kura deviņdesmito gadu sākumā dzīvoja uz veselīgas nabadzības sliekšņa.
Ja mācies par galdnieku, uzreiz ko vari uztaisīt, pārdot, sākt pelnīt. Vienkārši gribējās ēst, bikses nopirkt. Nekāda lielā, racionālā dzīves doma pēc devītās klases toreizējā izvēlē nebija. Bet ģitāra atnāca nejauši. Brālis spēlēja grupā, mājās mētājās no septiņstīgu uz sešstīgu pārtaisīts instruments…
Tagad kādreiz iešaujas prātā – ir jau forši ko uzaranžēt kopā ar kori, orķestri… Bet tās lielās formas ir priekšrocība izglītotākajiem. Tas, ko neesmu mācījies, prasītu milzīgu darbu, negribu tur jaukties. Man tās dziesmas tādas īsiņas.
– Šajā stāstā var nolasīt vēl vienu šķautni, kas rodama jūsu koncerta un albuma daudzietilpīgajā nosaukumā “Apspēlēts”. Mūzikā var apspēlēt kādu tēmu, kārtīs blēži tevi. Jums, paralēli maizes darbam gandrīz trīsdesmit gadu esot mūzikā, būs izdevies apspēlēt pašu dzīvi.
– Jā, ja paveicas, tu vari apspēlēt dzīvi. Vai arī dzīve tevi, ja misējas. Vēl ir teātra skatuve, tur arī tik daudz tiek spēlēts un apspēlēts. Taču man vienmēr paticis atstāt vietu pārdomām tam, kurš mani klausās un dzird.
