Apmetums ar senatnes dvesmu 0
Uzskata, ka Venēcijas apmetums (“Stucco Veneziano”) pirmoreiz parādījies Venēcijas dodžu pilīs, citi norāda uz Ēģipti. Tomēr tieši no Itālijas tas sāka savu uzvaras gājienu pa Eiropas pilīm, katedrālēm un savrupmājām. Apmetums uz sienas atkarībā no sastāva un klāšanas tehnoloģijas atgādina akmeni, marmoru vai saburzītu zīdu.
Konsultēja “Decor centrs” eksperts Vilmārs Plešs.
Mirdzošos un daudzkrāsainos sienas atspulgus panāk, klājot vienu otram virsū vairākus daļēji caurspīdīgus slāņus, kuru saspēle padara apmetumu tik krāšņu.
Sastāvs. Senajā Venēcijas apmetuma sastāvā ietilpa kaļķis, māls, marmora milti, augu valsts krāsvielas un ūdens. Materiāliem uz dabisko minerālu bāzes ir augsta tvaiku caurlaidība, un tie ilgstoši sargā sienas no pelējuma, kas ir īpaši nozīmīgi peldošajā Venēcijā. Mūsdienās “venēcieti” ražo gan tradicionāli uz dabisko minerālu bāzes, gan sintētiskā variantā. Baltā apmetuma masa pirms uzklāšanas tiek tonēta ar kārbiņā vai medicīnas šļircei līdzīgā dozētājā iepildītu pigmentu (tā attiecība pret masu norādīta krāsu katalogā).
Virsmas sagatavošana. Sienu nošpaktelē un nogruntē ar caurejošo grunti. Sagatavota virsma ir līdzena, bez bedrēm, ar nenoslīpētu sīku špakteļmasas faktūriņu (izpaliek beidzamā slīpēšana un finiša špaktelēšana). Mazie nelīdzenumi un lāpstiņas valnīši tālākajā darba gaitā izceļ virsmas gleznieciskumu. Parasti sienas fons ir balts, tomēr var izvēlēties arī citu toni.
Klāšana. Ar pusplato špakteli uz speciālas ķelles uzliek apmetumu un arī maisa masu. Špakteļmasu uz sienas uzliek ar ķelli, kas ir no augstvērtīga nerūsējoša tērauda, ar vieglu trapeces formu. Tās asā mala nogludina masu līdz spīdumam, bet noapaļotie stūri velkot aizsargā no švīkām. Apmetumu uz ķelles uzliek tādā daudzumā, lai sanāktu vilciens apmēram lāpstiņas garumā. “Venēcieša” burvība slēpjas raksta haotiskā dabiskumā – lai to panāktu, katrai nākamajai ķelles kustībai jābūt citā virzienā. Masu klāj ar vairākiem, parasti trīs asimetriskiem vēzieniem. Paņēmienu sauc par trīsstūri, jo katrs vēziens ir savā virzienā un nosedz iepriekšējos. Pareizi klāts apmetums ar katru nākamo triepienu pārklāj 1/3 – 2/3 no iepriekšējā klājuma. Nedrīkst atkārtot vienādas ķelles kustības. Tādējādi uz sienas parādās simetriski raksti, ko krāsotāji dēvē par ķieģelīšiem. Jāizvairās no ķelles lokveida triepieniem, kas izjauc raksta haotisko harmoniju un izdalās sienā. Vienā paņēmienā apstrādā pāris kvadrātmetrus. Apmetumu kārtas uz sienas klāj pēc vajadzības – līdz pat desmit kārtām. Pēc piecām stundām klāj nākamo kārtu, kam var nomainīt krāsu toni un panākt citu efektu. Īpaši izsmalcināti izskatās maziem gliemežvākiem līdzīgi špakteļķites klājumi, ko veido puslokā ar ķelli viļņveidā modulējot masu.
Noslēgumā virsmu noklāj ar plānu, caurspīdīgu vaska slāni, kas aizsargā no mitruma, pastiprina spīdumu un maina gaismas laušanas leņķi, padarot izteiksmīgāku sienas reljefu. Apmetums savas vizuālās īpašības saglabā desmitiem gadu. Sienas mazgā un tīra ar līdzekļiem, kas nesatur ziepju šķīdumu vai ūdeni.
“Stucco Veneziano” un citi līdzīgi profesionālie materiāli ir kvalitatīvi un kilogramā maksā Ls 4 – 8, gala izmaksas lielā mērā atkarīgas no materiāla patēriņa. Ar 1 kg masas var nokāt 1,2 – 2 m2, daži ražotāji sola pat līdz 5 m2. Itālijā iecienīti materiāli uz minerālu bāzes, kuru pamatā ir kaļķa piens, piemēram, kompānija “Oikos” ražo sērijas “Raffaello Decor Stucco” un “Madreperlato” ar perlamutra efektu, “Valpaint” – “Stucco Veneziano 500 ROCCOCO”, “SAIFspa” – “Stucco–Montovano antico”. Latvijā “venēcieti” izplata daudzas firmas, piemēram, SIA “Nordkomerce” piedāvā Šveices “Chemiplast” līniju, SIA “Decor centrs” – itāļu materiālus, “Caparol” – vācu kaļķu un akrila bāzes produktus.
