Apsēstība… ar dzīvnieku mīlestību. Dzīvnieku vācējs vai patiess draugs? 0
Terapijā izmantojamie dzīvnieki tiek īpaši apmācīti, bet daudz laba savam saimniekam sniedz arī visparastākais krancītis vai mincītis, jo kliedē vientulību, liek saņemties un doties pastaigā un citādi rūpēties. Dažkārt gan mīlestība pret mazajiem brāļiem tuvojas kādai neredzamai, bet draudīgai robežai.
“Ja mazā telpā tiek turēti daudzi dzīvnieki, smaka, netīrība un antisanitāri apstākļi ir nenovēršami. Cilvēks bieži vien nesaprot, ka ar savu lielo mīlestību dzīvniekiem nodara pāri,” stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāve Mairita Riekstiņa. No 707 pērn saņemtajām sūdzībām vairāk nekā puse (371) bijušas par dzīvnieku labturības pārkāpumiem, tostarp par pārāk lielu mājas mīluļu skaitu. Reiz dienesta inspektoriem nācies glābt 50 suņus, bet kādā dzīvoklī Rīgas centrā – pat 60 kaķus.
Ielāps uz emociju cauruma
“Mīlestība pret dzīvniekiem ir ļoti jaukas, vajadzīgas jūtas, bet ir cilvēki, kuriem piemīt neatvairāma vajadzība vākt suņus, kaķus un citus zvēriņus, rūpēties par tiem, kontrolēt. Tas, ka paņem no ielas kaķi vai suni, lai izārstētu un atrastu tam jaunas mājas, ir viena lieta, pavisam kas cits – izglābt to, lai paturētu sev, kaut gan mājās jau mīt vairāki desmiti dzīvnieku,” saka psihoterapeite Diāna Zande.
“Lai gan šie traucējumi nav minēti Starptautiskajā slimību klasifikatorā, nereti tie ir ļoti līdzīgi mantu vākšanai un uzkrāšanai – uzmācīgai tieksmei, kam cilvēks nevar pretoties un kam nav loģiska skaidrojuma.” Pārsvarā to ierosina bērnībā vai turpmākajos dzīves gados gūtas emocionālas traumas, piemēram, sabrukušas attiecības, smaga slimība, tuva cilvēka nāve vai cits pārdzīvojums, kas rosina nepārvaramu vēlmi rūpēties par dzīvajām radībām.
Lai gan tieksme pārmērīgi pieķerties dzīvniekiem vairāk raksturīga gados veciem cilvēkiem, jo vecumdienās nākas pārdzīvot vairāk zaudējumu, tomēr šai kaitei nav vecuma ierobežojumu. Arī jauna sieviete, kurai izjukušas attiecības un kura vairs neuzticas vīriešiem, var aizrauties ar suņiem vai kaķiem, tādējādi apmierinot savas vajadzības pēc pieķeršanās un beznosacījumu mīlestības.
Ja cilvēks rūpējas par savvaļas dzīvniekiem, lai palīdzētu tiem atgriezties dabiskajā vidē, tas ir dzīvnieku interesēs. Pavisam cita lieta ir pārnest mājās savvaļas dzīvnieku, lai apmierinātu savas emocionālās vajadzības, aizpildītu tukšumu.
“Lai gan dzīvnieki ir mūsu mazākie brāļi, tie nevar aizstāt attiecības ar cilvēkiem – vecākiem, draugiem, bērniem,” uzsver psihoterapeite, piebilstot, ka ļoti svarīgi, lai cilvēka dzīve būtu piepildīta ne tikai ar rūpēm par dzīvniekiem un to glābšanu, bet arī ar citiem cilvēkiem un hobijiem, piemēram, sportu vai teātra izrādēm.
Diāna Zande skaidro, ka dzīvnieku vācējiem un to patiesajiem draugiem un aizstāvjiem ir vairākas atšķirības: “Pirmkārt, lai gan vācēji apgalvo, ka mīl dzīvniekus un ka tiem vajadzīga viņu palīdzība, vienlaikus viņi nespēj adekvāti novērtēt savas iespējas un dzīves apstākļus. Piemēram, trīs kaķi un trīs suņi lauku mājās ir pavisam normāla parādība, bet, ja mazā vienistabas dzīvoklī tiek turēti desmit pieauguši kaķi vai suņi, rodas jautājums – kāpēc tik daudz? Otrkārt, šie cilvēki bieži vien nespēj saviem mājdzīvniekiem nodrošināt pat labturības minimumu – piemērotus dzīves apstākļus, barību, vakcināciju, veselības pārbaudes.”
Sākums dzīvnieku kolekcijai var būt pavisam nevainīgs, teiksim, saimniekam ir viens vai divi šķirnes kaķi, un viņš vēlas piepelnīties, pārdodot kaķēnus. Taču tie ir tik jauki un mīļi, ka viņš nespēj no tiem šķirties. Gluži nemanot, jau pilna māja ar pieaugušiem kaķiem.
“Risinot citus jautājumus, šie cilvēki parasti spēj spriest racionāli, loģiski, veselīgi, bet ne par saviem mājdzīvniekiem,” novērojusi psihoterapeite. “Piekrītu, ka mājdzīvnieks var būt ģimenes loceklis, taču nedrīkst to padarīt par savu vajadzību apmierināšanas objektu, piedēvējot cilvēkam raksturīgas īpašības un vēlmes, piemēram, ieģērbt kleitā vai, vēl ļaunāk, atteikties no sterilizēšanas, lai ilgtermiņā pasargātu no ciešanām.”
