“Apkārt notiekošais ir suņa murgi. Visi iebaidīti.” Maskavietis Gena stāsta, kāda ir mobilizācijas gaisotne Krievijā 52
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī ir saruna ar Maskavas inteliģentu, kurš uz pāris nedēļām izsprucis no žņaudzošiem Krievijas režīma skāvieniem un caur Turciju un kādu Eiropas valsti atlidojis uz Latviju. Maskavietis piekrita intervijai ar noteikumu, ka paliks anonīms, tāpēc, pieņemsim, viņu sauc Genādijs. Genādijs ir opozīcijā Kremļa vadonim Putinam, bet ne aktīvā un karojošā. Nekad nav dienējis un pāris gadu virs mobilizējamā vecuma, tāpēc domā, ka armijā neņems, uz Ukrainu nesūtīs. Gena brauc uz Latviju atpūsties ilgus gadus, tikai kovida ierobežojumu dēļ izlaidis divas sezonas, bet nu steidzies iegriezties iemīļotajā zemē, kamēr tā nav krieviem pilnībā slēgta. Atceļā dosies ar autobusu.
Kādas ir sajūtas Maskavā?
Trauksmainas, draudīgas. Visi iebaidīti, neviens nekur neiet. Uzskatīja, ka notiks protesti pret mobilizāciju, bet nenotiek.
Tāpat kā nenotika pretkara demonstrācijas, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā?
Jā, likās, lūk, lūk, lūk, tūliņ velsies vilnis, bet nekā. Neviens nebija gaidījis – ne karu toreiz, ne mobilizāciju šodien. Neviens to nevarēja iedomāties, visi bija šokā, bet kaut kā pielāgojās. Mobilizācija, protams, rada trauksmainu sajūtu. Metro visus jaunos vīriešus pārbauda. Paziņai dēls aizbrauca uz Kazahstānu, ļoti daudzi aizbrauca. Gandrīz katrā maskaviešu ģimenē kāds ir prom. Līdz tam vairums devās uz Gruziju, tur jau ir vesela krievu kopiena ar savu “ražošanu”, izdod žurnālus. Emigrācija apmēram kā pēc 1917. gada. Kam vairāk veicies, tie dzīvo Eiropā.
Otra izvēle ir ļauties mobilizācijai, un starp mobilizētajiem jau ir “kritušie varoņa nāvē”.
Tur tā lieta. Interesanti, armijā cenšas ņemt pirmām kārtām nevis jaunos, bet tos, kam pāri četrdesmit. Tais gados daudzi slimi, nekādi karotāji no viņiem neiznāks. Dzeroši, slimi ļaudis. Vispār apkārt ir tāds absurds, ka, ik rītu pamostoties, domāju, kā kaut kas tāds iespējams!
Pastāstīšu anekdoti iz dzīves. Iesaucamais saņem zvanu no kara komisariāta. “Tiekat mobilizēts.” – “Bet es negribu nomirt Ukrainā!” – “Tas ir jūsu pilsoņa pienākums.”
Kā apgādāti Maskavas veikali? Plauktos trūkst tikai putna piena?
Visa kā pietiek. Ja nu tikai cenas – tās kož.
Pats savulaik atbraucis sūdzējies, ka vairs nav nopērkams franču siers!
Tas bija sen, pirmajā sankciju vilnī. Pie tā pierasts. Bet ārēji Maskavā plaukti spīd un laistās, pilni pārtikas precēm. Kā ir “glubinkā” (nomalēs. – Red.), nezinu. Tur vienmēr bijusi sliktāka apgāde nekā Maskavā, Pīterā (Sanktpēterburgā. – Red.). Pirmajā momentā, kad sākās karš, izpirka cukuru, bet krājumi laikam atjaunoti.
Cenu kāpums ietekmē, gandrīz paģību, ieraudzījis, ka iemīļotā vodkas marka sadārdzinājusies tikpat kā dubultā! Bet nu cenas pakāpušās atpakaļ, kad veikalnieki saprata, ka par tādām nepirks.
Kāda ir Krievijas cilvēku reakcija uz vēsti – dēls kritis Ukrainā, pildot pilsoņa pienākumu?
Nemāku atbildēt, neesmu pazīstamo lokā sastapies ar šādu gadījumu. Maskavā līdz pat septembrim nejuta, ka kaut kur pie robežām karo. Dzīve kļuva sarežģītāka, bet ne vairāk. Pirmajā laikā pazuda zāles, kļuva dārgākas. Patērēju daudz tablešu, uztraucos, tāpēc nopirku veselam gadam. Krievijā bieži lietots termins ir “importa aizvietošana”. Arī mums ražo zāles ar krievisku nosaukumu, bet no importa izejvielām. Daudzus šos komponentus Krievijā neizgatavo. Ja uzliek sankcijas šādu vielu piegādei, baidos, Krievijā neko tādu nesaražos. Maizes ceptuvēs, piemēram, visur ir ārzemju iekārtas, krāsnis. Nav tēvzemes analogu. Ar lidmašīnām un to rezerves daļām ir problēmas, tomēr, rau, līdz Turcijai aizlidoju! Bet par ko gan pārdzīvot – ka aizbraukt nekur nevar!
Tā arī saka, nav ko krieviem doties tūrismā uz Eiropu, kamēr viņu valsts asiņainā karā brutāli pakļauj kaimiņvalsti! Lai viņi iet protestēt pret Kremļa režīmu, lai dodas ielās uzstāties pret karu!
Ja skatās pragmatiski, daļa svārstīgo cilvēku vīzu nedošanas stāstā drīzāk tiek pagrūsti Putina virzienā. Var, protams, nolasīt morāli, bet praktiski tas būs neauglīgi. Satricinājumus neizraisīs, uz ielām tāpat neviens neizies.
Nu jūs baidāties pat lietot vārdu “karš”. Jāsaka – specoperācija, citādi var dabūt cietumsodu uz ilgiem gadiem. Ārprāts, kā laiki mainījušies! Padomju Savienībā Brežņeva periodā cīnījāmies par mieru, stāvējām ar plakātiem “Karam nē!”, tagad viss ir militarizēts, “mūsu varenā armija”, tanku biatlons, iekarojumu popularizēšana.
Atzīstu – cilvēkiem bail. Agrāk piedalījos demonstrācijās pret Putinu. Tad sieva brīdināja – tev menti (policija. – Red.) atņems zāles, aizturēs, izlaidīsi garu iecirknī uz grīdas. Kādā brīdī viņi spēja iebiedēt. Kā Baltkrievijā. Ar cietu nežēlību, brutalitāti. Omoniešu, nacgvardistu rindās novākti bioloģiskie atkritumi. Viņi jau ir neskaitāmi, priviliģēti, ar labām algām, ar iespēju pensionēties no 45 gadiem, un līdz kara sākumam – bez režīma aizsardzības netika apgrūtināti ar ko citu. Viņi ir kā tontoni makuti Haiti – diktatora pakļautībā.
Vēl jāatzīmē, ka aktīvāko ļaužu daļa ir prom no Krievijas, pārcēlusies, kur demokrātijas vairāk. Bet saprotams, ka pilsoniska pretošanās tika apspiesta Padomju Savienībā vai nacistu Vācijā, un bija tikai individuāli nepakļaušanās gadījumi. Nav skaidrs, kā tas iespējams mūsdienās, pēc tam, kad bija dzīves periods pie zināmām brīvībām 90. gadu sabiedrībā. Tagad daļa cilvēku, īpaši cienījamākā vecumā, skatās ar neizpratni uz mītiņos “trakojošo jaunatni” – tu tik palūko, kādas viņiem modīgas drēbes, cik dārgi apavi! Tas rada aizkaitinājumu.
Putins arī uz specoperācijas atbalsta mītiņu ieradās firmas jakā par tūkstošiem eiro!
Krievijā cilvēki mēdz stingri pieturēties pie principa – kas vienam ļauts, otram liegts. Vispār nesaprotu, kā tas iet kopā, ja visus nepopulāros lēmumus, kādus vien bija iespējams pieņemt, Putins pieņēmis, un nekas. Valda.
Kā iesūcas cilvēku prātos mīlestība pret Kremļa valdnieku? Vai galvenokārt nepakalpo Krievijas TV kanālu propagandisti?
Jā, bet es tos neredzu, neskatos. Zinu, ilgi skatīties nedrīkst. Uz vairumu manu paziņu tie gan neiedarbojas, viņiem ir savs skatpunkts un viedoklis. Taču 2014. gadā bija vien atsevišķi Krievijas iedzīvotāji, kā es, kas sašuta par Krimas pretlikumīgu pievienošanu. Teju 85% krievu uzgavilēja Putinam: “Krim naš!” Kāda joda pēc vajadzēja Krimu, nesaprotu. Mierīgi lidojām uz Krimu, atpūtāmies, nekādu problēmu nebija. Bet Putinam sagribējās…
Vai nav vietā jautājums – kāda velna pēc viņš vispār sāka pilna mēroga karu Ukrainā?
Nekāda loģika te nestrādā. Bijām pārliecināti, ka Ukrainā viņš nelīdīs. Pēc 24. februāra iestājās šoks. Man ir problēma ar māsu. Viņa arī dzīvo Maskavā un ar vīru ir vienīgie, kurus pazīstu, kuri atbalsta visu to figņu. Citus nezinu.
Tomēr apmēram 80% Krievijas iedzīvotāju ir par Putinu un karu!
Patieso skaitu neviens nevar saskaitīt. Pēc kādām Krievijas domes vēlēšanām veicu aptauju – jautāju paziņām, draugiem, taksistiem, kaimiņiem, visiem, ko vien satiku, un visi kā viens atteica, ka nav balsojuši par “Vienoto Krieviju”, Putina partiju. Bet toreiz viņi iekļuva domē ar apmēram 70% balsu. Tā ka ir klaji neobjektīva bilde par lielo kara atbalstītāju skaitu. Tiek “uzpravīti” rezultāti, un kā vispār var pastāvēt socioloģija tādā sabiedrībā. Kad tev jautā – esi “par” vai “pret”, protams, no bailēm atbildēsi “par”. Virtuvēs gan karu sauc par karu, kamēr publiski – specoperācija. Sadzīvē neviens tādu jēdzienu nelieto, kaut kā idiotiski skan. Tagad oficiāli arī nesaka “mobilizācija”, izmanto terminu “daļēja mobilizācija”.
Bet cilvēki sēž par “armijas apmelošanu”.
Iesēdināja Maskavas rajona padomes deputātu, kurš kritizēja bērnu zīmējumu konkursa sarīkošanu laikā, kad Ukrainā bērni iet bojā. Par to iedeva septiņus gadus. Kādu meiteni apcietināja par cenrāžu apzīmēšanu ar “nē karam” veikalā.
Atgriezīsimies pie jautājuma, kāpēc Putins sāka karu. Vēlējās ieiet vēsturē kā krievu zemju savācējs, būt par PSRS atjaunotāju?
Droši vien arī tā, bet saredzēt notiekošajā kādu jēgu – nav tur jēgas. Lielāku postu, ko nodarīt Krievijai, nevar iedomāties. Labuma nekāda. Nekāda. Vispār nekāda. Kam tās zemes nafig vajadzīgas! Jau tā esam lielākā valsts pasaulē, bet vēl nepietiek.
Krievijas prezidents fiziski neieredz ukraiņus?
Jā, diez ko nemīl viņus. Tas, starp citu, ir arī krievu sabiedrībā. Tāda kā neiecietība pret ukraiņiem. Sak, nav jāļauj viņiem “vipendrivatsja”. Ja lecas, tad jāsadod. Tādas vēsmas bija un ir gaisā. Putina terminoloģijā pazemojoši pieņemts lietot “na Ukraine”, nevis “v Ukraine”, tādā veidā norādot, ka tā ir tikai teritorija, nevis neatkarīga valsts. Tā arī visi tagad raksta.
Bet Brežņeva laikos un vēlāk – krievi, ukraiņi, brāļu tautas dēvējās?
Protams, un Ukrainā dzīvo liela daļa krievvalodīgo. Tagad situācija mainās. Nekad jau Ukrainu neuztvēra kā kaut ko atsevišķu no Krievijas. Viss bija stipri sajaucies. Ģimenēm, radiem. Paraugieties uz Krievijas varu. Matvijenko no Ukrainas. Medinskis, bijušais kultūras ministrs – arī.
Vai tāpēc viņš bija sarunu vedējs no Kremļa puses kara pirmajā posmā?
Iespējams, bet gan jau tāpēc, ka Medinskis bija tik nenozīmīga figūra, ka vēlējās pasvītrot – šis cilvēks neko neizlems.
Cik atbilst patiesībai, ko Kremļa runasvīri mēdz teikt – viss iet pēc plāna?
Protams, ka neiet. Varenās kara mašīnas, izrādās, nemaz nebija! Es gan biju domājis, ka lielā mērā tā ir “pokazuha” (izrādīšanās. – Red.), tomēr bruņojoties tika ieguldīti milzīgi līdzekļi. Mums ir divi demokrātiski noskaņoti militārie apskatnieki – Felgenhauers un Golcs, un arī viņi vērtēja atzinīgi armijā notiekošās reformas, armija esot kļuvusi mūsdienīgāka. Pēc iespaida, kas bija Krimā ar sakņupušiem, slikti ģērbtiem ukraiņu karavīriem un štramiem, iznesīgiem “pieklājīgajiem cilvēkiem” no Krievijas puses, likās, tā tas pretstāvēšanā arī ir. Bet ar visu iegāzto naudu krievu armija astoņus gadus vēlāk bija pilnīgi nesagatavota ofensīvai! Tik daudz vīru, tāda tehnika, bet iznākumā šoks.
Taisnība, ka ģenerāļi uzskatīja – pēc trim dienām būsim Kijivā?
Jā, bija pārliecināti. Pirms šiem notikumiem reiz runāju ar pazīstamiem karavīriem. Nieks tas esot, ar vienu roku paņemšot. Es gan toreiz teicu – velti jūs tā, un re, kā sanāca. Mans paziņa pēc neveiksmēm kara sākumā trīs dienas dzēra. Man vairs nav iznācis apspriesties par kara gaitu ar cilvēkiem, kas saprot to lietu, bet redzams, speciālisti ir neizpratnē, kā varēja gadīties, ka armija principā izrādījās negatava modernajam karam.
Mobilizējamie saprot, ka karalaukā būs lielgabalu gaļa, un vienalga protestā ielās neiet?
Neiet.
Ka viņus dzīs kā lopus uz kaušanu?
Diemžēl, un varbūt ir liktenis, ka pēc nesekmīgā krievu–japāņu kara sākās diezgan asiņainā 1905. gada revolūcija, bet toreiz zemnieciņu masām nebija ko zaudēt. Šodien cilvēkam ir ko zaudēt. Daudziem ir nodrošināta dzīve, viņi labi iekārtojušies, bet nevar izslēgt, ka kādā brīdī viss panesīsies. Pagaidām dzīvē esmu pieredzējis, kā sabruka Padomju Savienība. To neviens neparedzēja. Toreiz augšu veiktām reformām sekoja turbulenta masu iznākšana priekšplānā. Bez tā, baidos, nekas nesanāks. Ir arī tāda lieta, ka pašlaik daudzi maskavieši zaudējuši darbu, kad, iebrukumam sākoties, Rietumu firmas, uzņēmumi pameta Krieviju. Pie ievērojama dzīves līmeņa krituma, ka vairs nevar tikt atvaļinājumos uz Eiropu, viņi nereti vaino “svoločus” ukraiņus.
“Amerikāņi pie visa vainīgi!”
Tie – jā, tos lamā visi. Turklāt kundze, pie kuras īrēju istabiņu Latvijā, enerģijas cenu augšanā vaino amerikāņus. Viņa sūdzas, cik slikti sākuši izturēties pret krieviem Latvijā. Ka negribot vairs runāt krieviski. Kad jautāju, kā viņa, mūžu nodzīvojusi, nav iemācījusies latviešu valodu, atbild – kam tā bijusi vajadzīga viņai, vienkāršai sievietei.
Vai tiešām cilvēki Krievijā tic NATO draudiem, ka uz Maskavu lidos amerikāņu raķetes, rāpsies itāļu tanki, maršēs vācu karaspēks?
Tā kā nekādu pazīmju tādam notikumu pavērsienam nav, diez vai. Pieļauju, Putinam ar viņa “verhušku” vienkārši gribējās paplašināt ietekmes sfēru. Kā – amerikāņiem visur ir karabāzes, mums nav? Atcerieties ultimātu pirms kara – lai NATO atkāpjas no Austrumu robežām līdz stāvoklim, kāds bija 1997. gadā. Tas nozīmētu Krievijas ietekmes saglabāšanu visā bijušās Padomju Savienības teritorijā. Droši vien tad nostrādāja slimas iedomības sindroms – ak tā, jūs nepieņemat manus noteikumus, es jums parādīšu!
Kādu padomu dod Baltijas valstīm? Jāuzmanās?
Domāju, pašreizējā situācijā Putinam agresijai vēl vienā virzienā nepietiek resursu un nekad to arī vairs nebūs. Tas jau ir neatgriezeniski. Sākumā bija visai netīkami. Ļoti daudz runāja par šo tēmu, mēģināja draudēt, bet pēc Somijas, Zviedrijas izteiktās vēlmes iestāties NATO, kas beigsies ar Baltijas jūras drošības nosegšanu, draudu līmenis krities. Un ļoti raksturīga ir Baltkrievijas uzvedība, kas nevēlas iegrābties mēslos kopā ar Krieviju.
Kara sākumā likās – agresoru drīz nogādās Hāgas tiesā, apsūdzēs par kara noziegumiem, un būs cauri ar Putinu. Tik vienkārši nebija. Tagad Putins ir kā stūrī iedzīta žurka, un – ko vērta viņa atomrungas vicināšana?
Tā nav tik vienkārša lieta. Ir cilvēki, kas negrib mirt. Redzu komentārus forumos, jūtūbā un citur, kur atgādina – vai mums tikai vieniem ir bumba. Bet ar žurkām esmu jaunībā dzīvojis vecā mājā. Var tikt galā. Paņem slotu, tad vienalga, stūrī vai nav stūrī. Vienīgā bīstamība ir taktisko kodolieroču izmantošana. Bet tad reaģēs visi. Visi gribēs starptautiski nožņaugt agresoru.
Kā jūtas krievi izolācijā no profesionālā sporta sacensībām, kad tiem palikuši tik maz sabiedroto – Ziemeļkoreju neuzskatīsi par saprātīgu draugu izvēli!
Līdz pat pēdējam laikam viņi atrada attaisnojumu. Par olimpiskajām spēlēm runāja – kāpēc tikai mūsējos sankcionē, rekur, citi dopingotāji arī noķerti! Kāpēc mūs tā nemīl? – bija tāds domāšanas veids. Sporta prestiža ziņā pagaidām vēl nav uzlikts izšķirošais salmiņš, lai pārlūztu kamieļa mugurkauls. Bet ir sliktāk, sliktāk, sliktāk, kam vēl jānotiek, lai būtu lūzums. Skaidrs, ka apkārtnotiekošais ir suņa murgi. Ir skaidrs, nekas nesanāks, bet – turpinās.
Bijušais Krievijas premjers Kasjanovs devis Putinam 3–4 mēnešu noturēšanos pie varas, bet jāatzīmē, ka daudzi prognozējuši beigas Kremļa režīmam, tikai tas – kā iesīkstējis!
Mans dievs, atceros 2012. gadā milzīgas demonstrācijas ar 100 000 dalībnieku! Tur bija pārstāvēta visa opozīcija, turklāt mītiņoja periodiski, likās, nupat režīmam jākrīt. Tagad Ņemcovu nogalinājuši, Navaļnijs sēž, pārējie līderi aizbraukuši uz ārzemēm. Viss laukums notīrīts.
Kas būs pēc Putina? Nāks vēl sliktāks vadonis vietā? Saka – Patruševs būšot.
Kad mira Staļins, viņam pietuvinātie arī bija kārtīgi svoloči. Tajā pašā laikā “ārstu lietu” nekavējoties slēdza, šis tas mainījās. Sliktāk kā pie Putina nebūs. Būs citādi. Autoritārajā (nevis totalitārajā) pārvaldes sistēmā, kad noņem vadošo cilvēku, sistēma izjūk. Karu noteikti izbeigs uzreiz! Ar Putinu viss ir tik piepaceltā stāvoklī, ka neviens aprēķins nepiepildās. Lūk, karu nepabeidza trīs dienās, sāka ilgāku avantūru. Tagad jāatkāpjas, bet nē – viņiem vēl jārīko – mārrutks zina! – kādus referendumus. Tas jau vairs nepatīk ne indiešiem, ne ķīniešiem. Serbi novēršas.
Ko Putina mazais draugs Medvedevs satrakojies, tviterī plosās kā nenormāls?
Runā, ka iedzerot.
Gandrīz otrs Žirinovskis – tērgā, vārdus īpaši netaupīdams.
Jā, bet Žirinovskis bija talantīgs, viņam smieklīgi sanāca, bet tam vienkārši un raupji. Medvedevam jautā – ko tu tik ass? Viņš saka – a es viņus, svoločus, neieredzu! Ko tu vari neieredzēt, kam vicini kulakus. Kā Maskava piedraudēja zviedriem – nu ja iestāsieties NATO, mēs jums parādīsim! Otrā dienā, kad Zviedrija iesniedza pieteikumu, atvēsa – nu i ladno, viņi gribēja, lai stājas.
Uzdošu retorisku jautājumu – vai Krievijā iespējama demokrātija?
Nosacīti tāda bija 90. gados. Teorētiski tas iespējams. Taču Putins radījis milzīgu klanu no valsts atkarīgo. Daudzi grib iestāties valsts dienestā, lai nodrošinātu dzīvi, ir vesela činavnieku kārta, kura pilnā mērā atkarīga no iekārtas. Bet atkal – viss var sagrūt vienā momentā. Kurš 1991. gadā ticēja, ka pēc pāris mēnešiem nebūs nekādas Padomju Savienības?
Pirms ukraiņu panākumiem Rietumu militārie eksperti uzskatīja, ka karš var ievilkties uz gadiem. Tagad mazliet optimistiskāk prognozē.
Pēc loģikas tam jau vajadzēja beigties Krievijas resursu izsīkuma dēļ. Un kur ņemt tos resursus? Viņi speciāli un ilgi gatavoja karaspēku konfliktu gadījumam, bet nu, kad tas lielā mērā iznīcināts, papildināt nav ar ko. Tagad virsnieku aizvietošanai ņemšot kadetus. Kursanti, iestājoties karaskolā, tiecās pēc labi apmaksāta darba un netaisījās nomirt karalaukā. Iešu, nokalpošu savu, ātri sagaidīšu pensiju – karot neviens negrasījās. Nu labi, Sīrijā, kur netrūkst eksotikas, tur vēl varētu. Cilvēku rezerves izsīkst, plus materiālie resursi, kuru atjaunošanai nav naudas.
Miljardu dienā taču nopelna no izejvielu eksporta!
Ar to ir cauri, no decembra vairs nebūs eksporta. Pārdot Indijai, Ķīnai tādā daudzumā nevarēs, nav transportsistēmu, nav cauruļvadu. Bet Ukraina materiālā ziņā izturēs. Ja tai palīdzēs. Viss beigsies labi, jautājums – kad?
