Aplieku visam dievišķo gaismu. Spēka stāsts: aktrise Irina Tomsone par klīnisko nāvi un piepildīto dzīvi 1
“Arvien vairāk jūtu, ka mani intensīvi māca. Liek apgūt kaut ko jaunu, saprast vairāk, dziļāk. Ne brīdi nav ienācis prātā, ka nu jau būtu tik veca, ka vairs nav vērts neko uzsākt,” saka aktrise IRINA TOMSONE.
Pagājušā gadā iznākusi filma Džimlai rūdi rallalā ar viņas piedalīšanos. Irina uzrakstījusi grāmatu par savu dzīvi, lielisku lasāmvielu – tajā netrūkst ne sāpīgu nokrāsu, dzīves smaguma, kam viņa pārpārēm gājusi cauri, ne dzirksteļojoša humora, kas liek smaidīt pat caur asarām, kas lasot sariešas acīs. Tomēr visdziļāko piepildījumu Irina rod garīgajā dimensijā. Palīdz citiem, nes mīlestības vēsti.
Svīteris priecīgi oranžos toņos, ap kaklu draiskas krellītes, ņipra gaita. Tādu ieraugu Irinu Tomsoni, kura nāk pretī uz autobusa pieturu. Telefoniski gan centos atrunāt, vai nebūs par grūtu. Pie sevis nodomāju – aktrisei jau vairāk nekā 70 gadu. Tā vien šķita, ka pēc manām bažīgajām rūpēm sadzirdēju telefonā spurdzienu.
Satiekoties drīz vien saprotu, ka patiesi jāsmejas. Irina ir enerģiska, mundra, sprigana, dzīvespriekā tā vien staro. Nupat bijusi pie savas liepas, meditējusi, rakstījusi dzeju un klausījusies putnus.
Draudzene un Mēness
“Kad abi ar mazdēlu Niklāvu dzīvojām Grundzālē, bijām atraduši raudošo bērzu, zari tam sniedzās līdz zemei. Esmu lasījusi, ka šādiem kokiem ir milzīgs spēks, tie pilnībā apkampj cilvēku, dziedina. Atlika pielikt bērzam muguru, un galva attīrījās no sadzīves niekiem, kļuvu stiprāka. Bērzā pilnīgi vai iemīlējāmies, gājām turp bieži.
Tur nāca arī mūsu putni. Tie atlidoja tikai tad, kad sākām skaļi lūgt un skaitīt mantras. To pārbaudījām ne reizi vien,” sparīgi stāsta Irina.
Kad saņēmusi dzīvokli Pierīgā, Dreiliņos, sākusi meklēt līdzvērtīgu koku. Piestājusies vienam, otram – nekā.
“Biju ieņēmusi galvā, ka tam noteikti jābūt bērzam, turklāt vietā, kas man patika. Reiz nolēmu pastaigāt citā pusē. Tur bija veca mājvieta un apkārt kuplas liepas. Vienai zari līdz zemei. Pieliku muguru – manējā! Viņa taču mani gaidīja, bet es vandījos gar bērziem. Arī tā ir mācība – paļauties, nevis spītīgi palikt iedomātajā.
Kad ir grūti, skumji, zinu, ka steigšus jānāk pie savas liepas. Runājos, lūdzos, meditēju. Viss sliktais nokrīt, eju mājās viegla. Liepa ir mans garīgais kambaris. Viņa ir tik dzīva, enerģijas pilna, izdveš milzīgu mīlestības devu!”
Istabā uz plaukta grāmata ar izteiksmīgu melnbaltu vāku. Mēness dūriens. Uz vāka aktrises foto un mazdēla zīmēts Mēness. Kāpēc tieši šis debesu spīdeklis likts goda vietā?
Irina skaidro vienkārši: “Esmu Mēness un zvaigžņu cilvēks. Mēness magnētiskā iedarbība ir ļoti jaudīga, manu magnētisko lauku tā iespaido īpaši spēcīgi. Iemīlēšanās, radošais process, sāpes un vilšanās – man viss noticis Mēness iespaidā, vakarā un nakts laikā. Bieži vien pieceļos tumsiņā un rakstu.
Bērnībā gribēju būt lidotāja, Padomju savienības varone. Bet Mēness dūriens izdarīja savu. Man bija 14 gadu. Jūtu uzplūdā izskrēju no ēkas, kur bija ierīkots klubs jauniešiem. Piepeši ieraudzīju – milzīgs Mēness tup pavisam zemu uz zara. Gaisma bija tik žilbinoša, ka ar rokām aizsedzu acis. Tā kādu brīdi stāvēju. Tad, Mēness noburta, devos pa šoseju, kas veda uz Salacgrīvu. Mēness man sekoja – tikpat liels un spožs. Tikai tad, kad apburto gājienu pārtrauca kāds krančelis, aprejot mani, attapos un devos mājās.
Visdrīzāk tieši tajā naktī mani ķēra, kā es smejos, teātra trakuma sērga, jo nākamajā rītā ierados lielajā istabā, kur pulcējās jaunieši, padusē pasitusi grāmatu ar viencēliena ludziņu. Paziņoju: mēs spēlēsim teijāteri, un to teijāteri mācīs es. Tā runā Salacgrīvas pusē. Iestudēju pirmo izrādi, kāda nu tā tolaik varēja būt. Uzreiz gribēju mācīties tikai mākslu, teātri. Uzzināju, ka pēc astotās klases tas iespējams Kultūras darbinieku tehnikumā. Iesēdos pienmašīnā blakus šoferim un braucu uz Rīgu,” viņa smaidot atceras senos notikumus.
Pēc tam Irina devās mācīties uz Ļeņingradas teātra institūtu. Sev par pārsteigumu, tika uzņemta. Grāmatā viņa to apraksta sulīgi: “Atnācu kopmītnē, nogāzos uz grīdas, čokurā sarāvusies, nesakarīgi murmināju tēvreizes rindas. Un tad pilnīgi sajutu, ka šajā telpā Kāds atrodas kopā ar mani, izstaro man līdz šim nepazīstamu mīlestību un mieru. Uzlikusi galvu uz rokassomiņas, es, kā saņēmusi kāda spēcīgi spoža stara dūrienu, turpat uz grīdas tūlīt aizmigu.”
Interesanti, ka, rakstot grāmatu un arī tagad dzejoļus, viņai nenākas labot, svītrot. Teikumi un rindas ripo raiti, it kā tiktu uzdāvāti.
Pirmais pārbaudījums
Pēc pirmā kursa Irina sasirga ar vēdera tuberkulozi, Ļeņingradā viņu operēja. Atļāva doties atpakaļ uz Latviju. Taču kādā naktī sākās smaga asiņošana.
“Mani ieveda Alojas slimnīcā jau komā, ar mazām cerībām izdzīvot. Asiņu bija zaudēts pārāk daudz. Neko nejutu, biju pazudusi tumsā. Atjēdzos, kad cēlos augšup, tuvojos griestiem. Redzēju lejā gultu un kādu meiteni tajā. Nezināju, ka tā esmu es.
Bez jebkādas pretestības izgāju cauri griestiem. Bēniņos pa kreisi bija samestas dzelzs gultas. Bet es gāju arvien augstāk, cauri jumtam. Slimnīca un tad jau visa Aloja palika zem manis. Jutu brīnišķīgu mieru, vieglumu. Šķita, ka peldu. Ienāca prātā – pag, bet kur kājas un rokas… Gribēju saskatīt, bet nebija.
Izpeldēju cauri bieziem, tumšiem mākoņiem, tad cauri tādiem kā izkaisīta aitas vilniņa. Jo augstāk, jo lielāka svētlaime pārņēma. Ieraudzīju kaut ko spožu, dzirksteļojošu gaismu. Tā pārņēma visu debesjumu. Nodomāju – ko tad, ja saskaršos ar šo spozmi? Nebija ne baiļu, ne uztraukuma, vien ārkārtīgi svētlaimīgs miers. Tāds, ko nekad nebiju jutusi. Piepeši laime beidzās. Bija sajūta, ka kāds spēcīgi rauj lejā. Mežonīgi pretojos, jo bija taču tik labi. Vēlāk dakteri smējās – pat krieviski esot lamājusies. To godam biju apguvusi Ļeņingradā.
Ārsti bija sadabūjuši manas retās asinsgrupas asinis. Ielaiduši pirmo devu un sākuši pliķēt pa vaigiem. Atvēru acis. Neko nesapratu, sveši ļaudis.
Man bija klīniskā nāve, un es pirmoreiz saskāros ar Visumu. Dakteriem to izstāstīju, viņi gan nebija pārāk izbrīnīti. Ja teiktu kādam citam, domātu, ka man galvā sagājis šķērsām.
Izbaudītā svētlaime visus šos gadus dzīvo manī, it kā ielikta emocionālā kapsulā. Ik pa mirklim atmiņā tā atdzīvojas.”
Irina nonāca tuberkulozes dispansera uzskaitē, dakteri noteica stingru režīmu. Viens ārsts piekodinājis nesauļoties, cits brīdinājis nepeldēties aukstā ūdenī. Dakteri gan neuzzināja, ka viņa neievēroja neko no tā.
“Ūdens un gaiss ir manas stihijas, bez tām nevarēju. Sāku kāpt kalnos, tur nebija iespējams sevi saudzēt. Kaukāzs palīdzēja uzveikt slimību, kļūt redzīgākai, mācīja atšķirot svarīgo no mazāk būtiskā, patiesību no meliem, nesajaukt lepnumu ar iedomību. Man šķiet, ka kalnos Dieva gars ar cilvēku strādā netraucēti. Redzot kalnu skaistumu, dvēsele kļūst balti pūkaina, sirdī ienāk kalnu miers.”
