Ceļš uz reiki 1
Irina redz baisu sapni – piesieta pie koka, acīm pāri balta drāna. Pretī stāv japāņu vīri, šāvēji. Ir skaidrs, ka tūlīt izpildīs nāvessodu. Viņa jūt, kā ieurbsies lodes, bet – pamostas. Šāds sapnis atkārtojas ik pa laikam. Tātad tam ir nozīme. Taču – kāda?
“Ar paziņu sākām runāt par garīgām lietām. Varbūt gribi nākt līdzi uz Mahikari centru, ir tāda Japānā radusies organizācija. Kam man to? Tomēr aizgāju. Te nu bija tie japāņi…
Četrus gadus apguvu Mahikari mācību, tā dēvētās patiesās gaismas mākslu, ko dod caur plaukstu. Esmu raidījusi 2000 gaismu, protu pati sevi izgaismot. Visas lūgšanas ir japāņu valodā,” Irina sāk skaitīt dziedošā balsī, ber visai ātri.
Viņa ir pateicīga, ka guvusi šo pieredzi, iepazinusies ar labiem un gaišiem cilvēkiem, tomēr pagājusi malā.
“Mana dvēsele sauktin sauca pēc meditācijas, tiecos uz to kā tāds āzis. Skriešus aizskrēju, kad man piedāvāja apgūt reiki. Skolotāja bija Edīte Vēja, pasakains cilvēks, nu jau aizsaulē. Dziļajās meditācijās gandrīz spēju sasniegt seno svētlaimes sajūtu, kad pieslēdzos dievišķajam Visumam… Skan diži, bet citādi pateikt nevar. Reiki enerģijai pieslēdzas, paceļot rokas. Varu tās turēt augšā kaut vai stundu, rokas kļūst karstākas. It kā vajadzēja atvēst, jo asinis taču riņķo lēnāk.
Reiki esmu izgājusi trīs pakāpes, trešais ir meistara līmenis. Es daudziem palīdzu ar rokām, ja ir grūti vai sāp. Reiki dievišķā enerģija plūst caur manām plaukstām. Šī gudrība padarījusi plašāku manu garīgo sapratni. Vērīgāk lūkojos sevī, cilvēkos. Skatos citādi, iedziļinos, sāku piedot vājības.
Pavasarī kopā ar Mihaila Mošenkova vadīto reiki skolu biju klusēšanas retrītā Apšuciemā. Pie Mihaila mācījos pēc tam, kad Edīte nomira. Piedzīvotās dienas bija pārpasaulīgi skaistas – jūra, viļņi, mākoņi. Meditācija pie jūras ir īpaša, tā atgādina, ka es un visi mēs esam vareni, Dieva mīlēti. Tas dod jaunu spēku.”
Vingrošana miesai un garam
Irinas rītu piepilda rituāls, tas aizņem aptuveni 40 minūšu. Vispirms viņa izvingrojas turpat gultā, kā pati smej, pilda vingrojumus sliņķiem. Izstaipa kājas uz visām pusēm, pabrauc ritentiņā. Cilā vēderu. Izloka visus pirkstus. “Vislabāk 100 reižu, bet nekādā gadījumā ne mazāk par 50!”
Pieceļas sēdus un turpina. Liec galvu uz vienu un otru pusi. Vingrina acis – koncentrējas uz kādu punktu, no tā skatās dažādos virzienos un ik reizi pa vidam samirkšķina. Apļo acis. Izmasē galvu. Kārtīgi sabužina, izrīvē ausis.
Pēc tam sāk tā dēvēto sauso tīrīšanu. Nostājas, koncentrējas un ar rokas vēzienu it kā noslauka ķermeņa vienu un otru pusi, rokas, galvu. “Nometu to zemē, sūtu prom. Gluži fiziski jūtu, ka kļūstu vieglāka. Pēc tam vēl gaisā uzzīmēju, uzlieku reiki simbolu čo–ku–rei, tas nedaudz atgādina nošu atslēgu. Simbols palīdz koncentrēties, rada spēku šeit un tagad.” P
ēc tam turpina ar citu attīrīšanos. Nostājas istabas vidū, aizver acis un saka: ieelpoju Visuma dievišķo prānu. “Parasti skaļi nesaku, domās. Šo prānu, absolūto enerģiju izsūtu pa visu ķermeni, lai katra šūna to saņemtu. Tad sakopoju visu slikto, kas manī, un izelpoju ar skaļu pūtienu. Ir jādabū laukā viss, kas sakrājies. Oi, cik tā daudz! Tagad ir ļoti daudz melnās enerģijas. Iet pāri mākoņi no Ukrainas, sāpes, pārdzīvojumi. Jo atvērtāks esi pasaulei, jo diemžēl vairāk to visu uzņem. Jāattīrās!”
Šūnas ir jaunas un veselas
Irinu iedvesmo Jēzus nestā vēsts, ka Dievs ir mīlestība. Ar mīlestību aug koki, zied puķes, cilvēki mīl, rodas jauna dzīvība. Tikpat aizrautīgi viņa stāsta par jaunajiem zinātnes atklājumiem, kas apliecina, ka daļa mūsu DNS, ģenētiskās informācijas – līdz šim neizzinātā un neizskaidrojamā daļa – ietver Dievu. Tātad ir iespēja uzrunāt savu dievišķo daļiņu.
Irina nostājas stingri uz abām kājām, runā enerģiski, iedvesmoti, atkārto vairākas reizes: “Esmu Dieva mīlestība, gaisma, Dieva dziedinošais spēks! Manas ķermeņa šūnas ir jaunas un veselas. Es iedarbinu absolūto veselības programmu. Iedarbinu šūnas dziedinošo, atjaunošo programmu. Spēka, enerģijas un līdzsvara programmu. Ieslēdzu veiksmes un atzinības programmu. Katru mirkli es atrodos Dieva gaismas stara aizsardzībā.
Es piesaucu visus draugus un arī ienaidniekus, aplieku viņiem dievišķās mīlestības un gaismas staru. Aplieku to savai zemei Latvijai, katram cilvēkam, kokam, putnam, visam dzīvajam. Aplieku Ukrainai, lai tur beigtos karš, slepkavības un meli. Aplieku visām zemēm, kur karo…”
Irina runā un abām rokām velk sev priekšā lielus apļus, tādus kā bezgalības virpuļus. Vēzieni ir sparīgi, gaiss gandrīz vai švīkst. Tā vien šķiet, ka enerģija sabiezē, kļūst jaušama. Irinas seja mirdz, ir jauna, skaista un starojoša.
