Brīva lauksaimniecības zeme. Apmežot vai neapmežot? 0
Gan medijos, gan sabiedrībā diezgan bieži tiek uzturēta diskusija par lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanu un plantāciju mežu ierīkošanu. Arī AS “Latvijas valsts meži” (LVM) valdījumā ir lauksaimniecībā neizmantotas zemes un kūdras ieguves karjeri, kur nenotiek saimnieciskā darbība un kur, lai intensificētu zemes izmantošanu, ražojot koksni, tiek plānots ierīkot plantāciju mežaudzes vai kokaugu stādījumus.
Šajā jomā ir vēl daudz pētāmo jautājumu. LVM izpētes vadītājs un mežkopis Indulis Brauners stāsta par svarīgo, kas jānovērtē un jāievēro, pirms izvēlēties par labu plantāciju mežaudzei vai kokaugu stādījumiem lauksaimniecības zemēs.
Lai izvēlētos stādāmo sugu, ir jāņem vērā visi būtiskie parametri: augsnes piemērotība koku sugai, ūdens režīms, apmežojamās platības nezāļu botāniskais sastāvs, pārnadžu un peļveidīgo iespējamie bojājumi, maijvaboļu kāpuru klātbūtne, kā arī plānotie augsnes apstrādes paņēmieni pirms stādīšanas.
Vispirms novērtēt un plānot, pēc tam darīt – tas ir būtisks ieteikums, pieņemot lēmumu – apmežot vai neapmežot lauksaimniecībā neizmantotās platības. Koku sugas nepiemērotība platībai var radīt pietiekami lielus zaudējumus, ja stādījums iznīks, jo nebūs bijis veikts sākotnējais zemes platības piemērotības izvērtējums.
Augsnes novērtēšana
Augsnes novērtēšana pēc vairākiem kritērijiem ir viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem, lai izvērtētu platības piemērotību plantāciju vai kokaugu stādījumu ierīkošanai, kā arī piemērotākās sugas izvēlei, jo katrai ir savas prasības.
Augsnes auglību vizuāli var labi saprast pēc nezāļu botāniskā sastāva un lieluma: lielas, leknas nezāles – auglīga augsne; nelielas nezāles un vietām sūnas – nabadzīga augsne. Izvēloties audzējamo kultūru, ir svarīgi, lai nezāles to iespējami mazāk apdraudētu. Piemēram, eglei kā ēncietīgai sugai ir pieļaujama augstāka nezāļainība auglīgās augsnēs. Tomēr biezs stiebrzāļu sazēlums veicina peļveidīgo grauzēju uzturēšanos platībā. Smiltāja ciesa un citi viendīgļlapji ziemā var nomākt egles stādus – pārsegt un piespiest tos pie augsnes.
Savukārt sugas, kas ir saulmīļi, piemēram, priede, bērzs, nepacieš apēnojumu no nezālēm, un tas var būtiski traucēt šo sugu augšanu. Tāpēc priedei un bērzam pēc iestādīšanas kopšanas darbi ir vajadzīgi biežāk.
Nākamais kritērijs ir augsnes vides reakcija jeb pH, jo dažādām sugām ir atšķirīgas prasīgas attiecībā uz augsnes skābumu. Piemēram, skujkokiem optimāls ir pH 4,5–5,5, kaut gan egle var augt arī auglīgākās augsnēs ar augstāku pH, jo ļoti labi izmanto augsnes auglības potenciālu. Lapu kokiem, tostarp apsēm, piemērots pH 4,6–6,5, bet ošiem, ozoliem, kļavām optimāls pH >5,5.
Augsnes elektrovadītspēja jeb EC nenorāda uz augsnes auglību, bet gan tur esošo sāļu koncentrāciju. Daudzviet Latvijā lauksaimniecībā neizmantotajās zemēs ir novērojama paaugstināta sāļu koncentrācija augsnē – pat 2,5, kas liecina par augstu dabisko sāļu koncentrāciju. Tas savukārt apliecina augsnes nepiemērotību kokaugu stādījumiem, jo tiem ir prasība, lai šis skaitlis nebūtu lielāks par 1,5.
Ūdens režīms
Neviena no plantāciju kokaugu sugām nepanes augstus gruntsūdeņus vai ilgstoši applūstošas platības. Gruntsūdens līmenim īslaicīgos periodos nevajadzētu pārsniegt apmēram 0,5 m, tas gan atkarīgs no mikroreljefa un var ļoti svārstīties. Par augstu gruntsūdens līmeni un platības mitruma režīmu liecina augu botāniskais sastāvs platībā, piemēram, uz mitruma pārbagātu platību norāda vīgriezes, grīšļi, purva kosa u. c.
Rūpīgi jāseko meliorāciju sistēmu darbībai platībās, ko apmežo vai kas ir apmežotas. Turklāt, ja nākotnē ir plānota meliorācijas sistēmas (grāvju, drenu, aku u. c.) atjaunošana vai izbūve pieguļošajās platībās, tā var tieši vai netieši ietekmēt apstādāmās platības mitruma režīmu nākotnē.
Arī bebru aizsprosti daudzviet Latvijā būtiski izmaina ūdens režīmu lielās platībās, un to likvidēšana var veicināt ūdens režīma stabilizēšanos, bet jauni aizsprosti var applūdināt vēl lielākas platības. Arī pārmērīgs sausums nav vēlams nevienai sugai. Vidēji mitras augsnes būtu optimālas.
Kaimiņaugi
Lai izvairītos no nesaderīgu sugu iestādīšanas blakus, svarīgi pirms kultūras izvēles novērtēt apmežojamai platībai visapkārt un pašā platībā jau augošās sugas. Nevajadzētu priedi stādīt platībā, kur visapkārt aug apse to kopējās slimības – priežu apšu rūsas (priežu galotņu griezējs) – dēļ, kur priede ir šīs slimības starpsaimnieks. Arī apšu stādījumu nevajadzētu plānot priežu tiešā tuvumā.
Novērtējot jau potenciālajā plantāciju platībā augošās sugas, var noskaidrot, kuras no koku sugām (pašsējas) labi aug šajā platībā – tas norāda uz piemērotākajām sugām apmežošanai. Pašsējas apšu, papeļu, kārklu, vītolu, blīgznu un citu vītolu dzimtas augu atrašanās platībā nav pieņemama ātraudzīgo apšu plantācijām, jo augiem ir kopējas slimības. Platībā var palikt bērzs, ozols.
Apdraudējumi
Uzsākot jebkuru projektu, ir jāizvērtē iespējamie riski, arī plānojot ierīkot savā zemē plantāciju audzi, jāsaprot, kas tai varētu kaitēt. Ātraudzīgo apšu stādījumiem vienas no lielākajiem bojātājiem ir peles, kas apgrauž stumbra pamatni un mizu, un pārnadži, kas nokož galotnes, nobrāž mizu un nolauž sānzarus.
Uz peļveidīgo iespējamo klātbūtni platībā var norādīt daudzgadīga bieza stiebrzāļu kūla. Platībā ir vairāk peļveidīgo arī tad, ja tai blakus iepriekš ir bijušas dzīvnieku novietnes (fermas), piemēram, ir glabājušies salmi, siens, lopbarība, kūtsmēsli u. c.
Bērza un ātraudzīgās apses stādījumi ir ļoti apdraudēti no peļveidīgo bojājumiem, tāpēc būtu ieteicams lietot speciālus plastikāta aizsargus. Arī stiebrzāļu segums ziemā veicina peļveidīgo izraisītos bojājumus un tādējādi stādu bojāeju. Tāpēc nezāļu ierobežošana, kopjot stādījumus, arī būtu viens no būtiskiem peļveidīgo bojājumus ierobežojošiem pasākumiem.
Pārnadžu populācijas Latvijā ir pieaugošas. No to bojājumiem cieš visas koku sugas, jo īpaši ātraudzīgā apse, egle, priede. Viens no veidiem, kā novērst iespējamos pārnadžu bojājumus apšu stādījumos, ir tos ierīkot cilvēku blīvi apdzīvotu teritoriju tuvumā, kur pārnadži nemēdz uzturēties. Vēl ap stādījumiem var ierīkot apmēram 2 m augstu žogu, bet tās ir papildu izmaksas. Skuju koku stādījumu aizsardzībai izmanto dažādus repelentus.
Vēl pie apdraudējumiem noteikti var pieskaitīt kukaiņus. Augsnē visbiežāk kaitējumu nodara maijvaboļu kāpuri, kas apgrauž jauno stādiņu tievākās saknes, bojājot resnāko sakņu mizu, un spēcīgu bojājumu gadījumā stādi pat var aiziet bojā. Tāpēc, lai konstatētu aptuveno maijvaboļu kāpuru daudzumu augsnē, vēlams veikt vismaz vienu kontrolrakumu 1 m2 lielumā (40 cm dziļumā) un tos saskaitīt – ja atrasti vairāk nekā 2 gab./m2, jāizvērtē apkarošanas pasākumu nepieciešamība.
Vēl retos gadījumos kaitēkļi var radīt problēmas bērzu audzēm, piemēram, bērzu lapu smecernieks, bet apsēm – lapgrauzis. Savukārt, ja blakus atjaunojamai platībai ir svaigi cirsta egļu vai priežu audze, ir risks, ka skuju koku stādus bojās lielais priežu smecernieks.
Lai jaunos stādījumus pasargātu no slimībām, apmežojamai platībai ir jābūt labi ventilētai, jārūpējas, lai tā būtu izkopta, nebūtu aizaugusi ar krūmu atvasēm, tad ir mazāks risks augiem saslimt ar dažādām sēņu izraisītām slimībām, piemēram, tā var mazināt iepriekš pieminētās priežu apšu rūsas bojājumu riskus.
Augsnes apstrāde
Kad novērtēta augsnes auglība, izvēlēta stādāmā koku suga un izvērtēti visi riski, var ķerties pie augsnes gatavošanas darbiem, jo kvalitatīva stādvietas sagatavošana ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem sekmīgai apmežošanai.
Tikai mehāniskā apstrāde būs piemērota vieglām, ar organiskajām vielām nabadzīgām augsnēm, kur nezāles ir jutīgas pret mehānisko apstrādi un salīdzinoši mazāk agresīvas. Šādās augsnēs nezālēm ir mazāk labvēlīgi apstākļi straujai augšanai. Turklāt nezāles ir ļoti viegli ierobežojamas, veidojot mineralizētu joslu.
Ja plāno apmežot ar organiskajām vielām bagātas vai auglīgas platības, nezāļu konkurence ir ļoti spēcīga, jaunu nezāļu dīgšana ir intensīva, ar mehānisko ierobežošanu var nepietikt. Platībās ieteicama papildu herbicīdu lietošana, apstrādājot visu apstādāmo platību vienlaidus vai tikai slejas, kur tiks ierīkoti stādījumi. Otrajā piedāvātajā variantā var samazināt augu aizsardzības līdzekļu patēriņu pat uz pusi salīdzinājumā ar vienlaidu apstrādi.
Herbicīdu lietošana veicama iepriekšējā gada rudenī pirms stādīšanas, tad neaizkavējas pavasara darbi.
Stādu lielums, kvalitāte un stādīšanas laiks
Pēc augsnes apstrādes jādomā par stādu izvēli. Turklāt tie jāpasūta laikus (jau pašreiz LVM kokaudzētavas pieņem pasūtījumus meža stādu piegādēm lielākos apjomos uz 2020. gadu).
Ja tiks apmežota bijusī lauksaimniecības zeme, ir jāizvēlas lielāki stādi. Priedi, egli, apsi, bērzu var stādīt arī kā mazus stādus, bet tad noteikti jārēķinās ar intensīvākiem kopšanas un aizsardzības darbiem. Stādiem jābūt bez mehāniskiem un sala bojājumiem, bez slimību pazīmēm, ar labi izveidotu, kompaktu sakņu sistēmu, neizstīdzējušiem.
Lieli un veselīgi stādi ieaugas labāk un ātrāk pāraug nezāles, tos mazāk bojā kopjot, kā arī platības kopšanu var ātrāk pārtraukt. Īpaši piemēroti stādi ātri aizzeļošām platībām ir egles un bērza stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu, turklāt tie ir vitāli spēcīgāki par tradicionālajiem kailsakņiem. Šos stādus vienu gadu audzē kā ietvarstādus siltumnīcā un vasaras otrajā pusē pārstāda āra platībās, kur tie turpina augt vienu divus gadus. Izmantojot tehnoloģijas, iegūstam kailsakņu stādus ar bagātu sakņu sistēmu, kas samazina sakņu iežūšanas iespējas, uzlabo stādu ieaugšanu, kā arī paātrina stādu augšanu pirmajos gados, tādējādi samazinot kopšanas izmaksas.
Ošus, ozolus un kļavas vajadzētu stādīt tikai kā dižstādus (~1 m), kas pāraug nezāles jau pirmajā sezonā, tad arī nepieciešama mazāka kopšana. Ozolam, osim sākotnēji nepieciešama segaudze, kas nodrošina noēnojumu un pasargā no apsalšanas.
Lapu kokus ieteicams stādīt bezlapu stadijā – ļoti agri pavasarī vai vēlu rudenī.
Ātraudzīgā apse – malkai un kokmateriāliem
Plantāciju mežu stādīšanai lauksaimniecības zemēs īpaši piemērota atjaunojamo energoresursu jomā par perspektīvu atzītā ātraudzīgā apse – īpaši ātraudzīgs parastās apses un Amerikas apses starpsugu hibrīds, ko var izmantot arī meža atjaunošanai samērā auglīgās meža zemēs. Iestādot ātraudzīgo apsi vienu reizi, ražu var ievākt trīsreiz (otro un trešo apriti audzē kā atvasājus).
Ātraudzīgās apses stādījumus ir izdevīgi reģistrēt kā plantāciju mežus, jo pašreizējā likumdošana tiem paredz atvieglotākus noteikumus to apsaimniekošanā, un arī cirst plantāciju audzi var, kad saimnieks uzskata par vajadzīgu, nevis kā meža audzi, kad jāgaida likumdošanā noteiktais ciršanas vecums. Ātraudzīgā apse ciršanas vecumu sasniedz jau 20–25 gados.
Ātraudzīgo apsi stādot gar ūdenstilpēm, ar to starpniecību iespējams aizturēt no lauksaimniecības zemēm ar virsūdeņiem un augsnes ūdeņiem noplūstošo biogēno elementu iekļuvi ūdens sistēmās, jo plašā sakņu sistēma uzsūc minētās barības vielas.
Apses ātraudzība un koksnes īpašības to ļauj izmantot dažādās jomās – ne tikai malkai, šķeldai, bet arī celulozes ieguvei un zāģmateriāliem. Iespējams, šis plašais koksnes lietojums veicinās ātraudzīgās apses popularitāti un cilvēkus nebiedēs darbs stādījumu sākotnējā kopšanā un aizsardzībā, jo šie koki izaug ātri.
Latvijā, piemēram, ātraudzīgās apses stādus var nopirkt LVM Kalsnavas kokaudzētavā, kur tos pavairo ar audu kultūru tehnoloģijām. Stādu audzētāji priecātos, ja zemnieki laikus pasūtītu nepieciešamo stādu daudzumu, jo stādīt gribētājiem būs garantija, ka vēlamais skaits noteiktā laikā būs izaudzēts, savukārt audzētājiem būs zināms pieprasījuma apjoms.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops pielikumā “Meža stādījumi, to aizsardzība. Plantāciju meži”
