“Aplīgošana ir lieliska, ja atrod kādu knifiņu, pie kā pieķerties!” Intervija ar folkloristu Andri Slišānu 2
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nez kā citur, bet Ziemeļlatgalē Upītes kultūras telpā šogad līgo būs. Par to lielā mērā paldies nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” direktoram un folkloras kopas “Upīte” vadītājam Andrim Slišānam, kurš uzņēmies rīkošanas rūpes, kuras vēl vairāk apgrūtina sērgas dēļ ieviesto ierobežojumu ievērošana.
Folkloras kopas tradicionāli ir ielīgošanas rīkotājas savā pusē. Kā tad saulgriežus sagaidīs Upītes kultūrtelpā?
A. Slišāns: Pēc vakardienas (mūsu saruna notika 11. jūnijā. – V. K.) valdības sēdes prāts tāds priecīgāks palicis. Kaut mūsu folkloras kopa jau visu laiku, kad drusciņ vaļīgāk palaida, uzreiz domāja, kā un kur muzicēt, lai pašiem un līdzcilvēkiem interesantāk.
Nu ielīgošanu svinēsim 22. jūnijā, tas ir dienu vēlāk nekā īstie vasaras saulgrieži, kad diena visgarākā un nakts visīsākā. Bet, tā kā vasaras saulgriežu svētkos pieder gan siers, gan alus, labi, ka nākamā diena nav darbdiena.
Folkloras kopa “Upīte” spēlēs parkā – mūsu “Ontona Slišāna dārzā”, būs ugunskuri, tradicionālā vasaras saulgriežu ielīgošana, dziesmas, danči, vainagu pīšana… Pēc tam, kā jau allaž šajos svētkos mūsu pusē, visu savās rokās pārņems rokgrupa “Unknown Artist”, kurai allaž bijis sapnis Upītes stadionā rīkot festivālu ar iespēju piedalīties jebkurai Latvijas grupai.
Pēc tradicionālās ielīgošanas, kas vēlēsies, paliks pie ugunskura parkā, bet kam pie sirds skaļāka mūzika un dažādāki žanri, varēs doties uz stadionu.
Nav ko slēpt, man kā ielīgošanas rīkotājam būs jāpalauza galva, kā tikt galā ar drošības noteikumu ievērošanu, lai parkā uz ielīgošanu nāktu tikai pret Covid-19 vakcinētie, cilvēki ar negatīviem testiem vai kovidu izslimojušie. Bet ko gan savējo dēļ un svētku labā neizdarīsi!
No kurienes nāk tās gadskārtu dziesmas, ko tik jestri dzied “Upīte”?
Lielākā daļa atrastas, pateicoties Ontonam Slišānam, kurš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā savā jaunības trakumā tās ierakstījis.
Sākumā mana tēva pierakstītās melodijas dziedāja etnogrāfiskais ansamblis, tad pārmantojām mēs, bet, katrreiz no jauna klausoties ierakstus, arvien atrodam jaunas un jaunas dziesmas.
Ja līdz šim zinājām trīs Upītes pusē pierakstītās saulgriežu dziesmas, nupat, pirms nedēļas klausoties vecos ierakstus, atklāju vēl jaunu bolsu, kuru nebijām pamanījuši. Nu mācāmies to! Tā nu mums ir četri dažādi Līgo bolsi.
Nupat 15. jūnijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā atklāja izstādi “Saimes galds” ar Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma vērtībām. Izstāde būs atvērta līdz 10. jūlijam. Šajā nacionālo vērtību sarakstā iekļauta gan dziedāšana ar pusbalsu, gan psalmu dziedāšana, gan visa Upītes kultūrtelpa. Varbūt vietā atgādināt, kādas teritorijas aptver šī kultūrtelpa?
Upītes kultūrtelpā ietilpst mūsējais, Viļakas novada Šķilbēnu pagasts un vairāki tam piegulošie ciemi, kuru cilvēki piedalās mūsu kultūrtelpā un no kuriem nākusi mūsu savāktā folklora.
Tā Upītes kultūrtelpā iekļaujas daļa mums tuvējā Briežuciema pagasta, arī daļa Baltinavas pagasta ciemu un Lazdulejas pagasta ciemi.
Un kas Upītes kultūrtelpā mainījies, kopš esat nacionālo vērtību sarakstā?
Kultūras ministrija divus gadus atbalstīja projektus mūsu kultūrtelpas attīstībai. Bet galvenais, cēlusies mūsējo ļaužu pašapziņa, attīstījies tūrisms! Kad bija atļauts, šurp brauca cilvēki no malu malām mācīties mūsu tradīcijas, īpaši pieteica meistarklases.
Par pirmo Latvijas Nacionālā kultūras centra un Kultūras ministrijas atbalstu nopirkām jaunus mūzikas instrumentus. Tos spēlē kā folkloras kopa “Upīte”, tā izmanto arī bērnu kapela.
Tikām pie jauna akordeona, kokles, dažādu skanējumu stabulēm, dūdām, ģitāras, mandolīnas, cimbalas, cītaras, basītes. Sarīkojām nemateriālā kultūras mantojuma svētkus “Gūdi”, kuros godinājām gan mūspuses muzikālās, gan kulinārijas tradicionālās vērtības.
Ar minēto atbalstu ierakstījām arī jaunu disku.
Un tuvākās ieceres šai vasarai?
Šogad atkal pienākusi kārta visnotaļ pazīstamajam mūsu rīkotajam starptautiskajam folkloras un deju festivālam “Lipa kust”, kuram iedalīta nauda no valstiski svarīgu pasākumu programmas, bet šobrīd vēl nevaram saprast, vai epidemioloģiskie apstākļi ļaus to sarīkot.
Tradicionāli festivāls notiek augusta pēdējā nedēļā, un tas nav iedomājams bez ārzemju grupu līdzdalības. Citugad piedalījušies viesi no Lietuvas, Rumānijas, Baltkrievijas un Slovākijas, parādot Eiropas tradicionālo deju daudzveidību.
Tad vēl esam iecerējuši šogad aizbraukt uz festivālu Slovākijā un gatavojam dziesmas jaunam albumam. Pirmajā mājsēdē mēs ar Domeniku un Kati, manu dēlu un meitu, un folkloras kopas “Upīte” muzikantiem, radījām septiņpadsmit dziesmām apdares un ierakstījām vīru dziesmu albumu, pieaicinot pazīstamos mūziķus Renāru Kauperu, brāļus Rasimus, Kasparu Zlidni, Katrīnu Dimantu, Jāni Strapcānu un citus.
Esam arī ierakstījuši četrus videoklipus un viena sakarā mazliet pat dabūjām parunāties ar policiju. Bijām aplami domājuši, ka “Upītei” atļauts tas pats, kas profesionāliem muzikantiem, bet izrādījās, ka amatieriem ierobežojumi videoklipa filmēšanas laikā bija vēl stingrāki.
Uz diviem mēnešiem mums pakratīja ar pirkstu. Vaina bija tajā, ka videoklipā vienā epizodē bijām sadevušies rokās, bet citā jaunieši no autobusa izkāpa bez maskām un tādēļ mums pārmeta musināšanu sabiedriskajā transportā nevalkāt maskas.
Bet tā nu pavisam nebijām domājuši! Nupat, maija sākumā, uzņēmām vēl vienu videoklipu, kuru tikko, pirmsjāņu nedēļā, rādīja Latvijas televīzijā – stāstu par mīlestību “Gar upes molu staigoju”, kurā vēstījums ir par to, ka puisim diemžēl jāiet karā, bet, kad viņš atgriežas, meitene jau kļuvusi par vecu sievu…
Visas – kā albumā iekļautās, tā videoklipā izmantotās – ir pirms simt gadiem mūsu pusē visvairāk dziedātās un Ontona Slišāna savāktās vīru dziesmas.
Esam tās pārveidojuši jaunmodīgākās apdarēs, katru savādāku, gan kantri, gan ar smagāku roku, gan ar šlāgeriskāku piesitienu, gan ir arī īsts folkloras gabals.
Jā, gribēju vaicāt, ar ko folkloras kopu ainavā ir raksturīga tieši jūsu vadītā kopa “Upīte”? Latgaliešu valoda ir viena iezīme, bet vēl?
Varam dziedāt gan kā etnogrāfisks ansamblis, gan arī varam perfekti nodziedāt tā, kā sievas dziedāja pagājušā gadsimta sākumā. Saglabājam Latgalei raksturīgo pusbalsu, esam viena no tām retajām kopām, kurā darbojas pavisam jauni cilvēki, un pati jaunākā pusbalsu zinātāja Latvijā ir Kate Slišāne.
Kad viņu iekļāva Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā kā pusbolsa zinātāju, viņa bija sešpadsmit gadu veca, nu jau ir apritējuši divdesmit. Mēs varam spēlēt īsti etnogrāfiski, varam arī dančos izdancināt cilvēkus, varam būt kā īsti tautas muzikanti un varam arī apcerēt kā postfolklorā.
Un tāpēc arī esam folkloras kopa, nevis viena žanra etnogrāfisks ansamblis. Turklāt jebkur braucot, kā tepat pa Latviju, tā arī uz ārzemēm, vienmēr izmantojam Upītes un visas Ziemeļlatgales puses dziesmas un dejas, saglabājam un tālāk nesam savējo, to moderni pasniedzot.
Un, kad nu būs pagājusi ielīgošana, tradicionālo Līgo vakaru, 23. jūniju, daudzi sagaidīs savās mājās. Andri, kā radīt un izjust svētkus?
Ģimenē esam pieraduši, ka jau uz ielīgošanu visas trīs dienas līdz Līgo vakaram istabās smaržo kalmes. Tās palīdz pret dažādiem nejaukiem kukaiņiem.
Pašā Līgo vakarā vajag paņemt pīlādžu zaru – garumā ar tādu aprēķinu, lai visiem ģimenes cilvēkiem un arī sanākušajam viesu pulkam pietiktu vietas jāteniski sasēsties pāri kā uz zirga: ar seju it kā uz kumeļa galvas pusi un ar mugurām pret dibenu.
Un tad atpakaļgaitā soļot apkārt istabām, mājai, ugunskuram, un beigās to žagaru sadedzināt ugunskurā līdz ar visu slikto, kas gada laikā sakrājies mājā, sētā un tevī pašā. Skolēniem tās varētu būt sliktās atzīmes, bet mums visiem kopā tā nejaukā sērga.
Forši, ja Līgo vakarā iet vaļā padziedāšana, padejošana un rotaļas. Viena no saulgriežiem raksturīgākajām ir spēle ar vilku un kazu, kurā simboliski nakts ar dienu cīnās.
Vilks mēģina kazu noķert, bet tā aizbēg. Un šajā spēlē nemaz nevajag nekādas īpašas maskas, šajās lomās var iejusties tāpat vien.
Kā ar aplīgošanu? Vai arī tā nav viena no skaistākajām tradīcijām, ar gājieniem no vienas kaimiņu sētas uz citu?
Tas arī iederas, bet šogad labāk tomēr ne, lai nesanāk pārāk daudz mājsaimniecību kopā un kaut ko ne to padara… Vēl varu ieteikt iet auglības rotaļā. Tā gan vairāk nāk no krustabu tradīcijām, bet arī saulgriežos spēlējama. Aplī sastājoties un dziedot – “tak, tak upīte” ar skaļu saucienu un rokas vaļā nelaižot, visi skrien apļa viducī. Ja tas labi izdodas, jaunākie bērni var tikt pie kādas dāvaniņas, piemēram, jauna mobilā telefona. Tikt pie jaunas mantas – tā taču arī savā ziņā ir “auglība”!
Un jūsu paša mīļākā Līgo dziesma?
“Juonīts muns, es Juonīša leigavine”. Dzied trīsbalsīgi. Melodija arī pierakstīta tepat, Upītē, nekur citur es tādu neesmu dzirdējis. Man klausoties, tirpiņas skrien pār muguru. Dziļas jēgas un smeldzes pilna dziesma.
Nemaz neesot jābūt vārdā Jānim, lai būtu māju saimnieks, kurš ar ozollapu vainagu galvā sagaida līgotājus…
Tā ir. Tās mājas saimnieki, kuri uzņem ciemiņus, vienmēr ir Jānis un Līga, vienalga, īstajā vārdā Jāzeps, Oskars vai Andris.
Pieņemu, ka ne vienreiz vien esat bijis Jāņu tēva ādā…
Kad rīkojam lielo ielīgošanu Ontona Slišāna dārzā, tad es vainagu galvā nelieku, jo mums folkloras kopā muzicē Jāņi, lai nu viņiem tiek tas gods.
Bet par ko jūs nekad negribētu tikt aplīgots?
Par to nekad tā neesmu domājis. Aplīgošana ir lieliska, ja atrod kādu knifiņu, pie kā pieķerties. Nemaz nav jāmācās dainas, cilvēki kaimiņu vai draugu aplīgošanai vārdus var izdomāt paši. Ja tas izdodas, tātad par tevi kaut ko zina, ir padomājuši… Un tas jau vien ir labi. Aplīgošanas dziesmas var būt ķircinošākas, bet tās nekad nav ļaunas, jo, kā dziesmā dzied, “dziesmas dēļ labi ļaudis, ienaidiņa neturēja”.
