Apskatot izstādi, Kanādas latviete gūst smagas traumas 0
Dziesmu un deju svētku pārdzīvojumu laiks turpinās. Kurš dziedē no dejošanas sāpošos muskuļus un rētas, kurš joprojām dzīvo jaukajās svētku noskaņās un nespēj pieķerties ikdienas darbam un kurš no Latvijas gatavojas aizbraukt, prieka vietā saņemdams skumjas.
Ieva (vārds mainīts), kas divarpus gadus dzīvo Kanādā, jo tur ieprecējusies, Latvijā ieradās ar prieku un cerībām satikt draugus un apmeklēt Dziesmu un deju svētku koncertus. Plašajā svētku programmā bija iekļauta arī tautas mākslas izstāde “Rīgas mākslas telpā”, kas atrodas Vecrīgā, Kungu ielā, un Ievas draugi ieteica to noteikti apmeklēt. Gan tādēļ, ka tā ir ļoti plaša un patiešām vērtīga, gan arī tāpēc, ka tajā atsevišķa sadaļa ir veltīta tautas mākslā ieaustajiem rožu rakstiem un Ievas vīram par tautas tērpiem ir īpaša interese, jo viņš vada vairākas tautas deju kopas. “Apkārt bija daudz cilvēku, un es tā nedaudz pakāpos maliņā, lai vīrs, notupies uz ceļiem, varētu labāk nofotografēt skaistos mākslas darbus. Viegli atspiedos pie barjeras, kas norobežoja jauko rožu rakstu ekspozīciju no kravu pārvadājumiem paredzētā lifta, zaudēju līdzsvaru un nogāzos apmēram no pusotra metra augstuma uz metāla platformas,” ar šausmām atceras Ieva. Kāda sieviete izsaukusi ātro palīdzību, apliecināja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta komunikācijas nodaļas vadītāja Ilze Bukša. Ārste, kas bija ieradusies pēc izsaukuma, cietušajai konstatēja galvas un muguras sasitumus, bija aizdomas par smadzeņu satricinājumu, tāpēc Ievu nogādāja Rīgas Austrumu slimnīcā. Ātrās palīdzības dienests par notikušo paziņoja arī policijai, kas nekavējoties apmeklēja nelaimes vietu.
Kaut gan izstāžu zālē bija daudz cilvēku, tomēr tikai viena cienījama vecuma kundze bija ar mieru kļūt par liecinieci šim nepatīkamajam notikumam. “Cilvēki baidās no izmeklēšanas, tāpēc labāk laižas lapās, lai nav jānonāk saskarsmē ar policiju,” secina cietusī
un piebilst, “kad mans vīrs lūdza izstādes kuratores tālruņa numuru (galerijai nav atsevišķas administrācijas, šo uzdevumu pilda “Rīgas nami”), jaunās sievietes, kas tirgojušas biļetes, vien pamācījušas, ka neesot ko spiesties pie nenostiprinātām barjerām.”
Slimnīcā Ievai veica galvas ultrasonogrāfisko izmeklēšanu, un ārsts ieteicis doties mājās un divas dienas pagulēt, jo viņai esot smadzeņu satricinājums. Taču Ieva nogulējusi veselu nedēļu, jo nav spējusi pacelt galvu no spilvena. Vīrs aizlidoja uz Kanādu, bet viņa palika, jo pēc kritiena veselība nav tik laba, lai dotos tālajā ceļā. Labi, ka viņai paveicies ar ģimenes ārstu, kurš dara visu, lai uzlabotu Ievas pašsajūtu. “Tagad es saprotu, kāpēc cilvēki baidās, ka viņus aizvedīs uz slimnīcu – viņiem pat akūtos saslimšanas gadījumos nav naudas, lai samaksātu par izmeklējumiem. Man tie bija 23 lati, un es to varēju atļauties. Bet, ja šāda nelaime būtu gadījusies, piemēram, kādam pensionāram, šaubos, ka viņa naudas maciņā atrastos tik daudz latu. Visticamāk, cilvēks atsacītos doties uz slimnīcu, labi zinot, ka viņš paliks parādā. Vai vēl trakāk – cilvēks vairs nebūtu dzīvo vidū, jo, krītot no tāda augstuma, varēja nosisties,” secina Ieva.
Līdz pat šim brīdim viņai nav atvainojusies ne “Rīgas namu” administrācija, ne arī izstādes kuratore.
“Ja man šāda nelaime būtu gadījusies Kanādā, nebūtu jāmeklē advokāts, kas mani aizstāvētu. Viņi paši nāktu un piedāvātu savu palīdzību, jo labi zina, ka par to cietušajam tie, kas radīja dzīvībai bīstamu situāciju, samaksātu milzu naudu.
Es pat nevaru iedomāties, ka Kanādā iespējama tik pavirša attieksme pret cilvēkiem, labi zinot, ka izstāde tiks plaši apmeklēta,” atzina Ieva. Cietušās prasība nav liela – 1000 latu par veselībai nodarīto kaitējumu.
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas centra iecirkņa priekšnieks Mārcis Mežavilks cietušajai raksta, ka “tika veikta pārbaude, pēc kuras pabeigšanas tika pieņemts lēmums par atteikšanos sākt kriminālprocesu (..)”. Policija norāda, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums. Ja cietušo šis lēmums neapmierina, policija iesaka to pārsūdzēt Rīgas pilsētas Centra rajona prokuratūrā.
Tā ir mūsu valstī ierasta prakse – ejiet uz tiesu, jo tikai tā ir spējīga visu atrisināt! Ievai nebūtu jāiesaista ne advokāts, ne policija, ja “Rīgas namu” vadība nekavējoties būtu sazinājusies ar nelaimē nokļuvušo izstādes apmeklētāju, atvainojusies un atlīdzinājusi veselībai nodarīto kaitējumu. Kad sāku interesēties par šīs Rīgas domes struktūras dīvaino attieksmi, “Rīgas namu” vadība ar sabiedrisko attiecību speciālistes Lienes Pētersones starpniecību man atrakstīja: “Vienlaikus vēlamies atvainoties par notikušo un vēlam kundzei drīzu atveseļošanos!” Vēstījumā norādīts, ka uzņēmums sācis iekšējo dienesta pārbaudi uzņēmumā, kā arī nodibinājuši kontaktu ar cietušās pārstāvi (advokātu – M. L.), lai risinātu jautājumu par iespējamo ārstniecības izdevumu kompensēšanu. Bet vienlaikus L. Pētersone uzsvēra, ka notikums neesot tik viennozīmīgs, kā cietušajai un man, žurnālistei, izskatās, jo nav īstas skaidrības, piemēram, par to, vai barjera patiešām nav bijusi nostiprināta, pagaidām neesot pierādījumu arī par to, vai cietusī pati to nav nolauzusi… Tāpēc izveidota plaša komisija, kas sniegšot slēdzienu un, ja būs nepieciešams, vainīgās personas tikšot sodītas. “Taču cietušajai kompensācija tiks izmaksāta neatkarīgi no izmeklēšanas rezultātiem un publikācijas “Latvijas Avīzē”,” solīja L. Pētersone, piebilstot, ka taisnība noteikti uzvarēšot.
