Mācība. Slepkavība Aizsaules ielā 12
“Deviņdesmitie” – tā saucās nesen LTV demonstrēts dokumentāli izklaidējošs seriāls, kas atraktīvi centās stāstīt par šo laika posmu Latvijas vēsturē. Ne visas sērijas bija vienlīdz izdevušās, taču, šķiet, interesantākā no visām bija par organizēto noziedzību. Te nu autoriem bija kur izvērsties, turklāt arī notikumu dalībnieki (bijušie iekšlietu struktūru vadītāji, uzņēmēji un pat atsevišķi bandīti) ar manāmu lepnumu vēstīja briesmu stāstus no pagātnes. Cauri vijās pieskaņa: “Ko jūs vispār zināt par noziedzību, ja to laiku neesat piedzīvojuši.”
Tāpēc nav pārsteigums, ka jau parādoties pirmajām ziņām par maksātnespējas administratora un advokāta Mārtiņa Bunkus nošaušanu Mežaparkā, Aizsaules ielā, tieši apzīmējums “deviņdesmitie” tika lietots daudz, un tas bija uz mēles gandrīz visiem, kas ķērās apspriest skaļo noziegumu. Par faktiem un pierādījumiem policija pagaidām ir mazrunīga, bet spriedelēšanai tā pat vienkāršāk – paveras plašāki horizonti. Īpaši izcēlās politiķi, kuri te ātri sajuta labu materiālu savai pirmsvēlēšanu kampaņai.
Politiskā līmenī lomas jau sen ir sadalītas. Labi zināms, kuras partijas virzienā tiks raidītas bultas par “haosu” maksātnespējas nozarē. Tāpat zināms, kas tiks atbildēts un kādi pārmetumu akmeņi lidos atpakaļ. Šis teātris arī tika nospēlēts, lai tajā vakarā noslēgtos ar tēvišķu, bet diemžēl valodas ziņā neveiklu paziņojumu no Rīgas pils. Valsts prezidents: “Latvija ir tiesiska valsts, kurā cilvēku brutāla slepkavošana netiks pieļauta.” “Šāda rīcība netiks… tolerēta.” Tik savdabīgu vārdu lietojums rada jautājumus. Piemēram, vai mazāk brutālas slepkavības tiek pieļautas (tolerētas)? Jādomā, ka ne.
Sagatavojuši: Viesturs Sprūde, Māris Antonevičs, Gundega Skagale, Ivars Bušmanis, Ģirts Zvirbulis
