Apmaldīties sevī. Sanita Grīna vērtē Kārļa Lesiņa debijas pilnmetrāžas spēlfilmu “Izmisums” 0
Jaunā režisora Kārļa Lesiņa pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas “Izmisums” (“Woodpecker Pictures”/”Red Dot Media”) varonim Gatim pēc šķiršanās no draudzenes nākas atgriezties savās bērnības mājās.
Taču tur viņu sagaida nevis atelpa no depresijas, bet gan negaidīti un neiespējami viesi. Mistiskajā drāmā, kas kinoteātros skatāma no 9. oktobra, galvenajās lomās ir Kaspars Zāle, Alise Danovska, Līga Zeļģe, Vita Vārpiņa, Kaspars Gods, scenārija autors – Kārlis Lesiņš, operators – Mārtiņš Jurevics, producenti – Kristīne Āboliņa – Baltkāje un Dominiks Jarmakovičs.
Ļāvies spēlkino sirēnas vilinošajai balsij, vairāku veiksmīgu dokumentālo filmu autors Kārlis Lesiņš (tostarp 2016. g. cikla “Latvijas kods” ietvaros tapusī “Vectēva tēvs”, kas saņēmusi balvu “Lielais Kristaps” kā labākā debijas filma; 2018. g. “Apgāztā mēness zīmē” par Latvijas musulmaņu kopienu) neslēpj, ka savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu balstījis paša pārdzīvojumos.
Šāda fakta atklāšana, protams, filmai piešķir autentiskuma valdzinājumu,
taču vienlaikus dara piesardzīgu. Vai autoram būs izdevies par iedvesmu kalpojušās personiskās emocijas transformēt universālā stāstā – tā, lai varoņiem līdzpārdzīvot spētu arī tie skatītāji, kam nav līdzīgas pieredzes?
Lai sabalansētu personīgo, kas galu galā ir visas mākslas pamatā, ar vispārcilvēcisko, nepieciešama spēja distancēties no saviem pārdzīvojumiem un prasme pakļaut dzīvi dramaturģijas likumiem. Zināmā mērā tas nozīmē dzīves vienkāršošanu – kur dzīvē lietas ir neskaidras un neviennozīmīgas, scenārijā tā autoram jābūt pilnīgā kontrolē un skaidrībā par sava varoņa likteni, notikumu iemesliem un sekām.
Filma “Izmisums” ir tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas mikrobudžeta filmu ražošanai atbalstu – šīs programmas ietvaros tapušas arī Alises Zariņas filma “Blakus” (2019) un Kristiāna Riekstiņa “Eva” (2018). Ļoti ierobežota budžeta apstākļos vēstīt psiholoģisku kamerstāstu, kas koncentrējas uz viena varoņa iekšējiem pārdzīvojumiem un neprasa komplicētas dekorācijas, ir gudra, bet arī drosmīga izvēle jaunam režisoram un aktieriem, jo daudz jāiegulda varoņa psiholoģiskā portreta izveidē, precīzi nospraužot emocionālo ceļu, kas tam filmas gaitā jāveic.
Galvenajai lomai veiksmīgi izvēlēts aktieris Kaspars Zāle, kura fiziskais robustums kontrastē un uzsver Gata trauslumu un bezpalīdzību, nonākot konfrontācijā ar paša psihi. Gatis ir tipisks mūsdienu vīrietis, kurš nemāk runāt par emocijām un savu traumatisko pagātnes pieredzi. Viņa psiholoģiskais stāvoklis filmā atklājas caur Mārtiņa Jurevica kameru – gan ar izvēlētajiem kameras leņķiem (filmējums no varoņa skatpunkta, cieši tuvplāni – īpaši izteiksmīga ir aina filmas sākumā, kur kamera nenovēršas no Gata sejas, kamēr ārste un medmāsa meklē viņa pazudušo kartīti), gan klasiskiem vizuālajiem efektiem, kas norāda uz izmainītu apziņas stāvokli (miglains attēls u. tml.). Turpretī Gata halucinācijas ir filmētas reālistiskā manierē, jaucot galvu skatītājam atbilstoši žanra uzstādījumam. Kopumā vizuālie paņēmieni tomēr rada drīzāk ilustratīvu iespaidu un nav izmantoti spriedzes kāpināšanai tik lielā mērā, kā tas varētu būt bijis iespējams.
Atturīgā manierē risināts arī sižets – likmes filmā varēja būt daudzkārt augstākas (galu galā – tās nosaukums ir “Izmisums”). Te pirmkārt jāvaicā, kāds ir Gata mērķis – kāpēc viņam jātiek galā ar pagātnes emocijām un kādēļ tieši tagad? Attiecības ar bijušo draudzeni Maiju ir neglābjami zaudētas – Gatis vēl nav izvācies no dzīvokļa, kad tajā jau grasās ievākties Maijas jaunais draugs. Viņa jaunā romantiskā interese, degvielas uzpildes stacijas pārdevēja Mia ar maigo balsi, neizdara nekādu manāmu spiedienu, kas varētu kalpot par motivāciju. Pat ar savām halucinācijām Gatis sadzīvo diezgan labi.
Iespējams, režisoru Lesiņu mazliet paklupinājusi viņa pagātne žurnālistikā – vairākas ainas būtu emocionāli efektīgākas un rosinātu lielāku līdzpārdzīvojumu varonim, ja informācija, kas tajās pasniegta vārdos, tiktu izspēlēta aktieru darbībā. Tā, piemēram, kad Gatis filmas sākumā lūdz iespēju palikt dzīvoklī pie Maijas, ar dialogu – pat ja šis lūgums tiek atkārtots vairākkārt – ir par maz, lai mēs kā skatītāji sāktu nojaust, cik dramatiskas sekas uz vēl īsti neiepazītā galvenā varoņa dzīvi būs tam, ka viņš atgriezīsies bērnības mājās. Ja redzētu, ko Gatis ir gatavs darīt, lai tikai nebūtu jādodas uz laukiem, mēs uzreiz kļūtu daudz ieinteresētāki viņa gaitās.
Apgrūtinātā līdzjušana un neskaidrība par Gata mērķi neļauj starp sižeta pavedieniem, ko viņš šķetina filmā, – attiecībām ar pagātni, attiecībām ar Miu, attiecībām ar šamani – izšķirt galveno; iesāktie pavedieni īsti nesaaužas vienotā filmas audumā un apraujas neatrisināti.
Un tomēr, neraugoties uz vēl slīpējamām prasmēm, “Izmisums” ir intriģējošs jauna autora pieteikums psiholoģiskās drāmas žanrā, kas atsperas pret realitāti, lai ienirtu varoņu emocionālajā pasaulē ar atpazīstamiem varoņiem un pieredzēm, kas pārdzimuši gana pārliecinošos ekrāna tēlos.
