Monika Zīle: Apmācību laukums Jēkaba ielā 0
Aplūkojot Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK) iesniegtos kandidātu sarakstus 12. Saeimas vēlēšanām, tagad krietni kuplākā skaitā nekā iepriekš tur skatāmi pašvaldību cilvēku uzvārdi. Iekļaušana sarakstos, protams, ir konkrēta politiskā spēka izvēle un apsvērumi. Tomēr gribas cerēt, ka partijas un vēlētāji beidzot sapratuši vienkāršo patiesību: parlaments nav politisko rekrūšu apmācību placis, kur daļa nokļūst vien tāpēc, ka elektorāts vēlējies Jēkaba ielas namā redzēt svaigas sejas – tādus tautas kalpus, kas “nav iepriekš nekur sasmērējušies” jeb cilvēkus bez lemšanas pieredzes un izpratnes par Saeimas būtību. Ja rodas vēlme uz šā pamata sarīkot sev mazohistisku izpriecu seansu, varam apskatīt augstākā valsts varas orgāna sastāvus pēc neatkarības atgūšanas: gandrīz katrā sasaukumā redzēsim steigā sastiķētas vienības bez iepriekšējas pieredzes ne vien politikā, bet arī zemākā līmeņa vadības ešelonā. Taču visos laikos tādi ļaudis pratuši skaļi izkliegt savu redzējumu par to, kā lietas jākārto, un viņu nemotivēti kritiskā attieksme pret citu izdarīto Latvijā bieži simpatizējusi daļai vēlētāju. Lai atceramies kaut vai pa skuju taku sen aizgājušo tā dēvēto Zīgerista bloku un dziļā komā dusošo Reformu partiju – abas ir piemērs tam, ka, tēlaini izsakoties, neviens nav kļuvis par ķirurgu, bez medicīniskās izglītības strauji ieņemot vietu pie operācijas galda. Tur sevi iepriekš braši pieteikušie rekrūši pēkšņi apmulst, sāk stomīties, atvirzās maliņā un drīz izgaist bez miņas. Var jau latviski pierastajā stilā sacīt: tak Dievs ar viņiem, lai iet, ņemsim citus. Taču brīnums, ka visnotaļ acīgais un valsts tēriņu modrai pieskatīšanai noskaņotais vēlētājs līdz šim nav iedomājies aplēst, cik viņam izmaksā tādi politiskie rekrūši, no kuriem pēc četru gadu termiņa Jēkaba ielā neiznāk pat vidusmēra zaldāti, par virsniekiem i nerunājot. To iztirzāt nav mēģinājušas arī partijas ar kaut cik nopietnu biogrāfiju. Latvijas politiskajā laukā joprojām nerimst sīksaimniecību veidošana, un lielākoties šā procesa vienīgais mērķis ir iegūt Saeimas deputāta mandātu, nevis kaut ko valstisku īstenot ilgtermiņā. Gluži kā mūsu zemnieki, kas joprojām aizdomīgi uztver citās valstīs sevi labi pierādījušas kooperēšanās idejas, arī pēc būtības vienu karogu uzvilkušie politiskie spēki negrib sadoties rokās – katra veidojuma līderis vēlas paturēt spices krēslu, zināmā mērā apkalpojot tikai savus kompleksus un ambīcijas.
Lielais jau pašvaldībās “ierindas apmācību” izgājušo skaits kandidātu sarakstos, manuprāt, ir laba zīme un kāds solītis uz politiskās sistēmas briedumu. Jāpiekrīt atziņai, ka tikumības leņķī vispievilcīgāk izskatās tāds, kurš nekad nav pieņēmis nopietnus un ārpus personiskās dzīves saistošus lēmumus. Vārdu sakot, labs cilvēks un tajā pašā laikā tumšais zirdziņš, mīklaina personība, par kuras dziļāko saturu nav ne jausmas. Līdz nonākšanai varas plauktos, kur diemžēl jāsecina, ka labs cilvēks tomēr nav profesija.
Līdz Saeimas vēlēšanām vēl tāds strēķītis. Tveice rimusies un, šķinot mežos bagātīgi sadīgušās baravikas, ir iespēja vēsā galvā apcerēt, kādus ļaudis deleģēsim uz Jēkaba ielu.
