Kāpēc tik daudz?! 0
D. Zande skaidro, ka dzīvnieku vācējiem un to patiesajiem draugiem un aizstāvjiem ir vairākas atšķirības: “Pirmkārt, lai gan vācēji saka, ka mīl dzīvniekus un ka tiem vajadzīga viņu palīdzība, vienlaikus viņi nespēj adekvāti novērtēt savas iespējas un dzīves apstākļus. Piemēram, ja lauku mājās dzīvo trīs kaķi un trīs suņi, tas ir pavisam normāli, bet, ja mazā vienistabas dzīvoklī tiek turēti desmit pieauguši kaķi vai suņi, rodas jautājums – kāpēc tik daudz? Otrkārt, šie cilvēki bieži vien nespēj saviem mājdzīvniekiem nodrošināt pat labturības minimumu – piemērotus dzīves apstākļus, barību, vakcināciju, veselības pārbaudes.”
Sākums dzīvnieku “kolekcijai” var būt pavisam nevainīgs, teiksim, saimniekam ir viens vai divi šķirnes kaķi un viņš vēlas piepelnīties, pārdodot kaķēnus. Taču tie ir tik jauki un mīļi, ka viņš nespēj no tiem šķirties. Gluži nemanot, jau pilna māja ar pieaugušiem kaķiem.
“Risinot citus jautājumus, šie cilvēki parasti spēj spriest racionāli, loģiski, veselīgi. Izņemot vienu – par viņu mājdzīvniekiem,” teic psihoterapeite. “Piekrītu, ka mājdzīvnieks var būt ģimenes loceklis, taču nedrīkst viņu padarīt par savu vajadzību apmierināšanas objektu, piedēvējot cilvēkam raksturīgas īpašības un vēlmes, piemēram, ieģērbt kleitā vai, kas ir daudz ļaunāk, atteikties no sterilizēšanas, lai ilgtermiņā pasargātu to no ciešanām.”
Kad jāpalīdz gan saimniekam, gan dzīvniekam
Dažreiz pārspīlēta dzīvnieku mīlestība vai dzīvnieku “krāšana” iet roku rokā ar psihiskām saslimšanām, piemēram, demenci, dažādu priekšmetu, pat atkritumu vākšanu. Gandrīz vai katrā Rīgas mikrorajonā var atrast kādu dzīvokli, kas aizbarikādēts ar dažādām mantām un avīžu ķīpām, tajā mītošie kaķi un suņi savas lielās un mazās vajadzības kārto tieši uz grīdas, ko klāj pārtikas atliekas un visāda draza.
“Šādos apstākļos dzīvnieki nekontrolēti vairojas un, trūkstot iespējai izkustēties, aprūpei un ēdienam, sāk slimot, nereti radot veselības problēmas ne tikai pašam saimniekam, bet arī apkārtējiem cilvēkiem. Piemēram, kaķa urīns ne tikai smird, bet var izraisīt alerģiskas reakcijas – tāpat kā šī dzīvnieka spalvas,” norāda psihoterapeite, aicinot līdzcilvēkus nebūt vienaldzīgiem un neklusēt par šādām situācijām.
“Šie cilvēki diemžēl neapzinās, ka viņiem, tāpat kā viņu četrkājainajiem mīluļiem, vajadzīga palīdzība. Saimnieki uzskata, ka viss kārtībā, jo nespēj adekvāti novērtēt situāciju, saprast to, ka vairs netiek galā, jo dzīvnieku ir par daudz un viņi cieš.”
PVD pārstāve M. Riekstiņa stāsta, ka īpašniekiem, kuru dzīvnieku skaits nepārprotami pārsniedz labturības prasībās noteikto, vispirms tiek dots laiks šo dzīvnieku skaita samazināšanai, proti, citu saimnieku meklēšanai. Ja redzams, ka saimnieks tā īsti nevar parūpēties ne par sevi, ne saviem mīluļiem, tiek lemts par dzīvnieku atņemšanu un nogādāšanu dzīvnieku patversmē.
