“Cik labi, ka nelasu ģīmju grāmatu!” Saruna ar Ilgu Liepiņu jeb Nellu no Krotes, kura strādā Rīgā, bet dzīvo lauku viensētā 0
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ilga Liepiņa jeb Nella no Krotes strādā Rīgā, bet dzīvo simtgadīgā lauku viensētā Tukuma pusē – reti ainaviskā, iedvesmojošā vietā.
Rakstīt sāka pēc pusmūža, kad ligzdu bija pametuši visi trīs dēli. Izdoti romāni “Kumeļu sauks Delveris” (par to, kā “Purva bridēja” Kristīnei klājas pēc tam, kad viņa noliek savas vieglās dienas), “Nāve stiprāka par mīlu”, “Mana draudzene – ēna” un “Ragana bez diploma”.
Ilga beigusi LRS Literārās akadēmijas prozas un dramaturģijas kursus, ir Latvijas Rakstnieku savienības un Tukuma Literātu apvienības biedre, piedalījusies Tukuma, Kurzemes un Rīgas prozas lasījumos.
Trīs cienījamu literatūras kritiķu vērtējumā pārliecinoši uzvarēja šausmu stāstu konkursā 2019. gada Tukuma prozas lasījumos “Prozas fermentācija”.
Tagad smieklu mēnesī – aprīlī – prāts nesas uz jokiem, tāpēc – lai iet viegli jautājumi, pavieglas atbildes un bezbēdīgs feļetons!
Kā sadali tēmas un grafikus? Ko un kad raksta Nella no Krotes un ko – Ilga Liepiņa?
Tātad pseidonīms vai īstais vārds? Pirmajos rakstīšanas gados tos lietoju pārmaiņus, taču tagad jau esmu ieviesusi zināmu sistēmu.
Ar īsto mēdzu parakstīt īsos darbus: recenzijas, stāstus, kā arī tā saucamos pasūtījuma darbus, piemēram, sastādīt atmiņu vai aprakstu krājumu par kādu tēmu konkrētai izdevniecībai.
Darbi, kuros maz jaunrades, taču tie prasa koncentrēšanos, pašdisciplīnu, termiņu ievērošanu, sadarbību.
Bet Nella, kura ieradusies (vienalga, kur) no Krotes, savā būtībā pārstāv Mēness neredzamo pusi: neparedzama, iztēles bagāta, labprāt provocē, vēlas neatkārtoties, pārsteigt. Romānu rakstot, jācenšas piepildīt visus kvalitātes gaņģus.
Vai izdodas, tas jāvaicā lasītājiem.
Vai esi domājusi par bērnu literatūras rakstīšanu?
Nē, bērnu grāmatu mums ir daudz un labas – gan latviešu autoru, gan tulkotās. Kad būšu pensijā, uzrakstīšu “Garo pamācību mīlēšanā”.
Vai mazs var būt liels? Tādā nozīmē – vai literātu aktivitātes, piemēram, Tukumā, var ievirzīt procesus Latvijas līmenī un varbūt vēl tālāk?
Mazais noteikti strādā kā impulss. Sabalsojoties ar ieinteresētu vai līdzīgu cilvēku vai grupu, tas var iesvārstīt lielākas pārmaiņas, novest pie kāda atklājuma, jauna virziena.
Līdzīgi, kā lielie modes nami iedvesmojas no dažādu tautu ornamentiem, dabas materiāliem, senām tehnikām. Nesen kādā skatē tika iekļauti latviešu etnogrāfiskie dūraiņi. Taču – idejas nereti piesaista arī zagļus!
Feisbukā iet vaļā cunfti apkaunojoša ņemtne par to, ka visas žūrijas ir raganas un fūrijas, jo Laligabai nav nominēts “mans” darbs. Kāpēc tu necepies – tu taču vēl neesi godalgota?
Cik labi, ka nelasu ģīmju grāmatu! Iespējams, tad arī sāktu uztraukties, ka neesmu kaut kur izvirzīta. Mani šedevri vēl tikai top. Žūrijās varētu iekļaut bibliotekārus, literatūras skolotājus, žurnālistus – katru gadu citus.
Ko labu beidzamajā laikā esi lasījusi?
Kā ikvienam kulturālam cilvēkam arī manās mājās gar sienām stiepjas garīgo un praktisko (siltumizolācijai) vajadzību nodrošinoša grāmatplauktu rinda. 70., 80., 90. gadu izdevumi gaida savu pārlasītāju.
Piestājos, noglaužu muguriņas, un nosaukumi tik izteiksmīgi rindojas kā lampiņu virtenes eglītē: Veselības ābece: Striptīzs Pasaules spogulī. Vīrietis labākajos gados Zem mākoņiem – Cilvēks gaida rītu.
Tikai labu iekšējo un ārējo sienu apdare Gadiem pāri. Mīlestības vārdā Važas, Ciešanas, Bankrots, Ekshumācija, Pamošanās.
Viņi bez maskas – Nākotnes kalēji. Zemes bērni, Vakar skanēja si minors. Garlaikoties aizliegts! Es iegāju pulkā – Rietumu frontē bez pārmaiņām.
Prozas ABC
Autores proza ir kā pati zeme – neizsmalcināta, bet lekna. Ko iesēsi, tas izaugs. Kā kopsi – tā augs. Viņas firmas zīme – vieglums un humors. Pat jutīgo un sāpīgo prot izstāstīt, negāžot lasītājam pāri melno krāsu.
Taisni jābrīnās, kurā dobē aug visi Ilgas un Nellas trāpīgie salīdzinājumi un izteicieni! Bet tēli, viņu uzvedība un tas, kā viņi virza sižetu, ir tik organiski kā dabas norises, kur katrai lietus pilei, katrai sūdu mušai ir sava nozīme kopīgajā procesā.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Ilgas Liepiņas feļetonu “Mīlošo siržu biznesa plāns”
Vienudien, sojas desu pēc iespējas gaumīgāk uz maizes kārtojot, ieprātojos par savu suņa dzīvi. Vai Suņa gada cilvēks tādai nolemts automātiski? Paskatījos internetā sadaļu “suņa dzīve”, kurā bija apgalvots, ka tai jābūt lieliskai. Nelikās pārliecinoši. Ja kaimiņi manu nekustamo īpašumu sauc par būdu, dvēsele raujas uz pusēm no viedokļu ambivalences.
Nolēmu kaut ko pasākt lietas labā. Pagaidām teorētiski.
Ja man piederētu īsts suns, neviens vairs neteiktu, ka suņa dzīve ir man, un būda plūstoši pārietu īstajās ķepās.
Vajadzīgs tikai tāds nieks: divas kaudzītes ar naudu. Viena man – jaunai būdai, otra – vecās būdas jaunajam mītniekam. Nolēmu, ka izvēlēšos šarpeju. To, kurš sastāv no kažokādas drapērijām. Lai visi redz, ka materiāla ne vien pieticis, bet palicis pāri.
Kur minētās kaudzītes meklēt? Tev noderētu detektors, pačukstēja draudzene Parisa. Nu, miljonāra Vaļeras meita. Viņas fāteris deviņdesmitajos gados uzvārījās ar makaroniem. Iepirka, pārdeva, beigās veselu fabriku uzcēla. Mēs ar Parisu specskolā vienā solā sēdējām.
Uzreiz iedomājos melu detektoru: pieslēgsi kādam pārāk inteliģentam cilvēkam, viņš, visdrīzāk, ieteiks pārlasīt “Mērnieku laikus”. Ko tā Parisa saštukojusi – man uz ausīm makaronus karināt? Nemaz ne, draudzene uzmeta lūpu, vismaz daļa naudas taču ir no bleķa! Tātad jāsadabū metāla detektors. Un viņas jaunais draugs tieši esot metālists… Ne no tiem, kas ķērc mikrofonā un purina matu pinkas, bet dzīvojas ar detektoru pa senču pilskalniem, veciem kapiem un pludmalēm. Tur esot visādi dārgumi atrodami. Bet vislielākais viņa dzīves laimests esot Parisa, neskatoties uz to, ka tētukam nepieder neviena sena kalēja lakta vai zemkopja arkls, tikai daži miljoni šolaiku naudā.
To čali saucot Džīpis. Pirms trim dienām uzdāvinājis Parisai kapara sleņģeni un lūdzies, lai viņa ar šo kopā bēgot uz neapdzīvotu salu. Viņš to jau noskatījis Usmas ezerā.
Es biju sēdus, gandrīz aizmirsu par savu suņa projektu. Bēgšana! Kāda romantika, kāda pašizolācija!
Nekavējoties nolēmu laimīgajiem mīlniekiem palīdzēt. Lai nodrošinātu abiem kādu nebūt iztikšanu pirmajā laikā, Džīpis bija izštukojis Parisu it kā nolaupīt un pieprasīt Vaļeram izpirkuma maksu. 20 tūkstošus 20 eiro banknotēs. Jo uz salas taču bankomāta nebūšot?
Parisa man noīrēja pamatīgu dronu ar 100 kg celtspēju, bet pati vakarā noslēpās mansardā. No rīta es, tērpusies pilnā hokeja fanu ekipējumā un sejas krāsojumā, ar dronu pieplanēju Vaļeram pie loga un izpirkuma rakstu, noformētu senslāvu drukā, nometu tieši uz viņa brokastu omletes.
Papucis izlasīja, kļuva zils no dusmām, ielēca savā makaronu pikapā un aizbrauca. Mēs ar Parisu pa to laiku sakrāmējām visu nepieciešamo mīlas ligzdas iekārtošanā un pasūtījām transportu. Divi furgoni sanāca. Pie ezera izdevās sarunāt baržu, kaut arī mums lika samaksāt sodu par dabas rezervāta piesārņošanu.
Viņi aizbrauca, stāvot uz baržas, rokās saķērušies, rietošajai saulei atvizot Parisas gredzenos, auskaros un rokassprādzēs…
Kad satumsa, man vajadzēja doties pēc izpirkuma naudas. Džīpis to bija licis iebāzt parkā veca koka stumbra dobumā. Bet pa dienu, izrādās, tajā bija ievācies spietojošu bišu pūlis… Nācās labot Eiropas rekordu 1500 metru skrējienā, līdz tiku līdz ezera krastam, bitīt matos!
Veldzējošais ūdens atvēsināja satraukto prātu, un nevilšus radās atklāsme. Priekš kam Džīpim un Parisai šī nauda? Uz salas taču nav pat “Narvesen” kioska, par veikaliem pat nerunājot!…
Pārgāju mājās, iedarbināju dronu un laidos ar visu izpirkumu projām.
Pašizolēties.
