Apskati TM piemērus par izņēmumiem sejas aizsegšanai 5
Tieslietu ministrija (TM), skaidrojot izstrādāto “Sejas aizsegšanas ierobežojuma likumu”, kas vēļ jāskata valdībā un Saeimā, devusi vairākus piemērus, kā likuma normas izpaudīsies dzīvē – kas būs atļauts un kas nē. Likumprojekts nosaka ierobežojumu aizsegt seju publiskās vietās, tai skaitā, nēsājot seju aizsedzošo apģērbu.
Likumprojekts nosaka ierobežojumu aizsegt seju publiskās vietās. Par publisku vietu neuzskata reliģisko organizāciju dievnamus, lūgšanu telpas, telpas, kā arī slēgtus privātus pasākumus, piemēram, īrējot telpas. Ierobežojums neattiecas uz privātpersonai piederošo nekustamo īpašumu, skaidro ministrija.
Seju varēs aizsegt sporta vai mākslas pasākumu laikā, veselības stāvokļa vai laika apstākļu dēļ, kā arī valsts tautas svētku un kultūrvēsturisko pasākumu laikā. Ierobežojums nav attiecināms arī uz masku ballēm vai laulības ceremoniju.
Pēc TM norādātā, mērķis ir nodrošināt Latvijas kultūrvidei atbilstošas uzvedības normas, kā arī ievērot specifisko nacionālo kontekstu attiecībā uz sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām.
Panākts kompromiss. Hidžābu jeb plīvuru hidžābs neierobežo
Tieslietu ministrijas sagatavotais likumprojekts būtu vērtējams kā kompromiss starp dažādu atšķirīgu viedokļu pārstāvjiem, portālam “la.lv” komentēja kultūras ministre Dace Melbārde (NA).
“Pozitīvi vērtējams tas, ka likumprojekts skaidri atrunā izņēmumus, kas attiecas uz reliģisku darbību vietām, dažādu profesiju specifiku, kā arī neierobežo vairākām reliģijām raksturīgo galvassegu, kas sedz galvu un kaklu, nēsāšanu, tajā skaitā arābu kultūrā visbiežāk nēsāto hidžābu jeb plīvuru. Tādējādi Tieslietu ministrijas sagatavotais likumprojekts būtu vērtējams kā kompromiss starp dažādu atšķirīgu viedokļu pārstāvjiem,” komentē Melbārde.
Kādi ir argumenti pret ierobežojumiem
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte norāda, ka nav pietiekoša pamatojuma noteikt aizliegumu lietot seju aizsedzošu apģērbu. Aizliegumam nēsāt seju aizsedzošu apģērbu jāatbilst specifiskai valsts situācijai. Latvijā šādas situācijas nav, lasāms likumprojekta pievienotajā anotācijā. Argumenti par tautas folkloru, dzīvesziņu un kristietību neesot pietiekami, lai šādu aizliegumu noteiktu. Dzīvesziņa ir pārāk neskaidrs, mākslīgi veidots jēdziens. Tautas folklora ir daudzslāņains, dažādi interpretējamu tekstu, pieredzes un materiālās kultūras objektu kopums, kurā var atrast paražas, kuras netiek praktizētas mūsdienu Latvijas sabiedrībā.
Fakultātes atzinā sacīts, ka Latvija vairs nav valsts ar kristietību praktizējošu cilvēku vairākums, šeit dzīvo dažādām kultūrām un reliģijām piederoši cilvēki un arī reliģiju nepraktizējoši cilvēki. Islāmticīgām sievietēm, kuras lieto seju aizsedzošu apģērbu, šī prakse ir ļoti būtiska un daudzas no viņām ir gatavas turpināt šo praksi par spīti sankcijām, jo uzskata šo praksi par savas reliģijas pamatmācības daļu.
Arī musulmaņu draudze “HALAL” uzsvērusi, ka šāds aizliegums islāma kontekstā būtiski ierobežotu indivīda pamattiesības pilnvērtīgi praktizēt savu reliģiju, līdz ar to, lai to pieņemtu, būtu jābūt skaidram, būtiskam ieguvumam sabiedrībai kopumā. Šajā gadījumā reāla ieguvuma neesot – būtībā tas nozīmējot legalizēt necieņu pret otra cilvēka praktizēto reliģiju.
Draudze arī pauž, ka Latvijas sabiedrībā vērojamas neskaitāmas izpausmes, kas nav saskaņā ar kristietību un “tautas folkloru, ticējumiem un dzīvesziņu”, piemēram, minisvārki, zilā vai zaļā krāsā nokrāsoti mati, tetovējumi, “pīrsingi”; kāpēc tad nenoteikt likumā attiecīgus aizliegumus, jo vai tad tas arī nevar radīt “konfliktsituācijas sabiedrībā, vicināt diskrimināciju pret personām” kas tā ģērbjas, “radīt spriedzi indivīdu kopējā sadzīvē publiskajā telpā”, apkārtējo neizpratni, nevienlīdzīgu attieksmi un komunikācijas grūtības? – viedoklis pausts ministrijai.
Lai ierobežojumi stātos spēkā likumprojekts ir jāatbalsta valdībai un Saeimai.
