Latvietis pieveic 161 km skriešanas sacensības apkārt Fudzi kalnam, par godu savam brālim 0
Rakstnieks un piedzīvojumu meklētājs Mārtiņš Zvīdriņš ārēji nemaz neatgādina supervaroni, un tāds arī nekad nav juties, tomēr viņa paveiktais parastam cilvēkam liksies gandrīz neticams, jo Mārtiņš sacensībās apskrējis apkārt japāņu svētajam kalnam Fudzi (161 km), šo skrējienu veltot savam pāragri mūžībā aizgājušajam brālim. Fudzi kalns viņam padevās vien otrajā piegājienā, bet pirmajā reizē skrienot Mārtiņš pats bija tuvu tai robežai, no kuras šai saulē vairs neviens neatgriežas. Te viņa stāsts.
Vispirms dzima doma
Pirmo reizi apkārt Fudzi kalnam (3776 m v. j. l.) skrēju 2013. gada aprīļa beigās. Gluži iesācējs nebiju, jo sāku skriet pusmaratonus un maratonus jau vidusskolas pēdējās klasēs un turpināju, studējot Banku augstskolā, pievienojot vēl arī kalnu skrējienus (Monblāns 2012. gadā). Pa vakariem piestrādāju Latvijas Nacionālajā operā par biļešu kontrolieri. Viss bija kārtībā – augsti mērķi, laba skola, draudzene, aizraušanās… Tad traģiski gāja bojā mans vecākais brālis un dzīve sagriezās kājām gaisā.
Par skrējienu apkārt Fudzi izdzirdēju novembrī – pusgadu pirms kārtējām sacensībām, un nodomāju, ja es noskrietu, tas būtu kā piemineklis brālim. Tobrīd īsti nesapratu, vai tāds solis tiešām atbrīvos no sliktajām domām, kas bija mani pārņēmušas, taču, arvien vairāk domājot, sāku tam ticēt. Sakrita vairāki faktori – tikko biju sasniedzis atbilstošo vecumu, no kura drīkstēja reģistrēties, turklāt kalnu skrējienos biju savācis ieskaites punktus, kas deva priekšroku. Pēdējais šķērslis – dalības maksa 35 000 jenu (~ 430 eiro), kuras man nebija. Kad es par skrējienu uzzināju, bija palikušas vien piecas dienas līdz reģistrācijas slēgšanai. Ko darīt? Liktenis ļāva satikt senu draugu, kurš, noklausījies manu bēdu stāstu, noticēja manām spējām un noziedoja reģistrācijas naudu.
Tas bija tikai sākums. Vēl vajadzēja nepieciešamo ekipējumu un aviobiļetes uz Japānu – vairākus tūkstošus eiro. Biju izdomājis visādas shēmas, kā pelnīt naudu no azartspēlēm līdz 12 stundu strādāšanai lielveikalā. Organizēju dažādus pārgājienus, bet iekūlos vēl lielākos finansiālos mīnusos. Par maniem centieniem, kas cieta pilnīgu fiasko, varētu sarakstīt grāmatu. Taču es nepadevos, gribēju izdarīt visu, kas manos spēkos, lai nebūtu kā sportā, kad pietrūkst dažu sekunžu simtdaļu līdz medaļai. Atlika vairs tikai trīs nedēļas, biju pazaudējis daudzus draugus, attiecības un nolēmu lūgt palīdzību sabiedrībai. Prātā ienāca absolūti traka doma – pārdot mākoņus debesīs – tos, kurus es noskrietu ap Fudzi vulkānu konkrētu cilvēku vārdā. Parēķināju, piedāvāju cenu Ls 0,49 (~ 0,7 eiro) par simt metriem un ieliku ziņu tviterī. Un notika brīnums, cilvēki un uzņēmumi aizgūtnēm sāka pirkt manas distances metrus gluži kā akcijas biržā, un pāris stundās vajadzīgā naudas summa bija savākta.
Uz starta – totāli izsmelts
“Tā es nonācu Japānā. Uz starta 161 kilometru garam skrējienam ar kopējo vertikālo kāpumu 9100 metri, gaisa temperatūras svārstībām no 5 līdz 24 grādiem un kontrollaiku 46 stundas. Ap vulkānu ir pļavām un mežiem klāts līdzenums – tāds kā kalnu gredzens, kur augstākajā vietā dienvidu nogāzē taka uzved līdz izdedžu nobirām, kurās kājas iegrimst līdz potītēm. Maršruts četras stundas ved uz augšu, trīs stundas uz leju un tad atkal uz augšu… Reljefs daudzviet caurausts varenām koku saknēm un piemētāts ar lielākiem un mazākiem klintsbluķiem, turklāt vēl migla, smidzinošs lietus un ilga tumsa. Īsu mirkli pirms starta sapratu – organizējot neiespējamo misiju, esmu drausmīgi noguris. Atspiedies uz trekinga nūjām, jutu – nu ir ziepes. Es tik ļoti gribēju nokļūt šeit, ka biju aizmirsis par gatavošanos skrējienam.
Paskaidrošu, ka Fudzi kalna trase ir bīstama ne tikai savdabīgā reljefa, bet arī dzīvnieku dēļ.
Te jāuzmanās no lāčiem, tādēļ katram skrējējam pie somas obligāti jābūt zvanam, kas, nepārtraukti skanot, brīdina zvērus par cilvēka tuvošanos.
Vēl ļoti bīstams ir slepkavotājirsis – krietni lielāks par Latvijā sastopamajiem, kas lidojot atgādina mazu helikopteru. Ja tāds monstrs iekož, izdalās ķīmiska viela, kas liek uzbrukt pārējiem kukaiņiem, un cilvēks īsā brīdī var būt pagalam.
Skrējiena trase sadalīta 12 posmos (vidēji 10 – 15 km) ar noteiktu darba laiku. Ja tu kādā no tiem vairs neiekļaujies, esi izstājies. Kontrolpunktos ir iespējas atpūsties, mazliet pagulēt, atrodas medicīniskais personāls. Katram dalībniekam piestiprināts GPS raidītājs, lai vajadzības gadījumā viņu varētu atrast trasē un sniegt palīdzību, somā līdzi jābūt pirmās palīdzības medikamentiem, rezerves lukturītim, apvidus kartei, mugurā – “Gore-tex” siltumu un mitrumu aizturošai jakai, citādi ceļā nemaz neļauj doties, jo kalnos iespējams negaiss, vētra, kas atbilstoši nesagatavotiem cilvēkiem var beigties letāli. Nerakstīts likums – ja kādam trasē kļūst slikti, viņam jāpalīdz.
Par matu no nāves
“Fudzi kalna skrējienu es salīdzinātu ar šaha spēli, jo visu laiku jādomā vairāki gājieni uz priekšu, un, ja tev sāk gribēties ēst vai dzert, ir jau par vēlu. Regulāri jāuzņem magnijs, lai nesāktos muskuļu krampji, laikus lukturim jāmaina baterijas, jāuzvelk siltāks apģērbs, pirms iestājas tumsa.
Pēc pirmajiem 40 kilometriem sapratu – jāizstājas, jo pārguruma dēļ man bija ļoti slikti, visas maliņas sāpēja, pat zobi.
Es izvilku pirmo nakti, otro dienu – tik daudz bija likts uz vienas kārts, ka negribēju padoties.
Otrajā naktī man pēkšņi kļuva ļoti labi. Atceros, bija pilnmēness, lēnajā vējiņā niedres kalnos maģiski sanēja un man vairs nekas nesāpēja – pat trekinga nūju saberztās plaukstas. Vieglā riksī ieskrēju 121. km kontrolpunktā un izstājos nepilnus 40 kilometrus pirms finiša, jo neko vairs nejutu. Distancē biju pavadījis apmēram 33 stundas un zaudējis astoņus kilogramus svara. Psiholoģiski smagi bija arī paziņot par izstāšanos – skrējienam Latvijā taču sekoja simtiem līdzjutēju.
Pēc tam mani piemeklēja nopietnas veselības problēmas. Vairs neatceros, kā nokļuvu līdz savam viesnīcas numuram, bet mani atrada japāņu gids atslēgušos uz grīdas.
Draugi lidostā mani gandrīz neatpazina, jo izskatījos briesmīgi. Taču vissmagāk mani grauza apziņa, ka, upurējot visu, esmu kļuvis arī par krāpnieku. Kad atguvos, sarīkoju trīs stundas garu lekciju, kurā visiem, kas vēlējās, izskaidroju neveiksmes cēloņus. Pēc tās man pienāca klāt kāds cilvēks, kurš teica, ka juties, kā tikko izlasījis labu grāmatu, jo stāsts jau nebija ar laimīgām beigām. Un viņa sacītais man iesēdās zemapziņā.
Atgriešanās, lai sevi uzvarētu
Atkopies pēc apmēram trim mēnešiem noskrēju simt sešdesmit kilometru distanci Monblāna maratonā, kāpjot uz goda pjedestāla trešā pakāpiena savā vecuma grupā. Iepretim Fudzi skrējienam šis likās kā viegla pastaiga. Nolēmu nopietni trenēties, lai pēc kāda laika atgrieztos Japānā, un to arī izdarīju 2015. gadā. Šoreiz drošības apsvērumu dēļ skrējiens no pavasara tika pārcelts uz rudeni un distance arī bija nedaudz garāka. Taču man joprojām nebija naudas tālajam ceļam.
Izdomāju, ka rakstīšu grāmatu par sevi – puisi, kurš mēģināja apskriet apkārt Fudzi vulkānam, jo lekcijas uzmetums man jau bija. Un atkal prātā ienāca traka ideja – pārdot grāmatu, kas vēl nemaz nebija uzrakstīta. Man vienmēr paticis redzēt, kā burti un vārdi izkārtojas uz papīra, un likās, uzrakstīt grāmatu par savām izjūtām tāds nieka darbiņš vien būs. Bet smagi maldījos. Taču pirms tam bija sajūsma, ka cilvēki aktīvi pirka neuzrakstīto grāmatu, ko bija plānots izdot ierobežotā tirāžā – 300 eksemplāros, bet galu galā sanāca tūkstotis. Pretī viņiem devu sertifikātu ar konkrētās grāmatas numuru un piegādes laiku – pusgadu pēc skrējiena. Arī šoreiz skrējienā apkārt Fudzi kalnam neiztika bez dažādiem piedzīvojumiem. Bija ļoti nepatīkami laika apstākļi, trīs dienas lija lietus, un katrs trešais izstājās, bet es pēc 44 distancē pavadītām stundām (173 km) finišēju, jūtoties ļoti labi. Pāris gados kopš pirmā mēģinājuma biju nobriedis, mācījies no savām kļūdām.
Pēcgarša
Atgriezies mājās, sāku rakstīt solīto grāmatu. Pēdējā reizē man līdzi bija komanda, ierakstījām intervijas un materiālu netrūka. Bet, jo tuvāk nāca nodošanas termiņš, jo vairāk atcerējos piedzīvotā nianses un rakstīšana kļuva intensīvāka. Sapratu, paredzētajā laikā neiekļaušos, un sākās tāda panikas lēkme, ka nonācu pat slimnīcā.
Nācās pārcelt termiņu vēl uz pusgadu. Pametu novārtā visus citus darbus un rakstīju katru dienu pa divpadsmit stundām, slīpējot ik teikumu, bet vienalga laika bija par maz. Man bija bail, ka tūlīt mani publiski pasludinās par krāpnieku, tādēļ piedāvāju cilvēkiem atgūt iemaksāto naudu – pieteicās tikai daži, un interese pat pieauga. Beidzot pagājušā gada maijā notika grāmatas atvēršanas svētki. Pēc tam es personīgi izvadāju un pasniedzu atlikušās grāmatas visiem, kuri bija piedalījušies iepriekšpārdošanā, ierakstot tajās cilvēku vārdus, kuriem biju pateicību parādā. Man bija svarīgi apliecināt savu godavārdu. Tā bija tapis piemineklis manam brālim – grāmata “Fudzi 161 km”.
“Mākoņgrāmata”
* Grāmata – patiesībā piedzīvojumu karte – “Fudzi 161 km” jeb “Mākoņgrāmata” (616 lpp., svars 1,7 kg) izdota 1000 eksemplāros un nav nopērkama veikalos. Atrodama un izlasāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, arī dažās lauku bibliotēkās. Pēdējie eksemplāri taujājami autoram, jo lielākā daļa jau atraduši savas jaunās mājas. Grāmatā ir atsauces uz sešām citām populārām grāmatām, tostarp A. Grīna “Dvēseļu puteni”, lai parādītu, ka mainās laikmeti, bet cilvēku sajūtas (bailes, neziņa, sāpes…) nemainās. Katru grāmatu īpašu padara eksemplāra numurs, kā arī ierakstīts grāmatas īpašnieks. Vairāk grāmatu šādā formātā nav plānots izdot. Atsauksmes var lasīt: www.goodreads.com/book/show/35179502-fudzi161km.
