Zigmars Liepiņš: Apnicis būt “labajam zēnam” 4
Liepiņa laiks tikai tagad sāksies
Nupat aprit trīs gadi kopš toreizējā kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende ar lielu skandālu atlaida LNO direktoru Andreju Žagaru, kurš šajā amatā bija septiņpadsmit gadus.
Vēl iepriekš tika pieņemti Operas likuma grozījumi, kas paredzēja LNO pārvaldes modeļa maiņu, paplašinot Operas valdi no viena uz trim locekļiem. Konkursa kārtībā 2013. gada septembrī Operas valdē tika iecelti trīs cilvēki – vairāku uzņēmumu, mārketinga un biznesa vadītāja Inese Eglīte, LTV kultūras raidījumu satura redaktore, muzikoloģe Daina Markova un par priekšsēdētāju kļuva komponists, savulaik privātās radio stacijas “Radio SWH” prezidents un līdzīpašnieks Zigmars Liepiņš. Saskaņā ar Operas likumu, pēc valdes pirmā triju gadu pilnvaru termiņa, kas aprit šoruden, Kultūras ministrija ir tiesīga slēgt ar valdes locekļiem darba līgumu uz nākamo triju gadu pilnvaru termiņu. Ar Inesi Eglīti un Dainu Markovu līgumi jau noslēgti, Zigmaram Liepiņam darba līgums beidzas 3. novembrī, taču abpusēja vienošanās par viņa palikšanu amatā jau notikusi. Savukārt saskaņā ar to pašu Operas likumu pēc otrā triju gadu pilnvaru termiņa, kas apritēs2019. gada rudenī, Kultūras ministrijai jārīko atklāts konkurss uz amatiem LNO valdē. Šajā pretendentu atlasē, protams, tiesīgi piedalīties arī pašreizējie valdes locekļi.
Tā kā Opera savā ziņā salīdzināma ar lielu kuģi, kurš virzienu nemaz tik ātri nevar mainīt, būtībā īstie Zigmara Liepiņa laiki tikai tagad sāksies.
– Zigmar, kā jūs pats vērtējat Operas vadībā aizvadītajos trijos gados padarīto, kas no iecerētā izdevies un kas ne?
Zigmars Liepiņš: – Tāpat kā Rīga nekad nav gatava, arī Opera nav pabeigta un visas lietas ir procesā, bet skatuves gaismu ieraudzījuši diezgan daudzi no tiem darbiem, kurus esam uzskatījuši par nepieciešamu iekļaut repertuārā. Uz augšu gājusi uzvedumu kvalitāte, audzis mākslinieciskais līmenis, par tā kritumu sūdzēties nevaram. Visas izrādes, ieskaitot pēdējās, attīstās un gūti dažādi mākslinieciski panākumi.
Operā ienācis Latvijas jauno režisoru vilnis, lai minu kaut vai Viesturu Meikšānu, Lauru Grozu-Ķiberi, Rēziju Kalniņu, sevi jau iepriekš “Seviļjas bārddzinī” apliecinājušo un tagad veiksmīgi “Faustu” iestudējušo Aiku Karapetjanu.
Būtisks aspekts ir arī kolektīva iekšējās vides normalizēšana. Aizvadīto triju gadu laikā man nav izveidojusies neviena konflikta situācija. Savus kabinetus nenodalām un tie visiem pieejami, runājam ar katru darbinieku, vai tā būtu primadonna soliste vai apkopēja, jo pēc sociālā statusa es cilvēkus vispār nešķiroju. Administrācija virzīta uz to, lai Operā maksimāli uzlabotu darba nosacījumus. Ir prēmijas, ar kurām gada beigās varam atalgot, ir sakārtota veselības apdrošināšana.
Protams, nevar teikt, ka atrisināts viss – un diez vai Latvijā būs daudz tādu uzņēmumu, kur simtprocentīgi viss sakārtots – taču iespēju robežās to mēģinām darīt. Operas valdes lielais uzdevums jau ir izdzīvot starp diviem dzirnakmeņiem – valsti Kultūras ministrijas personā no vienas puses un darbinieku prasībām un vajadzībām no otras. Vēl viena lieta, kas nonākusi līdz kaut kādam kopsaucējam, ir sadarbība ar Rīgas domi. Pēc visām nosaukumu maiņām beigu beigās visi sapratuši, ka institūcija LNOB pieder valstij, bet ēka LNO – Rīgas domei. Līdz ar to valsts sapratusi, ka īres cena par šo namu jāmaksā daudz maz atbilstoši tirgus situācijai, savukārt Rīgas dome naudu reinvestē atpakaļ Operas infrastruktūrā. Beigu beigās esam tikuši arī pie jaunām tualetēm publiskajā daļā, kur man šajā namā ienākot, bija diezgan apkaunojoša situācija. Tas var šķist sīkums, taču arī labierīcību telpām jābūt operas vārdam atbilstošām.
– Triju cilvēku sastāva valde palīdzējusi vai tas tomēr bijis arī strīdus avots? Mākslas institūcijās esat pirmie un līdz šim vienīgie ar šādu vadības modeli.
– Nezinu, kā citos gadījumos, jo jautājums tomēr ir par psiholoģisku saderību starp cilvēkiem, bet mums šis modelis ir labs. Nav bijis neviena konflikta, pat līdz balsošanai nekad neesam nonākuši un, ja tā bijusi vajadzīga, tad tikai formālu iemeslu dēļ. Bet pieņemu, citos apstākļos un citā sastāvā trīs cilvēki valdē var radīt problēmas.
– Savulaik Opera tiecās pēc izcilības. Kāds jūsu paša acīm tagad ir Operas reitings starptautiskā skatījumā?
– Kur tāds reitings atrodas? Neesmu par tādu dzirdējis… Mans kritērijs: vai mūsu Operas izrādes pieņem rādīšanai Eiropas “Operas platforma” un cik video ierakstītos uzvedumus noskatās. Te gan pastāv zināms reitings atkarībā no pārraidīto operu auditorijas. Un mēs esam pirmajās vietās Eiropā. Tādi LNO uzvedumi kā “Manona Lesko” un “Makbets” atrodas starp visskatītākajām izrādēm.
Zināms atskaites punkts ir arī tas, cik daudz un kādu izrāžu videoierakstus no mums sagaida turpmāk. Runājot par māksliniekiem, LNO uzvedumos piedalījušies pasaulē slavenie latviešu operdziedātāji Aleksandrs Antoņenko, Marina Rebeka, savu solokoncertu te rīkoja Elīna Garanča. Uz mūsu skatuves dziedājuši pasaulē pazīstamais vācu solists Andreass Bauers, Asmika Grigorjana no Lietuvas.
Protams, tādi korifeji kā Kaufmans un Ņetrebko mums ir nesasniedzamā cenu līmenī un viņu plāni jau aizpildīti līdz 2020. gadam. Nav ko slēpt, ārkārtīgi mokošs ir tenoru trūkums un ne tikai mūsu Operā, bet arī tai līdzīgās. Tikko kā uzdzirkstī tenora talants, skat, pēc brītiņa viņš jau ir prom. Jebkurš dziedātājs meklē, kur ir labāki apstākļi radošam darbam un kur arī vairāk var nopelnīt.
Mūsu operas īpatnība ir tā, ka daudzos gadījumos šeit ir labs atspēriena punkts daudziem un ne tikai Latvijas dziedātājiem. Arī ārzemju jaunie talanti labprāt pie mums nāk, sagatavo lomu un pēc tam jau citos sastāvos viņi to var dziedāt citos operteātros. Piemēram, “Trubadūru” esam noņēmuši no repertuāra, jo publika uz šo izrādi vairs nenāca. Bet kas notiek tālāk? Protams, citā režijā un scenogrāfijā, bet Parmas Operā tagad rāda šo operu ar to dziedātāju sastāvu, ko mēs tikām sagatavojuši. Viņiem ir ļoti vienkārši – dziedātāju komplekts gatavs, visi sadziedājušies, cits citu pazīst, zina katru kustību. Ļoti labi, ka pie mums “Faustā” dziedāja jaunais ukraiņu solists Valentīns Ditjuks. Te viņš sagatavoja savu lomu, un, jūtu, tūlīt viņu pārtvers kāda par mums lielāka opera. Ar “Faustu” Ditjuks varēs uzstāties jebkurā citā opernamā. Mēs operas talantus varam dabūt, kad viņi ir nogatavojušies, bet vēl nav pa īstam nobrieduši. Brīdī, kad to augli tūlīt varēs ņemt, mēs pie viņa tiekam un kādu brīdi varam izmantot. Un tad agri vai vēlu viņu “pārpērk” citi, bet mēs atkal meklējam nākamo tikko “uzziedējušo” nākamajai izrādei. Bet savējo mums nepietiek.
– Tomēr, izmantojot lielāku iespēju uzstāties, var redzēt kā, piemēram, izaudzis tenors Raimonds Bramanis.– Un arī Mihails Čuļpajevs. Labi, ka tagad izrādē līdzās vienam ārzemju sastāvam vismaz vienu sastāvu varam nodrošināt ar saviem dziedātājiem. Diemžēl mēs to nevaram darīt latviešu operās. Ja man, piemēram, saslimst Kavardosi, tad vēl vairākus varam atrast, kas var šo lomu nodziedāt. Bet, ja saslimt Arhitekta lomas dziedātājs “Iemūrētajos”, tad nevaru piezvanīt uz Milānu un palūgt, lai kāds atbrauc saslimušā mākslinieka vietā, jo nekur nav neviena solista, kura repertuārā būtu šī loma. Bet tā ir normāla radoša dzīve ar visiem tās gandarījumiem un problēmām.
