Zanders: Apsēstība ar pretinieku nav produktīva, jo paši iekrītam Kremļa lamatās 96
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vērojot informatīvo telpu Latvijā (precīzāk sakot, latviešu valodā), jāsecina, ka tās dalībniekiem nedaudz trūkst loģikas. Nesaudzīgāk izsakoties, ka mēs paši iekrītam Kremļa lamatās. No vienas puses, novērtējums Krievijas politikai ir viennozīmīgs – atšķiras tikai salīdzinājumu krāšņums un izteikšanās stila radikālisms.
No otras puses, mēs teju vai ik dienu atspoguļojam kaut kādus kārtējos murgus. Medvedevs paziņojis tā, Zaharova izteikusies šitā. Krievijas Domes deputāts X piedraudējis ar to, kaut kādi Kremļa propagandisti brīdinājuši ar šito.
Kāpēc mēs paši ar, atvainojos, mazohistisku neatlaidību pievēršam uzmanību tam, ko vispareizāk būtu ignorēt? Ko mums šo nejēdzību atspoguļošana dod? Vēlreiz apstiprina viedokli par Kremli?
Mēs taču tāpat zinām. Sniedz ieskatu pretējās puses domāšanas veidā un plānos? Nu, beidziet – propaganda vēlāk ir interesants izpētes objekts vēsturniekiem un sociālantropologiem, bet konkrētajā laika nogrieznī tā ir meli, muldēšana, iebaidīšana, un ne vairāk. Tāpēc jau to sauc par propagandu.
Īsi sakot, es nesaprotu, kāpēc mēs patērējam tik daudz uzmanības un nervu resursu Krievijas propagandai. Jāpiebilst, ka tas pats attiecas arī uz Lukašenko režīmu Baltkrievijā.
“Rīgas laika” šā gada jūlija numurā ukraiņu rakstniece Viktorija Ameļina kontekstā ar mēģinājumiem atklāt patiesību cilvēkiem Krievijā saka: “Bet tas ir ilgstošs process, un neesmu pārliecināta, ka ir vērts…
Proti, varbūt labāk mainīt uzsvarus? Kāpēc visam vienmēr jāgrozās ap Krieviju? Varbūt mums vienkārši jāliek viņi mierā un jāpievēršas savām lietām.” Ameļina te, protams, izsakās no sava, ar literatūru saistīta cilvēka, skatpunkta, bet zināma taisnība viņai ir.
Mēs zinām, ka Krievija ir ienaidnieks. Nu, viss, punkts. Mums ir jādomā par: a) savas ekonomikas un iekšējās drošības stiprināšanu, b) kā vēl un labāk palīdzēt Ukrainai, c) kā pārliecināt apmulsušos vai joprojām ilūzijās dzīvojošos partnerus Rietumos par punktu “b”. Savukārt kaimiņvalsts kārtējās verbālās nesaturēšanas izpausmes vienkārši jāignorē.
Ja runa ir par ekspertiem, tad te, protams, situācija ir niansētāka. Bet atkal – lai saprastu pretinieku, nav obligāti ar lupu jāanalizē viņa būtībā ritualizētie gārdzieni un draudi.
Produktīvāk ir veidot dziļākas un plašākas vēstures zināšanas gan ekspertu saimē, gan varbūt arī sabiedrībā kopumā. Nedaudz specifisks piemērs. Ir bez maksas pieejams tīmeklī žurnāls (divi numuri gadā) “Fascism. Journal of Comparative Fascist Studies”.
Atļaušos apgalvot, ka pētījumi, piemēram, par Vācijas vai Itālijas sabiedrībā notikušajiem procesiem pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, man ļauj arī labāk saprast to, kā var tik veiksmīgi piedrazot smadzenes cilvēkiem Krievijā gandrīz gadsimtu vēlāk.
Laika distance arī noder aukstasinīgākai un labākai analīzei. Mēs domājam par Putina režīma iespējamo attīstību? Labi, bet, manuprāt, šajā procesā mums neko daudz nedos kaut kādas baumas par it kā neapmierinātajiem “elites” ļaudīm Krievijā vai minējumi par Putina veselības stāvokli.
Es labāk iesaku pērn Oksfordas universitātes apgādā iznākušo grāmatu “The Fall of Robespierre: 24 Hours in Revolutionary Paris”. Ļoti vienkāršojot: personāžiem, kuri gāza Robespjēru, patiesībā nebija iebildumu pret teroru kā praksi, viņi nebija mazāk asinskāri, bet viņi, kā saka, saņēmās dumpim tad, kad saprata, ka paši ir nākamie rindā uz ešafotu. Situācija kaut ko atgādina?
Turklāt interesanti, ka mēģinājums tikt vaļā no Robespjēra varēja būt arī neveiksmīgs, tādēļ it kā tālajam 18. gadsimtam veltīts vēsturisks pētījums par nejaušībām, t. s. cilvēcisko faktoru utt. noder, modelējot arī variantus A, B, C un N 21. gadsimtā.
Rezumēju. Domāju, ka lēmumi par Krievijas propagandas pieejamības apgrūtināšanu Latvijā bija pareizi.
Ja tā, tad, manuprāt, pareizāk ir beigt bojāt sev nervus ar šīs propagandas fragmentu reproducēšanu latviešu valodā.
Es zinu, kas notiek, man ir nojausma, kas jādara, un mani neinteresē kaut kādas Krievijas amatpersonas vai, vēl trakāk, šovbiznesa pamuļķa domas.
