Apkures atslēgšanas iespējas daudzīvokļu mājā 0
Manai krustmātei pieder dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā. Rudenī un ziemā ir lielas summas par apkuri, bet viņa ir vientuļa pensionāre, tāpēc nevar samaksāt. 2007. gadā viņa pati sarunāja un atslēdza dzīvokli no kopējās apkures, par ko kopā ar santehniķi sastādīja aktu. Vairākas reizes viņa griezusies domē, lai neaprēķina maksu par centrālapkuri.
Māju apsaimnieko pašvaldība (lai gan līgums neesot noslēgts), taču dome visu laiku atsaka. Neviens neizskaidro, kādus dokumentus vajag, lai apkuri varētu atslēgt oficiāli. Tagad dome piedzen no krustmātes parādus par apkuri, lai gan viņa tādu pakalpojumu nemaz nav saņēmusi. Vai tā drīkst? Svetlana Bākule Daugavpilī
Civillikums nosaka, ka rīkoties ar kopīpašumu gan visumā, gan arī noteiktās atsevišķās daļās drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu. Tas nozīmē, ka viena dzīvokļa īpašniekam nav tiesību atslēgties no siltumapgādes sistēmas, jo tādējādi tas aizskar pārējo kopīpašnieku intereses. Lai atslēgtos no kopējās apkures sistēmas, ir nepieciešama mājas pārvaldnieka un dzīvokļu īpašnieku sapulces atļauja, kā arī jābūt tehniskajai dokumentācijai, kas sagatavota atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
Likuma “Par dzīvokļa īpašumu” 12. pants (likuma redakcija līdz 2010. gada 31. decembrim) nosacīja, ka dzīvokļa īpašnieks atbilstoši savām kopīpašuma daļām sedz nepieciešamos izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās mājas, tās komunikāciju un iekārtu uzturēšanu, ekspluatāciju un remontu, kā arī zemes gabala uzturēšanu, tāpat arī norēķinās par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem neatkarīgi no tā, vai viņš ir mājas kopīpašuma esošas daļas pārvaldīšanai un apsaimniekošanai izveidotas dzīvokļu īpašnieku sabiedrības biedrs un vai ir, vai nav noslēdzis attiecīgu līgumu.
“Dzīvokļa īpašuma likuma” (spēkā no 2011. gada 1. janvāra) 10. panta 2. punktā noteikts, ka dzīvokļa īpašniekam ir pienākums segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus, un 3. punkts uzliek pienākumu norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija, sadzīves atkritumu izvešana).
Turklāt arī Augstākās tiesas Senāts kādā 2005. gada 5. oktobra spriedumā ir norādījis, ka patvarīga atslēgšanās no kopējās apkures sistēmas nevar būt pamats atbrīvošanai no samaksas par piegādāto siltumenerģiju, jo likums nedod tiesības vienpusēji atkāpties no saistību izpildes.
Taču tiesa varētu ņemt vērā, ka nama pārvaldnieks – pašvaldība jau no 2007. gada bija informēta par apkures patvaļīgu atslēgšanu dzīvoklī, taču neveica nekādus pasākumus administratīvā kārtā, lai novērstu šo situāciju (administratīva sodīšana, lēmuma pieņemšana par apkures pieslēgšanu u.tml.), tādējādi maldinot patērētāju. Cilvēks varēja neapzināties, ka viņa darbības ir prettiesiskas un ka jebkurā gadījumā tomēr jāveic maksājumi par siltumenerģiju. Ja jau 2007. gadā būtu izskaidrots, ka, atslēdzot apkuri, patērētājam tik un tā jāmaksā par siltumenerģiju, nebūtu izveidojies arī parāds.
Iespējams, ka šajā gadījumā var piemērot Civillikuma 1776. panta nosacījumus, kas paredz, ka cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi. Tas nozīmē, ka tiesību aizskārējs var prasīt atlīdzināmo zaudējumu apmēra samazinājumu tādā apjomā, kādā cietušais, ievērojot pienācīgu rūpību, varēja zaudējumus novērst.
“Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma” 6. pants paredz pārvaldniekam veikt obligātas pārvaldīšanas darbības, tostarp dzīvojamās mājas uzturēšanu (fiziska saglabāšana) atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
Faktiski šajā situācijā nama pārvaldnieks neveica nekādus pasākumus, lai novērstu zaudējumus, bet, tieši otrādi – veicināja to rašanos, atsakot dzīvokļa īpašnieces vairākkārtējiem lūgumiem atļaut pieslēgt alternatīvu apkures sistēmu un neko vairāk nepaskaidrojot.
Konsultēja juriste Kristīne Krēsliņa.
