Gitas Šmites ceļš līdz savai pirtij, pirts tērpiem un slotiņu mācībai 0
“Man ir divas sirdslietas – gleznošana un pirts baudīšana. Abas nodarbes ir kaut kas līdzīgs meditācijai. Vispirms tām gatavojies, koncentrējies, tad atslēdzies no visa liekā un ļaujies procesam,” teic gleznotāja Gita Šmite. Viņa izveidojusi zīmolu Pirtsmāksla, daļu sava veikuma izstādot galerijā Istaba. Pirti viņa uztver ne tikai kā iespēju miesas tīrībai, bet arī kā garīgās izaugsmes ceļu.
Burvīgais namiņš
“Viss sākās pirms kādiem divdesmit gadiem. Braucām ar draugiem slēpot uz Gaiziņkalnu. Pēc tam mūs aizveda uz Vestienu, uz Dzintras un Jāņa Valdmaņu pirti. Bija dažnedažādas slotas, zālītes, smaržas, burvīgs pirts gars. Nebiju gaidījusi, ka gaisotne pirtī tik ļoti var iespaidot. Es ar visu būtību izbaudīju, ko pirts spēj dot,” atklāj Gita Šmite.
Viņa teic, ka gandrīz uzreiz atnākusi īstā sajūta. Drīz vien abi ar Ēriku (Gitas vīrs Ēriks Stendzenieks – red.) katru sestdienu braukuši uz Valdmaņu pirti.
“Kļuvām atkarīgi no šā rituāla. To grūti saprast tam, kurš to nav pa īstam piedzīvojis. Mani vecāki nevarēja saprast, kāpēc sestdienas vakarā jātrencas 180 kilometru, lai tikai ieietu pirtī. Vai tad tuvāk nekā nav, viņi brīnījās,” smejas Gita.
Aiz mašīnas loga baltoja apsnigušie lauki, bet viņi zināja, ka pēc tālā ceļa gaidīs burvīgs namiņš ar kūpošu skursteni un īpašu smaržu. Uz Gaiziņkalna pirti viņi regulāri braukāja gandrīz desmit gadus. Ģimenei ir fotogrāfijas, kā viņi šajā pirtī sagaida Jaungadu. Tas bija mēnesi pirms meitas Grietas piedzimšanas. Gita smaidot atceras: “Es tāda milzīga pa pirti grozījos…”
Tagad Grietai ir 17, dēlam Jānim – 11, bet Ērika dēlam Kristiānam jau 24 gadi.
Pieradināt savu pirti
Gitai un Ērikam bija pilnīgi skaidrs – līdzko radīsies iespēja, būvēs savu pirti. Tā notika, kad viņi atrada vietu dzīvošanai laukos – Vaidē Dundagas novadā, lībiešu krastā.
“Sākumā domājām, ka mums būs tikai maza pirtiņa. Nu, varbūt vēl kāda istaba, kur pārnakšņot. Tomēr vēlāk remontējām arī veco māju.
Gribējām, lai pirts izskatās sena, tādēļ meistars Māris Luķis no Jēkabpils to darināja no vecas klēts baļķiem. Kādu laiku pirtiņā arī dzīvojām. Tās priekštelpā izveidojām improvizētu virtuvi, bet pirtsaugšā visi strīpā gulējām uz matračiem,” sirsnīgi atminas Gita.
Taču, kad pirtiņa bija gatava un viņi pirmoreiz gāja pērties, jutās apmulsuši. Te nejuta to pašu, ko Gaiziņkalna pirtī. Kāpēc? Vēlāk attapa. Valdmaņu pirtskrāsnij augšpusē bija atvere tvaikam. Uz šā cauruma bija uzlikts apaļš akmens, kas, tvaikam strauji kāpjot, ritmiski klabinājās.
“Sapratām, ka mūsu pirtī pietrūkst šīs skaņas. Arī gars bija atšķirīgs. Bet ar laiku pieradām, pieradinājām savu pirtiņu.”
Pēršanās notiek brīvdienās, kad atbrauc uz laukiem. Sestdienā noteikti iekurina pirti. Taču ziemā tā nevar ātri iesilt, sienas vēl aukstas. Tad nu sestdienā izsildās, svētdienā turpina pirti kurināt un dienas vidū iet pērties.
Slotiņu mācības
Gitai radās interese pirts fenomenu izzināt dziļāk – sāka apmeklēt dažādas mācības, seminārus, gadu skolojās pie slavenā pirtnieka Ziedoņa Kārkliņa.
“Uzzināju ļoti daudz, jāteic gan – ne viss man bija pieņemams. Uzzinātais par pirtsslotām gan ļoti iespaidoja. Sākumā biju entuziasma pārpilna – gribu to visu savākt! Taču tad pārējo dzīvi nāktos likt malā, bet to nevarēju. Turklāt piejūrā ir visai pieticīga augu valsts. Jāņos atbrauc rīdzinieki un brīnās, ka pļavās nav ierasto puķu. Nākas pīt melleņu mētru vainagus.”
Toties Vaidē ir daudz kadiķu. Gita savāc skujas, samaļ kafijas dzirnaviņās un pievieno sālim – iznāk labs skrubis. Savukārt kalmes izmanto pirts gariņam – sagriež zaļos zobenus, aplej ar karstu ūdeni un noliek pērtuvē. Kalmes viņa ir saaudzējusi dīķī, no maza kumšķīša tās krietni savairojušās.
Gita atzīst, ka iemācījusies citādi skatīties dabā. Ar tādu kā vērīgu sēņotāja vai drīzāk slototāja skatienu, sak, kas vēl slotām derīgs? Koki šosejas tuvumā šādam nolūkam neder, jo var būt uzsūkuši izplūdes gāzes. Nav izmantojami arī tie, kas aug blakus zemesceļiem, jo noputējuši.
“Kādā seminārā slotiņas sēja Lielvārdes skolas direktors Aigars Kruvesis. Viņš tās veido kā īstus māk-slas darbus! Pirtsslotu kātus pat iemērc bišu vaskā, lai slotiņas mazāk izžūtu. Reiz redzēju, cik iespaidīgas vēdekļa slotas gatavo kāds Krievijas pirtnieks, – tās izskatījās kā palmas zari. Ar divām kļavu slotām varēja izsildīt visu ķermeni!” sajūsminās Gita.
Agrāk viņa augus īpaši nepazina. “Domāju – kas tie par gariem neglītiem lakstiem aug uzkalniņā pagalma vidū. Biju pārsteigta, uzzinot, ka tās ir vībotnes un cik tās vērtīgas.”
Vībotne atver garīgo telpu. Lakstiem ir nomierinoša darbība. Vībotņu pirtsslota mazina sāpes un aromatizē pirts gaisu. Slotiņas sien uzreiz pēc ziedēšanas, bet lai laksti vēl svaigi. Gita vībotnes lakstus liek arī skrubī – sagriež vai sakapā un sajauc ar sāli.
Balts tīrs krekls
“Pirts sajūta uzsūkusies manī arī kā māksliniecē. Pirts gleznas top jau sen. Tagad pieķēros apģērba darināšanai, kas piedien pirtij.
Sākās gan viss ar joku. Reiz Ēriks, pavelkot mani uz zoba, sacīja: kāpēc tu pēc pirts man neiedod baltu kreklu, kā to darīja senatnē? Tā radās doma par halātiņu, ko uzvilkt, atpūšoties pēc rituāla. Pirmos tērpus uzšuvu mums pašiem. Taču šī tēma nelika mieru,” atklāj Gita.
Ejot pirtnieku kursos, viņa allaž vērojusi, ko cilvēki liek galvā, ar ko apsedz ķermeni, kādi ir dvieļi vai apmetņi. Pagājušajā gadā veikaliņā Latvju lietas Gita ieraudzījusi lubānietes Daces Rudzītes filcētās pirts cepures, kas ataino dažādus dzīvniekus. Tās šķitušas īsts brīnums!
“Nopirku burvīgo kraukļa cepuri. Vēl pēc laika ieraudzīju peles cepuri, un tā sāka ar mani runāt! Folklorā pele ir sakrāls dzīvnieks – savieno šosauli ar viņsauli, lien pa tām aliņām. Dainās vēstīts, ka pele tek arī pirti kurināt.
Tad atcerējos, kā reiz Jaungadā sarīkojām improvizētu karnevālu mežā. Man bija cepure ar pieliktām vāveres austiņām, savukārt Ēriks atrada prāvu priedes mizu un piestiprināja to cepurei kā garu knābi. Sapratu, ka tas viss saiet kopā vienā tēmā. Cilvēks taču ir dabas daļa, rada citām dzīvām būtnēm, vai tā būtu vāvere, kaza, lapsa vai briedis. Izveidoju zvēru komplektus – pirts mētelīšus, kas sader ar Daces cepurēm.”
Pasargāt labo sajūtu
Darinot pirts apģērbu un iedziļinoties pirts tēmā, Gita pēta arī dainas.
“Vairums dainu vēsta par dzemdētājām pirtī. Šīs tautasdziesmas ir skaudras. Taču ir arī ļoti poētiskas, filozofiskas dainas. Piemēram, par to, ka jāslauka taciņa, kas ved uz pirti, jo pa to iet Laima, arī Māra.
Daudzas tautasdziesmas runā par Dieviņu un mētelīti. Apklāj, Dieviņ, manu pirti ar balto mētelīti… Apsedz manu sētu ar sidraba mētelīti… Apklāj augumiņu ar zeltītu mētelīti… Es arī darinu mētelīšus. To dziļākā būtība tomēr nav praktisks apģērbs pirtij. Tā ir vēlēšanās pasargāt. Ietīt mīlestībā savus vistuvākos cilvēkus un draugus. Saudzēt un noturēt labo pirts sajūtu.”
Mīļā Māra man sacīja,
Izej droši, pērējiņa,
Es pacelšu zelta slotu
Līdz tavām rociņām.
*
Pirtī eju, pirtī teku,
Pirtī balta mazgājos.
Pirtī mana Dvēselīte
Ar Dieviņu runājās.
