No vēstules līdz meitai 1
Slimība paņēma līdzi kaut ko ļoti būtisku: Irinai nevarēja būt bērnu. Šī sāpe gāja cauri gadiem. Viņa vēlējās pieņemt ģimenē mazulīti, taču to īstenoja vien 44 gadu vecumā, kad bija otrreiz precējusies. Pirmais vīrs aktieris Juris Pļaviņš šādam solim nepiekrita.
“Skan varbūt traki, bet savu meitu dabūju pa blatu. Māksliniekus tolaik cienīja, mīlēja, skatītāji rakstīja vēstules. Uz papīra, ne jau elektroniski kā tagad. Ar dakteri Silviju, Rīgas zīdaiņu nama vadītāju, iepazināmies šādā sarakstē. Tad satikāmies, tērzējām par dzīvi. Viņa teica – būs tev meita. Es vienmēr gribēju meitiņu.
Zīdaiņu namā mazuļi gulēja kā cālēni, spuldžu gaismā apsildīti. Divas reizes uzmanīgi gāju no gultiņas uz gultiņu, ik reizi pie vienas apstājos. Nezināju, vai guļ meitene vai zēns, tikai stāvēju un nevarēju aiziet. Tā bija Madara. Viņai bija divarpus mēneši.
Tas bija mans uzdevums šajā dzīvē. Lai gan ar meitu bijis daudz problēmu, es allaž domāju – kāda laime, ka pazīstu šīs rūpes!”
Tolaik tas nebija pārāk izplatīts solis, ne visi atbalstīja Irinas rīcību. Šokēja grāmatā izlasītais, ka teātra partijas sekretārs it kā nejauši pavaicājis: kas tad ar tavu Kukiņu noticis, tu esot iegādājusies meitu?…
“Kuka bija mana pekiniešu šķirnes kucīte, bet meitu biju iegādājusies bāreņu namā,” – tā Irina.
Maina visu dzīvi
Irina Tomsone spēlējusi gan Valmieras, gan Liepājas, gan – visilgāk, gandrīz 30 gadu – Nacionālajā, toreizējā Drāmas teātrī. Jau 18 gadu aktrise ir prom no lielās skatuves, tomēr māksla ik pa laikam piepilda viņas ikdienu. Piedalās dažādos koncertos un iestudējumos, kur darbojas kopā gan aktieri, gan amatieri.
Drīz pēc aiziešanas no teātra viņa Ziemeļvalstu ģimnāzijā sāka mācīt jauniešiem skatuves runu un kustību mākslu, nostrādāja tur deviņus gadus. Kad pārcēlās dzīvot uz Grundzāli Smiltenes pusē, nodibināja teātra trupu Cik Jaudas. Bija pirmā režisore, joprojām ar padomu piepalīdz vietējiem teātramīļiem. Kāpēc tomēr toreiz pameta teātri?
“Lielo krakšķi pati uztaisīju. Pieņēmu lēmumu aiziet, arī apstākļi tā sakrita. Turklāt jutu – kāds spēks mani apzināti virza prom no teātra. Es paklausīju. Tomēr ar milzīgām sāpēm un šaubām. Taču, ja nebūtu aizgājusi, atklāti sakot, būtu nodzērusies. Tikai pēc tam sāku iet citus, garīgākus ceļus.
Ar Dievu man gājis visādi. Bībeli esmu izstudējusi līdz sīkākajai niansei. Reiz braucu vilcienā, lasu un pasvītroju. Blakus sēž iedzēris jauneklis. Kā drīkstat svītrot, viņš iesaucas, tā taču ir Bībele, ja mana vecmamma šito redzētu! Sākām runāties, pārspriest reliģiskas tēmas, viņam pat izgaisa viss dzērums.
Esmu kristīta pareizticībā. Dziļi dvēselē jau sen zināju, ka Dievs ir. Taču sapratne bija apmēram tāda – ja ko sliktu izdarīju, tad tikai atcerējos. Nebiju tik gudra, lai analizētu dziļāk, bet jutu, ka baznīcā nospiež ar smagajām runām par grēku, tur nedabūju spēku dzīvei. Draudzenēm līdzi izstaigāju dažādas baznīcas, tomēr nevienā pa īstam nejutu Dievu. Viņš nepanāca man pretim. Sāka šķist – Dievs negrib, lai viņu meklēju, nemīl mani. Slāju pa Vecrīgas bruģi un gaudoju aizvainojumā. Tagad zinu – Dievs mīlēja visu laiku, stingri turēja aiz čupra, ar visādiem paklupinājumiem spilgti rādīja, kā nevajag dzīvot.
Tad baznīcās parādījās brīvdomātāji. Jaunajā Ģertrūdē pie Ulda Saveļjeva sāku lēnām iepazīt, ka Dievs ir kaut kas plašāks, nevis tikai bargs onkulis, kas dusmīgi krata ar pirkstu. Saveļjevs aizdevās uz Ameriku un pārveda ideju par kristīgo meditāciju. Jutu – tas ir man! Prāts nomierinājās, guvu mazliet no tās sajūtas, ko piedzīvoju slimnīcā, kad gāju augšā citā dimensijā.”
