Pasaulē ir parādījies jauns bizness: cilvēki, kas par maksu gatavi sarīkot apskāvienu sesiju 19
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienu pasaulē arvien vairāk cilvēku jūtas vientuļi, jo ikdienā viņiem līdzās nav neviena, ar ko sirsnīgi aprunāties vai sajust draudzīgu pieskārienu.
Šo trūkumu var mēģināt aizpildīt ar suni vai kaķi, bet pasaulē ir parādījies arī jauns bizness: cilvēki, kas par maksu gatavi sarīkot apskāvienu sesiju vai doties ar jums nesteidzīgā pastaigā.
Covid-19 pandēmija nav vienīgais postošais spēks, kas plosās pasaulē, jo arvien biežāk tiek runāts arī par “vientulības pandēmiju”.
Rietumu pasaulē arvien vairāk cilvēku dzīvo vieni, jo nav atraduši dzīvesbiedru vai dzīvesbiedrs ir miris, tādēļ kontakti ar citiem cilvēkiem tiek uzturēti galvenokārt ar sociālo tīklu palīdzību.
“Facebook” draugi jums var veltīt kādu uzmundrinošu vārdu, bet internetā nav iespējams saņemt siltu apskāvienu vai draudzīgu rokasspiedienu, vismaz pagaidām, kamēr nav attīstījušās virtuālās realitātes tehnoloģijas.
Zinātnieki norāda, ka cilvēks ir sociāla būtne, bet pieskārienu deficīts un vientulības sajūta var novest pie nopietnām garīgās un fiziskās veselības problēmām: depresijas, pārmērīgas alkohola lietošanas, domām par pašnāvību u. c.
Nekāda seksa!
Cilvēku pieskārienu trūkumu var mēģināt aizstāt ar mājdzīvnieku, iegādāties suni vai kaķi, ko var sabužināt un samīļot, turklāt mājdzīvnieks var kalpot arī kā sarunu partneris, jo pacietīgi uzklausīs visus jūsu monologus un nemēģinās pārtraukt ar kritiskām piezīmēm.
Taču ir brīži, kad ar šādu vienpusēju saskarsmi vien nepietiek un rodas vēlme pēc cilvēciska kontakta. Ne velti prostitūtas stāsta par klientiem, kuri maksā ne tik daudz par seksu, cik par iespēju aprunāties ar cilvēku, kurš viņus uzklausīs bez nosodījuma un pārmetumiem.
Prostitūcijas bizness ir sens kā cilvēce, bet pēdējā laikā pasaulē parādījusies jauna profesija, kas mēģina risināt cilvēku vientulības un pieskārienu deficīta problēmu.
Tie ir profesionāli “samīļotāji”, kas saņem naudu par iespēju apskauties, pagulšņāt kopā un ļauties sarunām.
Atšķirībā no prostitūcijas “samīļotāju” ētikas kodekss stingri aizliedz jebkādus seksuālus kontaktus ar klientu, apskāvieni ir tīri draudzīgi un platoniski.
Kā stāsta amerikāniete Samanta Hesa, viņa par saviem pakalpojumiem iekasē 60 dolāru stundā. Par šo naudu viņa piedāvā apskaut un samīļot pilnīgus svešiniekus, kas ilgojas pēc cilvēciska kontakta.
Samanta atceras, ka ideja par šādu nodarbi viņai ienākusi prātā, kad viņa lasījusi rakstu par kādu vīrieti, kurš ieradies vietējā tirdziņā ar plakātu “Apskāvieni par brīvu”.
Reiz viņam blakus nostājies konkurents ar plakātu “Ekskluzīvi apskāvieni par 2 dolāriem”, un šis piedāvājums izrādījies vēl pieprasītāks.
Samanta sapratusi, ka sabiedrībā ir pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem, tādēļ nolēma uzsākt “apskāvienu biznesu”.
“Savus pakalpojumus es raksturoju kā “masāžu prātam”. Tas palīdz atjaunot enerģiju un sajust laimes pieplūdumu.”
Izdalās laimes hormons
Šāds apraksts izklausās pēc kārtējā šarlatānu biznesa projekta, ar ko iekasēt naudu no lētticīgiem muļķiem, taču zinātnieki atzīst, ka apskāvienu biznesam ir bioķīmisks pamatojums.
Cilvēka ķermeņa lielākais orgāns ir āda, un pieskārieni ļoti ietekmē mūsu pašsajūtu. Kad mēs sajūtam patīkamu pieskārienu, mūsu organismā izdalās “laimes hormons” oksitocīns, kam ir nomierinošs efekts, tas veicina labsajūtu un samazina negatīvās emocijas.
“Daudzi pētījumi norāda uz saikni starp pieskārieniem un labsajūtu,” vēsta Lozannas universitātes profesore Anika Debro. Viņa norāda, ka patīkami pieskārieni samazina stresu un asinsspiedienu, mazina trauksmes un baiļu sajūtas, uzlabo pašsajūtu.
Cilvēku attiecību pētniece Frenčija Deivisa spriež, ka tieksme sajust cilvēka pieskārienu ir dabiska vajadzība, par ko nevajadzētu kaunēties.
“Rudens un ziemas laikā daudziem pastiprinās depresija, tādēļ šajā laikā ir īpaši svarīgi sniegt organismam to, kas tam ir vajadzīgs. Tas attiecas arī uz pieskārieniem, jo tā ir vajadzība, nevis vēlme. Pieskārieni palīdz mazināt depresiju, tie veicina oksitocīna pieplūdumu. Rūpējoties par savu ādu, tu rūpējies par savu dvēseli.”
Pieskārienu terapeite Robina Merī par saviem pakalpojumiem iekasē 80 dolāru stundā. “Šim darbam es veltu aptuveni 25 stundas nedēļā. Man tas nekad neapnīk, jo apskāvieni sagādā lielu gandarījumu, tie palīdz mums justies laimīgākiem,” stāsta Robina.
“Manam jaunākajam klientam ir 20 gadu, bet vecākajam ir ap 75. Tie ir cilvēki no dažādām profesijām un tautībām. Es strādāju ar vīriešiem un sievietēm, gejiem un lesbietēm. Arī viņu ģimenes stāvoklis ir ļoti atšķirīgs: ir gan precēti cilvēki, gan vientuļi, atraitņi un šķirteņi.”
Kliente vērsās policijā
Lielākā daļa Robinas klientu ir vīrieši, bet viņa uzsver, ka apskāvieni ar klientu nekādā gadījumā nav seksuāli, tikai draudzīgi un platoniski. Pieskārienu terapeitiem ir stingrs noteikums, ka seansa laikā gan pakalpojuma sniedzējam, gan klientam jābūt pilnībā apģērbtiem.
“Mūsu kultūrā šādi cieši pieskārieni daudziem saistās vienīgi ar romantiskām attiecībām. Cilvēkiem nav viegli pārslēgt savas smadzenes, ka šie pieskārieni ir tikai un vienīgi platoniski. Ja kāds šādā seansā meklē aizstājēju seksam, viņš būs dziļi vīlies,” secina pieskārienu terapeite Samanta Hesa.
Par problēmām, kas var rasties, ja pieskārienu sesijas laikā tiek pārkāpta intimitātes robeža, liecina kāds gadījums Fīniksas štatā ASV. Kāda sieviete bija vērsusies pie pieskārienu terapeites Sūzanas Vudvardas, kurai maksāja 80 dolāru par seansu.
Taču vienā no seansiem abas sievietes atkailinājušas ķermeņa augšdaļu un kliente pieglaudusi galvu terapeites krūtīm, jo Vudvarda teikusi, ka tas palīdzēs sievietei pārvarēt pagātnes traumas.
Kliente esot attapusies, kad paņēmusi mutē terapeites krūtsgalu un sākusi to zīst. Pēc seansa viņa nožēloja notikušo un uzrakstīja iesniegumu policijai, bet policija atbildēja, ka nekāds likumpārkāpums nav noticis.
Taču pēc šī incidenta Vudvardai tika atņemts pieskārienu terapeites sertifikāts, jo viņa pārkāpusi noteikumus, kas aizliedz iesaistīties šāda veida darbībās ar klientiem.
Pieskārienu terapeitu asociācija apgalvo, ka apvieno 1300 terapeitu, bet šādi incidenti esot uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
Pieskārienu terapeite Robina Merī vēsta, ka viņai ir draugs, bet viņš neesot greizsirdīgs uz viņas klientiem, jo zina, ka pieskārieni nav seksuāli. Robina skaidro, ka bieži vien viņas darbā galvenais ir uzklausīt otru cilvēku.
“Nereti viņi sāk raudāt, jo izjūt atvieglojumu, ka beidzot ir drošībā un kāds par viņiem rūpējas.”
Cilvēku staidzinātājs
“Vientulības pandēmija” ir radījusi vēl kādu neparastu profesiju: cilvēku staidzinātāju, kurš par zināmu samaksu dosies ar jums pastaigā un pa ceļam labprāt uzklausīs jūsu pārdomas.
Šo pakalpojumu izdomāja Losandželosas iedzīvotājs Čaks Makartijs, kurš zināja, ka turīgi cilvēki mēdz algot suņu staidzinātājus, kas izved pastaigā viņu mīluli. Čaks sprieda, ka šāds darbs viņam nebūtu piemērots, jo negribētos nodarboties ar suņu radīto mēslu savākšanu. Bet tad viņš iedomājās: kā būtu, ja pastaigā vestu cilvēkus, nevis suņus?
Sākumā šī ideja bija iecerēta kā joks, bet Čaks izlīmēja uz tuvējās apkaimes stabiem sludinājumu ar tekstu: “Baidies vakaros vienatnē doties pastaigā? Varbūt tev vispār nepatīk staigāt vienatnē? Negribi, lai cilvēki redz, ka pastaigājies viens, un nodomā, ka tev nav draugu? Nepatīk pastaigas laikā klausīties mūziku, bet nevari arī izturēt klusumu, kas liek aizdomāties par nezināmo nākotni un paša nenozīmību Visuma izplešanās kontekstā?”
Čaks piedāvāja risinājumu visām šīm problēmām: par nelielu samaksu viņš bija gatavs doties pastaigā ar klientu un runāt par viņam tīkamām tēmām.
Sākumā viņš iekasēja septiņus dolārus par katru nostaigāto jūdzi (1,6 km) un drīz vien kļuva ļoti pieprasīts. “Šī ideja izklausās traka, bet tas izmaksā lētāk nekā sporta kluba abonements, turklāt bonusā es vēl saņemu labus stāstus,” spriež klients Sems Pokers.
Čaks secina, ka tieši cilvēcīgas sarunas ir tas, kā daudziem vientuļiem cilvēkiem pietrūkst visvairāk.
“Es cenšos vairāk klausīties, nevis runāt. Daudzi klienti maksā par to, ka ir kāds, kurš viņus uzklausa, palīdz justies sadzirdētiem un svarīgiem. Varbūt tev ir 5000 draugu “Facebook” tīklā, bet, ja tu ierakstīsi “Man bija briesmīga diena”, reti kurš tevi uzklausīs. 5000 draugu ir kā milzīga sega, bet tā nevar tevi sasildīt,” laikrakstam “Los Angeles Times” stāsta Čaks.
Viņa biznesam ir radušies sekotāji, kas piedāvā pastaigu partnera pakalpojumus arī citās pilsētās.
Čaks spriež, ka nākotnē tas būs pilnīgi normāls pakalpojums: “Tagad tas šķiet kaut kas jauns, bet būtībā tas īpaši neatšķiras no grēksūdzes, iešanas uz bāru, psihoterapeita vai friziera apmeklēšanas.”
