No Nīcas kultūrtelpas noslēpumiem līdz kāšu dziedāšanas brīnumiem. Ko dod iekļaušana Nacionālajā kultūras mantojuma sarakstā 2
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Divas no jaunapstiprinātajām vērtībām ir kultūrtelpas – Nīcas kultūrtelpa (pieteicējs: Dienvidkurzemes novada pašvaldības Kultūras pārvalde) atrodas mūsdienu Nīcas un Otaņķu pagastu teritorijā starp Baltijas jūru, Liepājas ezeru un Bārtas upi, un tās pārstāvji lepojas ar savu košo tautastērpu, paražām, vietējo izloksni un dzīvesveidu. Vidzemes lībiskā kultūrtelpa (pieteicējs: biedrība “Smailes”), kā raksturīgākās vērtības kopienas ieskatā uzsver ikdienas saziņu lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs, Vidzemes lībiešu dzimtu pētīšanu, kultūrtelpas areāla folkloras, pārmantoto amatniecības prasmju un tradicionālo zināšanu saglabāšanu.
Sarakstā iekļauta arī Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas zīmju jeb kāšu dziedāšanas tradīcija (pieteicējs: Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīca). Tie ir sakrālie lūgšanu dziedājumi, unikāls notācijas un dziedāšanas veids, kas nonācis Latvijā 17. gadsimta vidū pēc Krievijas Pareizticīgās baznīcas šķelšanās. Vēl sarakstā iekļauta jostiņsegu aušana Siguldas novadā rakstainā audu ripsa tehnikā (pieteicējs: Siguldas novada pašvaldība, tautas lietišķās mākslas studija (TLMS) “Krimulda” un TLMS “Sigulda”)).
Ar vienīgo kori Eiropas Savienībā
* Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas zīmju jeb kāšu dziedāšanas tradīcija (Znamennij raspev)
Zīmju jeb kāšu dziedāšana ir sakrālie lūgšanu dziedājumi. Šo lūgšanu muzikālā skanējuma pierakstam neizmanto mums zināmās notis, bet tikai šim nolūkam radītas īpašas zīmes, kas vizuāli visvairāk atgādina dažādus āķus, kāšus, karogus un citus abstraktus elementus. Tradīcijas saknes ir Bizantijas kultūrā, no kuras vecticībnieku baznīca pārmantojusi divas vērtības – ikonu rakstīšanu un zīmju dziedāšanu.
Tradīcijai ir divi pārmantošanas veidi, ko nosacīti var saukt par “mutisko” un “teorētisko” jeb “zinātāju” līmeni. Ir tradīcijas nesēji, kas var dziedāt pēc atmiņas un pieredzes, un ir tā dēvētie galavščiki (krievu val.), kas spēj visas zīmes izlasīt, saprast, izdziedāt un nodot tālāk. Tieši šīs prasmes šobrīd ir visvairāk apdraudētas. Tūkstošgades mijā Latvijas Pomoras draudze lepojās, ka viņu rindās ir 20 līdz 25 zinātāji, kas pilnībā pārvalda šo nozīmīgo garīgo dziedājumu tradīciju.
Nevienā koncertzālē zīmju dziedāšanu dzirdēt nevar. Kā stāsta Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes mantojuma popularizācijas speciāliste Elvita Ruka, galvenais zīmju dziedāšanas centrs ir Grebenščikova Pomoras vecticībnieku draudze Rīgā. Tās dievnams ir lielākais Pomoras vecticībnieku dievnams pasaulē, valsts aizsargāts arhitektūras piemineklis, kas spēj ietilpināt ap 5000 baznīcēnu. Grebenščikova draudze ir unikāla ar to, ka tajā darbojas Eiropas Savienībā vienīgais Pomoras tradīcijas baznīcas štata koris sešu cilvēku sastāvā. Tā izpildījumā zīmju dziedāšana, kas būtībā ir lūgšana, veido vismaz trešdaļu no dievkalpojuma laika. Unikāla šo dziedājumu rita īpatnība ir to dinamiskā tekstu struktūra. Dziedājumu savienojums atkarīgs no dažādiem laiku lokiem – dienas, stundas, gada, Mēness un Saules cikliem, kā rezultātā katru dienu tekstu savienojums ir neatkārtojams. Identiska tekstu sakritība ir iespējama pēc 532 gadiem.
Vēl, ja ir vēlme dzirdēt šos sakrālos dziedājumus, var doties arī uz mazo Endžeļu draudzi pie Jēkabpils.
Šo sakrālo dziedājumu unikalitāte novērtēta jau padomju laikā, kad Igaunijā, Lietuvā un Latvijā vākti un izdoti ieraksti. Neatkarības gados katrā no valstīm izdoti mācību materiāli, bet CD ieraksti un pastāvīgs koris ir tikai Latvijā.
Tautastērps – kāzu dāvana Elizabetei II
* Nīcas kultūrtelpa
Nīcas kultūrtelpa atrodama mūsdienu Nīcas un Otaņķu pagastu teritorijā, apmēram 20 km no Liepājas starp Baltijas jūru, Liepājas ezeru un Bārtas upi. Nīca izveidojusies “Niederbartau” muižas teritorijā, vēstures avotos pirmo reizi minēta 1560. gadā. Līdz Latvijas valsts nodibināšanai oficiālos dokumentos Nīca tā arī saukta – par Niederbartau. Lietoja arī vārdus Nīce, Nīcava.
Nīcenieki lepojas ar savu košo tautastērpu, paražām, vietējo izloksni un dzīvesveidu. Nīcas tautastērps ir teju katra Latvijas tautu deju ansambļa skapī, un paši Nīcas vīru un sievu kori, kā arī dejotāji, protams, uzstājas, tajā tērpti. 1947. gadā Latvijas trimdas valdības vārdā tieši Nīcas tautastērps tika pasniegts kā kāzu dāvana Anglijas karalienei Elizabetei II.
Nīcas viesi atzīst, ka reģionā tradīcijas var teju ieelpot.
Nīcas etnogrāfiskais ansamblis pērn nosvinēja 100. gadskārtu. Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis, kas izveidojās 1964. gadā, augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī, pērn folkloras festivāla “Baltica 2022” skatē atzīts par labāko Kurzemē un Latvijā ar dalītu 1. vietu. Nīcas un Otaņķu senlietu krātuves ne tikai saglabā iedzīvotāju dotos eksponātus, bet arī veic padziļinātu novadpētniecības darbu. Tomēr viss nav tik rožaini. Kā stāsta Ieva Tālberga, Dienvidkurzemes novada tautas tradīciju un folkloras centra vadītāja, slavenais Nīcas etnogrāfiskais ansamblis kopš pērnā oktobra teju jau izmisīgi meklē vadītāju.
Runājot par nākotnes vīziju, Ieva Tālberga teic, ka iecerēts izdot gan Nīcas cimdu, gan Nīcas ēdienu, gan Nīcas dreļļu, šo īpaši austo dvieļu, burtnīcas, kas būs nopērkamas visā Latvijā. Notiks arī radošās darbnīcas ar meistarklasēm, kur varēs piedalīties jebkurš interesents.
“Nīcas novada pašvaldība savulaik ļoti atbalstīja vietējo kultūru, taču šobrīd esam nobažījušies, jo pēc teritoriālās reformas izveidotais Dienvidkurzemes novads ir liels un grūti aptverams,” Ieva Tālberga neslēpj arī rūpes. “Jaunais novads pastāv jau gadu, bet īsti vēl nevar saprast, kā dalīt finansējumu. Bet problēmas atkal liek sarosīties.”
Viņa atgādina, ka 2018. gadā Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta Rucavas kultūrtelpa, bet nupat sākts strādāt pie tā, lai sarakstā iekļautu arī Bārtas kultūrtelpu. Tādā gadījumā visas trīs kultūrtelpas – Rucavas, Nīcas un Bārtas – varētu mēģināt nākotnē pretendēt iekļūt UNESCO nemateriālā kultūras mantojumu sarakstā kā vienota Lejaskurzemes kultūrtelpa, līdzīgi kā šajā starptautiskajā sarakstā jau iekļauta suitu kultūrtelpa.
Dzimtas kokā ieskatoties
* Vidzemes lībiskā kultūrtelpa
Vidzemes lībieši kā etniska grupa izveidojās 10. un 11. gadsimtā, apdzīvojot Gaujas un Daugavas krastus. Viņi bija pirmie, kas 12. gadsimtā no Latvijas teritorijas tautībām nonāca saskarē ar vācu tirgotājiem un katoļu misionāriem, un pirmie, kurus pakļāva krustneši, kā arī pirmie, kurus skāra asimilēšanās process latviešos, kas noslēdzās 19. gs. vidū.
Gadsimtu gaitā lībiešu vēsturiski apdzīvotais areāls Vidzemē piedzīvojis būtiskas izmaiņas, taču Vidzemes lībiskā kultūrtelpa joprojām glabā Baltijas jūras somu substrātu, kas izpaužas galvenokārt valodā – lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs un vietvārdos, kā arī kultūrvēsturiskā mantojuma liecībās ainavā – pilskalnos, kulta vietās, senkapos.
Kopiena par Vidzemes lībiskās kultūrtelpas raksturīgākajām uzlūko vairākas vērtības. Pirmā – ikdienas saziņa lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs, tajā skaitā joprojām saglabātie lībiskas izcelsmes vietvārdi Ziemeļrietumvidzemes ainavā. Otrkārt, Vidzemes lībiešu dzimtu pētīšana un vēsturnieces Rasmas Noriņas pētījuma rezultātu izmantošana kopienas saliedēšanā un identitātes veidošanā. Kā stāsta viespētniece Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā un doktorante Latvijas Kultūras akadēmijā Lolita Ozoliņa, šogad apritēs 20 gadi, kopš Rasma Noriņa uzsāka Vidzemes lībiešu dzimtu pēcteču pētījumus, un 23. septembrī notiks vērienīgs viņu saiets, ceļot godā gan dziesmas, gan valodu, gan tradīcijas. Pētījumos tiek izmantotas 1848. gadā somu valodnieka Andersa Jūhana Šēgrena dokumentētās liecības par 22 cilvēkiem Svētciema muižā un tās apkārtnē, kas pratuši lībiešu valodu. Rasmas Noriņas dzimtu pētījumi, izveidojot apjomīgus 16 Vidzemes lībiešu dzimtu kokus, ir guvuši rezonansi vietējo iedzīvotāju piederības veidošanā, sakņu izzināšanā, viņas veikums tiek augstu vērtēts un izmantots. Tas rosina apzināties pēctečos savu lībisko piederību, stiprina gan vietējo, gan personīgo identitāti un vienlaikus plašākā sabiedrībā popularizē un vairo zināšanas par lībisko mantojumu. Vidzemes lībiešu dzimtu sarīkojumā piedalīsies Salacas apkaimes dzimtas un viņu pēcteči, kas apprecoties nonākuši Igaunijā un izveidojuši tur ģimenes. Ir atrastas apmēram padsmit dzimtas, kas nu mīt Igaunijā un ar kurām varētu veidot sadarbību.
Trešā būtiskā kopienas atzītā vērtība ir Vidzemes lībiskās kultūrtelpas areāla folkloras, pārmantoto amatniecības prasmju un tradicionālo zināšanu saglabāšana. Nākamā – daiļliteratūras rakstīšana un publicēšana Salacas lībiešu valodā un lībiskā dialekta Vidzemes izloksnēs. Kā papildina Lolita Ozoliņa, šogad vasarā 21. jūlijā iecerēta Ķempju Kārļa jaunākās dzejas grāmatas atvēršana. Viņš ir vienīgais dzejnieks, kurš raksta savu dzeju izmirušajā Salacas lībiešu valodā. Ķempju Kārlim ir jau vairāki daiļdarbi, bet jaunāko izdevumu atklās Rīgā Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā un Pālē, kur piedalīsies arī Lēdurgas kultūras nama folkloras kopa “Putni”, kura dzied lībiešu valodā. Saistībā ar grāmatas atklāšanu plānoti populārzinātniski lasījumi par Vidzemes lībiskās kultūrtelpas nemateriālo kultūras mantojumu, valodas īpatnībām, dzimtu jaunatklātiem pētījumiem, apvidvārdiem. Tāpēc, lai atdzīvinātu lībisko praksē, no visām četrām pusēm iebraucot Pālē, šogad aprīlī – vēl gan jāvienojas ar pašvaldībām – iecerēts uzstādīt ceļu norādes arī lībiešu valodā. Līdzās uzrakstam “Pāle” būs lasāms arī “Sepkul”, kas lībiešu valodā nozīmē Kalēju ciems.
Piektais nozīmīgais ar lībiešu kultūrtelpu saistītais kopienas atzītais aspekts ir lībiskā mantojuma kultūras un vēstures vietu godā turēšana un saglabāšana. Lai pieminam Lībiešu Upuralas – kulta vietu Svētupes krastā, Liepupes pilskalnu, senkapus …
Ar laikmeta piesitienu
* Jostiņsegu aušana Siguldas novadā rakstainā audu ripsa tehnikā
Viens no senākajiem tekstiliju veidiem – austas jostas un prievītes – bija neatņemama un bieži arī viena no greznākajām latviešu apģērba sastāvdaļām, kuru nozīme mainījusies vien pēdējo gadsimtu laikā. Pirmās jostiņsegas darinātas 19. gadsimtā, sašujot kopā daudzas jostas un prievītes un ātri iegūstot lietotāju atzinīgu novērtējumu. Taču lielā laikietilpība lika audējiem meklēt citus veidus, kā vienkāršāk sasniegt rezultātu.
Jostiņsegu aušanas prasmes bija apguvušas daudzas audējas Latvijā, taču intensīva šo dekoratīvo segu darināšana notika Tautas lietišķās mākslas studijās “Krimulda” un “Sigulda”, kur arī radās ideja par jostiņsegu aušanu rakstaina audu ripsa tehnikā, izmantojot astoņas nīšu kārtas ar plašām ornamenta veidošanas iespējām. Ideja dzima studijā “Krimulda” pagājušā gadsimta 80. gados, kad studijas dalībniece Māra Polāne parādīja mantojumu no savas māmuļas Ellas Enoks – ar ornamentu joslām rotātu austu dekoratīvu segu, ko ģimenē lietoja kā klavieru pārsegu. Ella Enoks šo segu bija noaudusi kā meistarstiķi jeb pārbaudījumu gala darbu, 1932. gadā absolvējot Kaucmindes Mājturības semināru. Segu var uzskatīt par ģimenes relikviju, kas pavadījusi Ellu visu izsūtījuma laiku tālajā Sibīrijā un veiksmīgi atgriezusies Latvijā.
Māra Polāne vēlējās turpināt mātes iesākto un mudināja citas audējas noaust ko līdzīgu. Pēc pamatīgas auduma izpētes TLMS “Krimulda” vadītāja Vija Ābele kopā ar kolēģi Veltu Steģi atrisināja auduma tehnisko rakstu, un aušanas process varēja sākties.
Atšķirībā no agrāk darinātajām jostu segām, Krimuldas audējas, izmantojot smalkās krāsu pārejās tonētas dzijas pavedienus, jostas un prievītes kombinē saistītā, savstarpēji saskaņotā krāsu ritmā, iegūstot vienotu kompozīciju.
Kā stāsta Līvija Ustupa, Siguldas novada Kultūras centra Krimuldas Tautas nama vadītāja, bijis svarīgi piesaistīt jaunatni, padarot šo aušanas māku interesantāku, ne tik sarežģītu un mazliet ar laikmeta piesitienu.
Rakstainā audu ripsa tehnikā var darināt audumus ar plašu pielietojumu gan telpu rotāšanai, piemēram, sienas segas, grīdsegas, mēbeļdrānas, aizkarus, sedziņas, gan arī apģērbu audumus. Svarīgākais ir, ka, veidojot dekoratīvas, mūsdienu prasībām piemērotas tekstilijas, tiek izmantotas senās jostu rotāšanas tradīcijas un kompozīcija. Jostiņsegas atspoguļo latviešu tautai raksturīgo un daudzos gadsimtos veidoto skaistuma izpratni apvienojumā ar tehnisko meistarību. Atkarībā no audēja krāsu izjūtas, aušanas pieredzes un pacietības, darinājums iegūst lielu ģeometrisko un kolorītu ornamentālo daudzveidību.
Februāra beigās un martā Krimuldas Tautas namā atvērs izstādi “No pūra lādes”, kur tiks celti gaismā meistaru darinājumi, lai visi varētu redzēt, ar ko jostiņu aušana atšķiras no citām aušanas tehnikām. Viesos aicinās audējas no kaimiņu novadiem – gan no Limbažiem, gan Valmieras. Nav noslēpums, ka palicis pavisam maz aušanas meistaru, kas var nodot tālāk minēto aušanas prasmi. Studijā “Sigulda” darbojas četras meistares, bet studijā “Krimulda” sešas, un visas dāmas ir vecumā no četrdesmit līdz pat astoņdesmit gadiem. Lai veicinātu interesi, iecerēts izdot arī īpašu kalendāru un biežāk rīkot izstādes.
Latvija UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā
* Godinot Gaujas plostnieku amata prasmes
Decembrī, pašā gada nogalē, Marokā UNESCO Starpvaldību komiteja UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā iekļāva vairāku valstu mantojuma elementu “Koku pludināšana”, kurā ietilpst arī Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība – Gaujas plostnieku amata prasmes. Līdz šim šajā reprezentatīvajā sarakstā no Latvijas vērtībām iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, savukārt suitu kultūrtelpa iekļauta Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana.
2018. gadā Gaujas plostnieku amata prasmes tika iekļautas Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Savukārt UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam adresēto multinacionālo iesniegumu “Koku pludināšana” (Timber Rafting) kopā veidoja sešas valstis – Austrija, Čehija, Latvija, Polija, Spānija un Vācija.
19. gs. plostu siešana un braukšana bija iecienīts Vidzemes zemnieku peļņas darbs pavasarī, bet 20. gs. plostus Gaujā palēnām nomainīja ekonomiski izdevīgākā vaļējā kokmateriālu pludināšana. Senāko veidu, kad baļķus sēja plostos un tādā veidā pludināja pa upi, nomainīja vaļējā pludināšana, kad baļķus vienkārši salaida upē. Mūsdienās nedz baļķu siešana plostos, nedz arī vaļējā pludināšana vairs nav rūpals, jo kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz ar kokvedēju autotransporta rašanos koku pludināšana kļuva neefektīva. Tagad plostu siešana ir tradīcija, godinot plostniecības nozari Latvijā. Tradīcija tika atjaunota 1996. gadā, aizsākot ikgadēju plosta siešanu un pludināšanu pa Gauju līdz Strenčiem, kur brauciens uz plosta noslēdzas ar Gaujas plostnieku svētkiem, īpašu plosta sagaidīšanas brīdi, Gaujas plostnieku gājienu un sveikšanu. Kā stāsta viens no Gaujas plostniekiem Ivo Laktiņš, šogad tradicionāli maija trešajā nedēļā jau 26. reizi kā arvien trešdienā plostu sies, laidīs lejup pa Gauju, lai ceturtdienas un piektdienas laikā sasniegtu Strenčus. Pasākuma rīkotāja “Gaujas plostnieku biedrība” interesentus aicina pieteikties laikus, jo plosta kapacitāte ir apmēram septiņdesmit cilvēku un ik gadu ir uzņēmumi, kas ar šādu izbraucienu iepriecina savus darbiniekus.
Protams, Gauja nav vienīgā upe Latvijā, pa kuru savulaik pludināja kokus. To darīja gan pa Daugavu, gan Ventu, gan Lielupi, faktiski visām lielākajām upēm. Bet būtiskākā lieta ir tā, ka katrā upē plostus sēja atšķirīgi – atbilstoši upes raksturam. Daugavā plostus varēja siet milzīgi platus un garus, jo arī Daugava ir plata un bez asiem līkumiem, bet plosta platumu Gaujā, tāpat kā citur, ierobežo pati upe – tas, cik tā strauja, asa, cik “ātri” līkumi, pa kuriem plosts jāizvada. (Pašlaik Gaujā sien 80 līdz simt metrus garus un apmēram trīs metrus platus plostus.) Un tieši šis apstāklis ir iemesls, kādēļ Starptautiskajā plostnieku asociācijā Eiropā nepārstāv valsti, bet konkrētu upi. Piemēram, Vācijā ir biedrība, kas pārstāv konkrētu upi, tāda ir arī Polijā un citās valstīs, savukārt Latvijā ir “Gaujas plostnieku biedrība”. Kā saka Ivo Laktiņš, liels paldies nākas Mārtiņam Gaigalam, kuram pirms gadiem radās zelta ideja plosta siešanas tradīciju atdzīvināt Strenčos, šajā izsenis plostnieku un mežsaimnieku pilsētiņā. Starp citu, vēl arvien plostus sien arī Salacas upē, un – kāda sakritība – arī tur plostnieku svētkus svin maija trešajā nedēļā, tieši tad, kad Strenčos. Pirms došanās uz Strenčiem noteikti vērts pa ceļam iegriezties Siguldā un satikt šīs tradīcijas pēctecības nodrošināšanā lielu artavu devušo Mārtiņu Mitrevicu, vienu no nedaudzajiem, kas dzīvē nodarbojies ar koku pludināšanu kā rūpalu un zina tradīcijas vēsturi, radījis aizraujošu ekspozīciju, kurā var aplūkot arī plosta astes maketu.
