Ar ko atšķiras invalīda aprūpētājs no asistenta? 3
“Kādi pienākumi ir 1. grupas invalīda (guloša) aprūpētājam un kādi – asistentam? Cik bieži pie invalīda viņiem jāierodas un kādi uzdevumi jāveic, ja tuvākie radinieki nevar katru dienu ierasties un palīdzēt?” Irēna Zervena Saldū
Labklājības ministrijā noskaidrojām, ka aprūpe mājās un asistenta pakalpojums ir divi savstarpēji nesaistīti sociālās palīdzības veidi un katram no tiem ir atšķirīgs mērķis.
Aprūpes mājās mērķis (tas noteikts “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma” 1. panta 1. un 20. punktā) ir sniegt nepieciešamo atbalstu personām, kurām ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ. Savukārt asistenta pakalpojumu mērķis (tas paredzēts “Invaliditātes likuma” 1. panta 1. punktā) ir sniegt atbalstu cilvēkam ar ļoti smagu vai smagu funkcionēšanas ierobežojumu tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras invaliditātes dēļ viņš nevar veikt pats, piemēram, nokļūt mācību vai darba vietā, saņemt nepieciešamos medicīniskos pakalpojumus.
Mērķi abiem pakalpojumu sniedzējiem tātad ir dažādi, tāpēc atšķiras arī aprūpētāja un asistenta pienākumi. Precīzu kārtību, kādā personas saņem asistenta pakalpojumu, nosaka Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā piešķir un finansē asistenta pakalpojumu pašvaldībā”. Noteikumu 3. punktā ierakstīts, ka asistenta pakalpojumu var sniegt jebkura privātpersona, kurai ir darba vai personiskā pieredze saskarsmē ar invalīdu. Tas nozīmē, ka asistenta pienākumus var pildīt gan radi, draugi un kaimiņi, gan arī citas personas, ja vien tām iepriekš ir bijusi saskarsme ar personām, kurām noteikta invaliditāte.
Šāda palīga uzdevums tātad ir nogādāt invalīdu līdz vietai, kur viņam jānokļūst un pēc tam atpakaļ viņa dzīvesvietā. Ministru kabineta noteikumu pielikumā norādīti arī pasākumi, līdz kuru norises vietai un atpakaļ personai ir tiesības saņemt asistenta pakalpojumu. Gulošam jeb mazkustīgam cilvēkam asistents varētu nodrošināt, piemēram, nokļūšanu pie ārsta vai nokļūšanu līdz parkam, lai pavadītu laiku svaigā gaisā. Taču jāņem vērā, ka kopējais asistenta pakalpojuma saņemšanas ilgums personai nepārsniedz 40 stundas nedēļā.
Tostarp aprūpes mājās pakalpojuma saturu un aprūpētāja pienākumus, neiepazīstoties ar invalīda konkrēto situāciju, precīzi noteikt nevar, jo katrs gadījums var būt atšķirīgs atkarībā no tā, cik daudz spēj paveikt aprūpējamā persona pati, kādi ir dzīves apstākļi, cik liela ir ģimenes locekļu iesaistīšanās utt.
Ministru kabineta noteikumi “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtība” paredz, ka lēmumu par aprūpes mājās pakalpojuma piešķiršanu pieņem pašvaldības sociālais dienests, pēc šādu personas spēju novērtēšanas:
1) funkciju traucējumi (kustību, runas, dzirdes, redzes vai citi veselības traucējumi);
2) tehnisko palīglīdzekļu lietošana (ja lieto, tad kādus);
3) ēšanas, dzeršanas, ēdiena gatavošanās prasmes (piemēram, spēja pagatavot vai uzsildīt ēdienu, patstāvīgi paēst);
4) pārvietošanās un kustīgums (piemēram, spēja pārvietoties ar palīglīdzekļiem vai bez tiem, spēja pārvietoties pa kāpnēm un citiem augstuma pārvarēšanas ceļiem, spēja piecelties, apsēsties un mainīt pozu);
5) ģērbšanās (piemēram, spēja sagatavot, uzvilkt vai novilkt apģērbu un apavus);
6) rūpes par izskatu, personiskā un mutes higiēna (sejas apkopšana, matu sakārtošana, nagu apgriešana, intīmā higiēna, zobu tīrīšana u.c.);
7) vannošanās un mazgāšanās (piemēram, spēja sagatavot vannu, iekāpt vannā vai dušā un izkāpt no tās, spēja patstāvīgi mazgāties);
8) tualetes lietošana (piemēram, spēja nokļūt līdz tualetei, palīgierīču izmantošana);
9) orientācija telpā un laikā;
10) drošība.
Ņemot vērā šo spēju izvērtējumu, pašvaldība piedāvā vai nu profesionālu pakalpojumu sniedzēju nodrošināto aprūpi mājās, vai arī sniedz atbalstu ģimenei, lai tā varētu aprūpēt ģimenes locekli. Ja ar aprūpi mājās nepietiek, lai nodrošinātu personas pamatvajadzības, personai var piedāvāt sociālos pakalpojumus arī kādā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādē.
Tātad jums jāvēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā (pēc deklarētās dzīvesvietas), kur izvērtēs invalīda materiālās iespējas un fiziskās spējas, kā arī vajadzības un pieņems lēmumu, kāda palīdzība konkrētajai personai nepieciešama. Ja tas būs nepieciešams, sociālā dienesta darbinieki piedāvās arī aprūpētāja vai asistenta pakalpojumus.
Konsultēja Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākās referentes Natālija Pīlipa un Elvīra Grabovska.
