Platmale gaisā, un aiziet! 1
Savu rīta rituālu viņa veic jau gadu, cenšas atjaunot šūnas, piestartēt sevi dievišķajai daļai. Pašsajūta un arī analīžu rādītāji uzlabojušies. Tikusi vaļā no deviņiem liekiem svara kilogramiem.
“Biju pamatīgi uzbarojusies. Jau sākās aizdusa, bija grūti paiet, reiba galva. Daktere teica – tālāk tikai slimības, augsts cukura līmenis asinīs, sirds un asinsvadu problēmas… Steigšus jāsāk kaut ko darīt.Man divreiz nav jāsaka. Ja ar nelielu uzņēmību un piepūli var uzlabot veselību, turklāt padarīt pasauli labāku, kāpēc gan nedarīt?!
Paveicu savu rituālu, jūtos enerģiska un laimīga, vēlos visus apskaut. Bet izeju ārā un dzirdu: re, kāda šī, izgreznojusies un vēl platmali uzbāzusi… Pagriežos un uzsmaidu – jums patīk? Negācijas nočūkst, saplok.”
Pačukstēsi, ome?
Irina neslēpj, ka viņas ikdiena saistās ar rakstīšanu. Pamazām veidojot dzejoļu grāmatu.
“Dzeja man vienmēr patikusi, bet prātā nenāca, ka es varētu dzejot. Kādā rudens dienā skatījos lapās, kas krita aiz loga. Ienāca prātā rinda: “Tāpat vairs nav nekas…”. Paņēmu papīru un sāku rakstīt. Dzejolis it kā nokrita pār mani.
Mana ikdiena ir arī ezoterisku tekstu studēšana. Daudz telefona sarunu. Jāpalīdz meitas ģimenei. Esmu ome četriem mazbērniem. Vārds vecmāmiņa man nepiestāv, tikai ome!
Bieži dzirdu sakām – manos gados… Man riebjas šis teiciens. Vecuma birku mums piekar sabiedrība. Protams, vecums ir baiss pārbaudījums. Mums ir dots gars, dvēsele, bet tajā pašā laikā jānēsā smaga miesa, kas turklāt noveco, sāp, brūk. Ne velti zemeslodi uzskata par vienu no smagākajām attīrīšanās vietām Visumā. Lai mums būtu vieglāk, tā uztaisīta ļoti skaista. Miesa radīta samērā neilgai dzīvošanai uz Zemes.
Tie, kuri netic vai neizprot dvēseles mūžīgo pastāvēšanu, ārkārtīgi baidās no nāves. Es jau arī nesaku – vai, kā gaidu! Tomēr zinu, ka man viss vēl būs.
Reiz piecgadīgā mazmeita Laura vaicāja, ko darīšu, kad nomiršu. Mēģināju paskaidrot, ka mirs tikai mana miesa, dvēselē es viņu joprojām redzēšu.
“Jā, bet kā es tevi redzēšu?” viņa nerimās.
“Kad tu izaugsi un būsi mamma, es tev piedzimšu,” sniedzu izsmeļošu atbildi.
Šāds skaidrojums viņai bija saprotams, tad jautāja atkal: “Bet, ome, man būs vairāki bērni, kā zināšu, kura esi tu?” Smējos, ka būšu tā dauzonīgākā, kas jokosies un darīs blēņas.
Laura pamāja: “Ā, skaidrs, būsi tāda pati kā tagad. Tad gan pazīšu. Bet vai tomēr nevari, kad piedzimsi, iečukstēt man ausī, ka esi Irina?…”
