Kā apmātība ar tehniku noveda pie kaislīgas mīlestības. Ilzes un Jāņa Dambekalnu stāsts 0
Klāt motociklistu sezona, un atkal skanēs dzinēju rūkoņa, riepu švīkstoņa un meiteņu sajūsmas spiedzieni… Arī Ilzes sirds iekvēlojās jūtās pret motociklistu – enduro trakulīgo vadītāju Jāni Dambekalnu.
“Man ir svarīgi just piedzīvojumu, un Jānis ir aizrautīgs, ne reizi vien licis manai sirdij pukstēt straujāk! Es ļoti gribētu, lai vīrieši, kas lasīs šo rakstu, no viņa iedvesmotos, bet sievietes saprastu, ka uz pasaules ir īsti vīrieši, uz kuriem var paļauties, kas savām sievietēm dāvā tikai to labāko, un šoreiz runa nav par mantiskām lietām; ka kopdzīve ar otru var pastāvēt bez meliem, maldiem un noklusēšanas. Lai Jāņa vecāki kārtējo reizi pārliecinās, cik lielisku vīrieti viņi ir izaudzinājuši!”
Alku pēc iekšējas brīvības
Attiecību kūleņi bijuši gan Ilzei, gan Jānim. Ilze stāsta: “Ar pirmo vīru kopā bijām desmit gadus, sadraudzējāmies jau skolā. Viņš mani piesaistīja ar savu ārieni, bija solīds un ļoti pareizs – kad apprecējāmies, rūpējās par ģimeni, viss ritēja ikdienišķi atbilstoši tradicionālam latviešu ģimenes standartam… Taču tā vairāk bija sadzīves rutīna, jutos kā putniņš būrītī, jo nereti vīrs tincināja, kur, pie kā eju, ko darīšu… Alku pēc visbūtiskākā – iekšējās brīvības, tāpēc aizdomājos: ja nu man gadītos kāds motobraucējs!”
Ilze secina, ka apmātība ar tehniku viņai sākusies bērnībā, kad viņas tēvs garāžā remontējis savu moskviču vai žiguli.
“Gāju pie viņa un jautāju – kas tā par detaļu, kādam nolūkam tā paredzēta?… Un tēvs visu izskaidroja. Pēcāk, kad biju pieaugusi, vīriešu kompānijās tehnikas pārzināšanā nebiju muļķe, zināju, kas atrodas zem motora pārsega… Tēta garāžā jutos laimīga, esmu viņam pateicīga, ka man tagad galvā nav māmiņu klubiņš, bet gan interese par tehniku!” Attiecības veidojas no kopīgām interesēm. “Braucienā izjust moča skaņu, kā aizšalc vējš – tā ir sava veida meditācija!”
Arī Jānim pirms Ilzes bijušas pastāvīgas attiecības – ar draudzeni kopā nodzīvojis desmit gadus. “Kaut kā nesapasēja, pametu arī labi atalgotu darbu un izveidoju savu uzņēmumu.” Tagad viņam kopā ar Ilzi ir interneta veikals “motolietas.lv”.
Lai pārsteidz un iekvēlina
“Jā, alku pēc īsta vīrieša, varētu pat teikt, huligāniska rakstura dēkaiņa! Tāda, kas joņotu uz moča, un es viņam aizmugurē justos droša… Atmiņā atkal pavīdēja ainas no bērnības, kad pie onkuļa pagalmā ar moci iebrauca viņa paziņa.
Izjutu motocikla degvielas un izplūdes gāzes smārdu… Savam vīram lūdzu – nopērc motociklu! Attiecībās gribējās kādu “odziņu” – izraušanos no ikdienišķā dzīves ritma, piemēram, izbraucienu pie dabas. Ierosināju – aizlaižam ceļojumā uz Daugavpili!
Taču viņš man atteica: “Nē, kāda Daugavpils! Tās taču ir septiņas rīģipša plāksnes! To nevaram atļauties, ceļam taču māju!”
To, ko gribēju, nedabūju… Bet man ir svarīgi izjust piedzīvojumu, lai vīrs spēj pārsteigt, iekvēlināt! Man nekad nav vajadzējis villu jūrmalā, briljanta gredzenus, auskarus… Daudz svarīgāka ir cilvēciska vienkāršība, sapratne, kaisles un aizrautības dzinuļi, adrenalīns, kas liek straujāk pukstēt sirdij.
Ar Jāni iepazinos portālā “Draugiem”. Viņa profilu rotāja foto, kurā viņš redzams uz motocikla, kas pacelts stāvus uz aizmugurējā riteņa! Jūtās iemetās kvēla dzirkstele! Uz randiņu viņš atbrauca ar enduro – tādu moci, ar kuru var tikt cauri pat šķietami neizbraucamām vietām…
Kad esi dubļos līdz ausīm, cel no tiem moci ārā un izbrauc dūksnāju…
Purvainās stigās un grants ceļos viņš kļuvis par izcilu braucēju, kuram aiz muguras es jūtos kā visdrošākajā seifā – gan braucot pa lauku ceļu, gan cīnoties ar dubļiem. Pēc randiņa atvadoties Jānis pacēla moci ratā un aiztrauca. Tā nebija zīmēšanās, bet neviltota prieka izpausme. Ejot mājup, pievēru acis un iztēlojos, cik laimīga būtu braukt kopā ar viņu… visa mūža garumā! Taču tad vēl bija jāiet uz mājām pie vīra, kurš tik pareizs, ģimeniski paklausīgs.”
Iznāca tā, ka savam vīram viņa pirmā pateica: “Čau! Šķiramies!” Protams, vīrs to ļoti pārdzīvoja, taču ļaunu prātu uz bijušo sievu netur – abiem joprojām ir normālas attiecības. Interesantākais, ka pēc šķiršanās ar Ilzi viņš tūlīt pat nokārtojis braukšanas tiesības un nopircis motociklu! Abas meitas palikušas pie Ilzes, nedēļas nogalēs viņas ir pie tēva.
Likteņa noteikta izvēle
“Mēs esam precējušies tikai astoņus gadus, un katrs mirklis, ko pavadu kopā ar savu vīru, ir īpašs. Pēc iepazīšanās ar Jāni manā dzīvē notika kāds pavērsiens – aizdomas par ļaunu slimību… Viena ārste izteicās, ka nepieciešama operācija, pēc kuras man vairs nevarēšot būt bērnu… Kāpēc tāda likteņa netaisnība! Trīsdesmit gados beidzot esmu atradusi īsto, ideālo vīrieti! Tikko attiecībās ar Jāni esmu guvusi laimi… Un piepeši tam visam pāri svītra?! Devos konsultēties pie citas ārstes, Jānis visu laiku mani drošināja, ka viss būs labi. Un tā arī notika – nu man ir trešā meitiņa Elizabete!”
Jānis dzimis kā pirmais bērns piecu bērnu ģimenē Rīgā. Ģimene mitinājusies pie Biķernieku meža piecstāvu mājas vienistabas dzīvoklītī.
Lai netraucētu ģimenei, biežāk uzturējies ārā kopā ar apkārtnes zēniem. “Sākotnēji braukājām ar velosipēdiem, tad kopā ar draugu no izgāztuvē salasītām detaļām uzmeistarojām mopēdu. No rīta līdz vakaram traucāmies pa meža takām pārmaiņus – trīs braucieni vienam, trīs – otram. Sešpadsmit gadu vecumā man jau bija braukšanas tiesības.”
Jānim ir četras jaunākas māsas, mīļi vecāki, bet sievas Ilzes atvasītes no pirmās laulības Sonoru un Jasmīnu viņš mīl un audzina kā savas meitas. Bet par savu dzīves laimi Jānis teic īsi: “Skatos uz savu Ilžuku, viņa taču ir kā puķe!”
Ilze kavējas pārdomās: “Ja cilvēks kādā brīdī nomaldās, ir bezcerībā, neziņā, ko iesākt, tad domās vajag atcerēties spilgtākos bērnības iespaidus. Līdz kādiem divpadsmit gadiem bērns īpaši jūtīgi tver dzīves iespaidus, labi zina savu izvēli, vienīgi vēl nespēj to noformulēt. Es atceros to degvielas, eļļas smārdu, dzinēju rūkoņu… Iespējams, zemapziņā bija ieprogrammēta mana izvēle.”
