Ģirts Kasparāns: April, april! 5
Andris Freidenfelds, kurš plašākai publikai pazīstams vienkārši kā Fredis, nonācis pie secinājuma, ka 1. aprīlis ir gada sliktākā diena, jo tad pie joku dzīšanas mēģina ķerties visi, arī tie, kam nesanāk.
Humors patiesībā ir ļoti sarežģīta māksla, un meistaru, kas mācētu izklaidēt publiku ar gaumīgiem jokiem, ir ļoti maz. Par laimi, Fredis ir izklaides žanra profesionālis un mūsu nacionālā bagātība; pateicoties viņa grupai “Labvēlīgais tips”, mūsu dziesmu krājumu ir papildinājuši tādi meldiņi kā “Alumīnija cūka”, “Džins ar toniku” un “Omnibuss”, ko mācēs nodungot teju katrs latvietis.
Diemžēl latviešu humora izjūtai ir diezgan bēdīga reputācija, un liela daļa labāko joku ir vienkārši aizgūti no krieviem vai ebrejiem, bez kuru pienesuma anekdošu klāsts būtu gaužām trūcīgs. Padomju laikā latviešu humora druvu palīdzēja aprušināt satīriskais žurnāls “Dadzis”, kas ļāva “nolaist tvaiku” un pasmieties ne tikai par amerikāņu imperiālistiem, bet arī par valdošā režīma nejēdzībām (protams, stingri noteiktos cenzūras rāmjos).
Pēc režīma maiņas “Dadzis” iznīka dabīgā nāvē, jo izrādījās, ka tagad jāmācās smieties pašiem par sevi, un latviešiem šajā ziņā nekad nav klājies viegli. Starp citu, Fredis šajā ziņā ir izņēmums, jo viņam piemīt ļoti smalka pašironija. Jokdaru deficīta problēmu savu iespēju robežās ir centušies risināt mūsu politiķi, jo kam gan vajadzīgi profesionāli humoristi, ja TV kameras priekšā publiku labprāt izklaidē tādi komiķi kā Aivars Lembergs vai Artuss Kaimiņš!
Savulaik, lai tiktu pie iespējas publicēties “Dadzī” un uzrunāt simtiem tūkstošu lielu auditoriju, bija jāiztur stingrs atlases siets, bet mūsdienu priekšrocība ir tā, ka katrs var vismaz mēģināt kļūt par zvaigzni. Šajā numurā rakstām par pusaudžiem, kas iemanījušies “YouTube” platformā iedvesmot vienaudžus un pat pelnīt ar savu vaļasprieku. “Mājas Viesis” arīdzan izmantoja iespēju ielūkoties atjaunotā Jāņa Akuratera muzeja telpās. Nezinu, ko par internetu un citām moderno tehnoloģiju iespējām domātu Akuraters, bet iespējams, ka mūsdienās viņš pats būtu “YouTube” zvaigzne un gardi pasmietos par daudzām mūsu laikmeta nejēdzībām. Smiešanās pagarina mūžu, tādēļ 1. aprīļa noskaņās atliek vien novēlēt – vairāk smieklu, un neaizmirstam pasmieties arī par sevi!
