Apkaunojums visai klaunu cunftei 0
No amata pienākumiem vēlu un grūti, tomēr beidzot atstādinātā Ventspils mēra Aivara Lemberga augstais novērtējums, ko pauž apbrīnojami liela vēlētāju daļa, galvenokārt balstās uz diviem argumentiem. Tos var dzirdēt daudzviet Latvijā. Pirmais: ”Zog gan, bet vismaz dalās ar citiem.” Otrais: ”Ventspils ir sakārtota pilsēta.”
Uzklausot plaši izplatīto pirmo secinājumu, nevar nedomāt par to, cik zemu vēlētāji novērtē tādas politiķu īpašības kā godīgums, godaprāts un cik nevajadzīga liekas visiem saprotama, demokrātiska un tiesiska politiskā darbība. Palikusi vien pārprasta solidaritāte, kas patiesībā nav šī cēlā vārda cienīga. Dzirdot otru argumentu, gribas retoriski piebilst: ”Ja Latvijā kopš 90.gadu sākuma nebūtu pieļauta dažādu paveidu lembergiešu darbība, mūsu valsts varētu lepoties citu priekšā.”
Diemžēl cilvēku lētticība vai arī pret ievēlētajām personām vērstie lāsti arvien vēl rāda neizpratni par politiķa darbu un vēlētāju līdzdalību valsts dzīvē.
Ja atjaunotās Latvijas rītausmā sabiedrībai ar mediju palīdzību būtu izdevies ierobežot zagšanu (ar dalīšanos vai bez dalīšanās), tā šodien dzīvotu pavisam citā Latvijā. Varbūt nākotnē izdosies saprast, kā tas nākas, ka joprojām dzird slavinam cilvēkus, kuri pie ievērojamas turības tikuši ar apšaubāmiem līdzekļiem, galvenokārt uz citu rēķina.
Masu saziņas līdzekļi vairākus mēnešus izplatījuši informāciju, ka mazliet vairāk nekā pirms gada ievēlētais Valsts prezidents Andris Bērziņš nav apmierināts ar pirms nepilna gada ievēlētās Saeimas darbu. Viņš nav apmierināts arī ar ”jaunajiem ministriem”, kuri ”nav izdarījuši neko ievērības cienīgu”.
Varbūt prezidents cer, ka šāds novērtējums palīdzēs deputātiem uzlabot darbu un ”jaunajiem ministriem” paveikt ko tikpat īpašu, kā to darījuši viņu priekšteči, piemēram, tautas labklājības, izglītības vai ekonomikas jomā. Kas ir šie ”jaunie ministri”?
Izrādās, ka viņi visi ir ”sorosīti”, kā savā intervijā laikrakstam Diena (13.08.2012) vairākkārt uzsvēris Aivars Lembergs. Sevi viņš pieskaita ”nacionālajai buržuāzijai”, kurai neesot vairs nekādu izredžu. Tas nekas, ka termins aizgūts no padomju laikiem. Lemberga nosauktie ministri, ko Valsts prezidents nodēvējis par “jaunajiem”, acīmredzot, ir IlzeViņķele, Edmunds Sprūdžs, Daniels Pavļuts un Roberts Ķīlis, kuri visiem spēkiem cenšas izlabot to, kas atjaunotās neatkarības gados šajās jomās aizgājis, maigi izsakoties, neceļos. Arī Atis Pabriks atklāts kā ”sorosīts”, bet viņš nav pieskaitāms pie jaunajiem ministriem, jo tāpat kā Andris Vilks ir ieņēmis amatu jau iepriekšējā valdībā.
No deputātiem Lembergs min Judinu, Čigāni, Buiķi, Čepāni, Kārkliņu, ”abus Latkovskus”, Druvieti, Loskutovu, Kursīti, Lejiņu, Liepiņu, ”u.c.”. Visi pazīstami kā izglītoti un godprātīgi politiķi. Pavisam citā kategorijā ieskaitīta Lemberga ienaidniece nr.1, jeb Sarmīte Ēlerte. Attiecībā pret viņu Lembergs jau ilgstoši izturas kā atraidīts un tāpēc atriebīgs pielūdzējs.
Tiesa, pasaulē Sorosu vērtē dažādi, taču viņa fonds Latvijā balstījis atklātas, izglītotas un demokrātiskas sabiedrības veidošanu. Fonda darbība aizliegta dažās NVS valstīs, kur tas agrāk darbojies. Izskatās, ka arī Latvijā zināmas aprindas labprātāk turpinātu peldēt savā duļķainajā dīķī starp neinformētiem un tāpēc viegli manipulējamiem cilvēkiem. Tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc Aivars Lembergs tik agresīvi kritizē Meierovica biedrību, kuras galvenais mērķis ir iekš-un ārpolitiski izglītotas sabiedrības veidošana.
Pirms kādiem gadiem man piezvanīja sens paziņa, toreizējais deputāts. ”Vai zini, ko par tevi runā?”, viņš satraukts vaicāja. Nezināju, bet man, protams, interesēja. ”Runā, ka tu esot sorosīts!”.
Patiesības labā jāatzīst, ka ar Sorosu un viņa dibināto fondu Latvijā neesmu bijusi nekādā veidā saistīta, bet cilvēkus, kurus pa laikam sit krustā Aivars Lembergs un viņam līdzīgie, es cienu no visas sirds. ”Saukt Lembergu par politisku klaunu nozīmētu apkaunojumu visai klaunu cunftei,” atsauktā mēra aktivitātes komentēja kāds draugs, kas rūpīgi seko Latvijas politikai.
