Deputāti apmaldījušies divos torņos 1
Lai nodrošinātu, ka pilnīgi visiem Latvijas austrumu pierobežas iedzīvotājiem ir tehniskas iespējas uztvert sabiedrisko televīziju un radio, nepieciešami tikai divi jauni apraides torņi. Iespējams, tie pat nebūtu jābūvē no jauna, bet nepieciešamo aparatūru varētu izvietot privātuzņēmumu (piemēram, mobilo sakaru kompāniju) torņos. Turklāt apraides pilnveidošanai ir konceptuāls politisks atbalsts Saeimā un valdošajā koalīcijā. Tomēr birokrātisku neizdarību dēļ šis projekts iestrēdzis.
Šogad maijā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu deputāti apmeklēja vairākus novadus Latgalē, Krievijas pierobežā, klātienē pārliecinoties, ka situācija ar sabiedrisko mediju apraidi tur ir daudz drūmāka, nekā atbildīgās iestādes politiķiem stāsta. “Klātienē, tiekoties ar pašvaldību vadītājiem un iedzīvotājiem, mēs pārliecinājāmies, ka ir daudz cilvēku, kuri vēlētos lietot mūsu sabiedriskos medijus, bet viņiem nav tādas iespējas,” pēc šī izbraukuma “Latvijas Avīzei” stāstīja toreizējā komisijas vadītāja Inese Laizāne (NA). Pēc viņas aplēsēm, tehniskas problēmas ar sabiedrisko mediju uztveršanu varētu būt vairākiem simtiem mājsaimniecību pierobežā. Turklāt problēmas ar apraidi raksturīgas ne vien pierobežai, bet arī Latvijas vidienes novados ar kalniem un ieplakām (piemēram, Ērgļos un tā sauktajā Kurzemes Šveicē jeb Abavas ielejā ap Kandavu un Sabili).
Tādēļ uzreiz pēc izbraukuma komisija pieprasīja Satiksmes ministrijas skaidrojumu, kas arī tika saņemts. Tiesa, dokumentā bija atrodama vien agrāk dzirdētā skaidrošanās – valsts akciju sabiedrība “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) nodrošinot apraidi vairāk nekā 99% valsts teritorijas, bet atlikušajās vietās esot iespējami traucējumi dabisko šķēršļu dēļ – kalniem, mežiem un ieplakām. Savukārt VAS “Elektroniskie sakari” apgalvo, ka par apraides traucējumiem saņemot mazāk nekā 10 sūdzības gadā. Tomēr SM vēstulei pievienoti bija divi LVRTC sagatavoti risinājuma varianti apraides uzlabošanai. Pirmais paredz uzstādīt pierobežā jaunus mastus ar TV un radio apraides aparatūru. Katrs pilnībā aprīkots masts izmaksātu nedaudz vairāk kā 500 000 eiro, un austrumu robežā vien nepieciešami vismaz divi tādi. Otrs variants paredz nomāt citu komersantu mastus un izvietot tajos savu aparatūru, kas maksātu vismaz 272 000 eiro par katru mastu. Atkarībā no izvēlētā darbu apjoma projekta īstenošanai būtu nepieciešami aptuveni deviņi mēneši līdz divi gadi. Deputāti vasaras sākumā abus variantus izvērtēja, atzina par apspriešanas vērtiem un lūdza atbildīgajām iestādēm līdz septembrim sagatavot detalizētākus priekšlikumus iespējamiem risinājumiem.
Taču, kā vakar komisijas deputāti pārliecinājās, – ierēdņi un amatpersonas šo uzdevumu nav izpildījuši. Uz konkrētiem jautājumiem par projektu izmaksām, ietekmi uz tarifiem, tehnisko risinājumu atšķirībām viņi atbildēt nespēja. “Mēs nezinām, ko jūs no mums gribat. Mums nepieciešams skaidrs lēmums, kuru variantu gatavot!” sēdes laikā vairākkārt atkārtoja LVRTC vadītājs Jānis Bokta, neslēptā izmisumā lauzīdams rokas un rādīdams uz NEPLP pārstāvjiem, kam šāds lēmums būtu jādod. Padomes cilvēki savukārt neizpratnē raustīja plecus un taisnojās, ka nekādu uzdevumu no Saeimas komisijas neesot saņēmuši, kā arī centās novelt vainu uz Kultūras ministrijas mediju politikas nodaļu, kam šādi darbi būtu jākoordinē.
Visticamāk gan, juceklis izcēlies tādēļ, ka Cilvēktiesību komisija pati vairākas nedēļas nebija spējīga darboties. Komisijas līdzšinējā vadītāja I. Laizāne slimības dēļ kopš vasaras nevarēja pildīt savus pienākumus, sesijas starplaikā sēdes nenotika, un nebija neviena, kas ierēdņus uzraudzītu un ar pirkstu parādītu, kurā virzienā strādāt. Šonedēļ par komisijas priekšsēdētāju tika ievēlēts viņas partijas biedrs Ritvars Jansons. Viņš komisijas vārdā uzdevis NEPLP pēc divām nedēļām nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par tālākajiem Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apraides uzlabošanas virzieniem.
