Apkārt sūnas, vidū – veselība. Viesojamies neparastā pirtī 0
Darot miesu tīru, uzelpo arī gars, īpaši, ja to darām pirtī. Vēl īpašāk, ja pirts būvēta paša rokām, liekot lietā to, ko daba dāvājusi. Šādu sūnu namiņu Gaujas krastā uzbūvējusi pirtniece Linda Krūmiņa no Krimuldas novada.
“Es lepojos ar mūsu melno pirtiņu, man tā ir īpaša vieta. Dēvēju to par svētnīcu,” teic Linda.
Kad vecmāmiņa atguva šo zemi, nebija domāts, ka te uzņems viesus. Pašu ģimene brauca vasarā atpūsties. Taču Gaujas krastā sāka piestāt laivotāji, kāpa augšā un vaicāja ūdeni vai ko citu. Gribēja pārnakšņot arī. Lindas ģimene izlēma novietot vagoniņu. Pamazām iekārtošanu turpināja. Tagad te izveidots ģimenes uzņēmums Jaunzāģeri, kempings ar tā dēvētajām dabas mājiņām un piknika vietām, var iznomāt laivas un plostu. Un tas viss ierīkots neskartas dabas viducī.
Būtiska vieta šajā kempingā ierādīta arī pirtspriekiem, jo Linda apguvusi pirtnieces arodu.
Viņa mācījās Pirts skolā, bet meistara diplomu ieguva pie Lietuvas korifeja Vlada Jakubauska. Pirts gan nav Lindas maizes darbs, ziemas sezonā viņa strādā tuvējā sukāžu ražotnē Rāmkalni.
Es to varu!
Ideja par melno dūmu pirtiņu Lindai radusies spontāni. Reiz abi ar dēliņu Tomu staigājuši pa Līgatnes Vienkoču parku un iemaldījušies nomaļā vietā pie upītes. Tur bijis neparasts sūnu namiņš. Izrādījās – pirts. Pavisam maza un necila būve, ko savulaik no upmalas alkšņiem un mālainiem dubļiem bija uzcēlis parka saimnieks Rihards Vidzickis.
“Man patika, ka pirtiņa ir kā dabas sastāvdaļa, nav izšķiesti lieli resursi. Papētīju, ka tā ir diezgan vienkārši uzbūvējama. Es taču arī varu! Ķēros klāt. Uzmeistaroju tikpat mazu – no alkšņa baļķiem un velēnām. Manā pirtiņā pat lāvu nebija, nesām iekšā krēslus,” atminas Linda.
Tomēr namiņš noturējās vien divus gadus. Tad enerģiskā sieviete nolēmusi uzbūvēt lielāku velēnu pirti. Tās karkasu veidojusi no egles baļķiem, jo šī koksne ir izturīgāka. Baļķus stiprināja ar speciālām koka skrūvēm. Apkārt lika velēnas. Tās ņēma no pļavas, raka zemes virskārtu pa klucīšiem vien – cik lāpsta ļauj.
“Velēnu vajadzēja ļoti daudz, katru dienu tās vedām ar traktoru, un tā divas nedēļas no vietas. Krāvām kā dubļu sienu – uz augšu vien. Salikām velēnu kārtu, nostiprinājām ar kokiem, ko atradām turpat mežā. Vēlāk gan nācās sienām aplikt sietu, lai labāk turētos, negāztos ārā. Visos darbos man braši palīdzēja Toms, dēlam tolaik bija tikai pieci gadi,” slavē Linda.
Pļava uz jumta
Pirts namiņš ir tikai deviņus kvadrātmetrus liels. Varētu to būvēt vēl mazāku, lāvas – īsākas, ja pērtos tikai paši vien. Taču pie pirtnieces Lindas brauc daudzi, arī visai gari cilvēki.
Lāvas ir darinātas no liepas. Kā zināms, lāvām jābūt izturīgām un viegli kopjamām, ja pirti apmeklē daudz cilvēku, parasti iesaka izvēlēties apsi. Taču arī liepaskoka lāvas ir gana labas, patīkamas.
Pirmās sūnu pirtiņas grīdu Linda bija izlikusi ar koka ripām, bet šajā būvē izlēma iztikt vispār bez grīdas, zeme vien.
Iesākumā bažījusies par skudrām un citiem kukaiņiem, kuriem varētu patikt šī vieta. Pirts rituālā lieto arī medu, tas mošķīšiem varētu būt papildu vilinājums. Tomēr melnie dūmi izdara savu – nekas neieviešas.
“Tā kā grīdas nav, varam saņemt spēku pa tiešo no zemes. Klātesošas ir arī pārējās stihijas: koks, dzīva uguns un ūdens. Piekto stihiju radām paši – ar pirts garu!”
Jumts ir nosegts ar velēnām un sūnām.
Tomēr tam nācies pārvilkt brezenta tentu, jo nereti iekšā tecējis lietusūdens. Parasti jumts apaug ar pamatīgu zāli, slejas pat mazi bērziņi, arī sienas zaļo līdz vēlam rudenim. Šī sausā vasara darījusi savu – zaļuma bija maz, velēnu zeme kļuva birstoša kā pulveris.
Krāsns mūrēta no māliem, veidota pēc melnās pirts principa – uguni kurina akmeņu krāvuma vidū, liesmas iet cauri akmeņiem.
“Krāsns ir vissarežģītākā sadaļa pirts būvē, jo ir liels karstums, bīstami. Tādēļ sienu krāsns tuvumā noklājām ar ugunsdrošu plāksni. Sezonas laikā krāsns pat divreiz jāpārmūrē, jo māls neiztur lielo slodzi, – mūsu sūnu pirtiņa ir ļoti pieprasīta.
Kad krāsniņa izkūrusies – tam vajag četras piecas stundas –, ogles izgrābju un nesu laukā. Saleju akmeņus ar karstu ūdeni. Dūmus izlaižu pa mazo lodziņu un durvīm. Tad var sākties pirtsprieki. Karstums ir pamatīgs, arī gars tīkams. Zem durvīm atstāta sprauga, lai gaiss mainītos. Tas gan iemanās izsprukt arī starp velēnām.
Ārzemnieki vaicā, vai smoked sauna (“dūmu pirts”) nozīmē, ka krāsni kurinu ar elektrību. Brīnās, ka izmantoju tikai malku,” pasmaida Linda.
Veselīgais dūms
Pirtniece skaidro, ka melnā pirts ir kā visas pasaules aptieka. Tajā ir īpašs dūmu aromāts un gandrīz sterila vide, jo to dezinficē sodrēji, kurus arī ieelpojam. Tādēļ šāda pirts tiek ieteikta, ja ir elpceļu vai ādas problēmas.
Gandrīz visi, kuri šajā pirtī pērušies, atzinīgi to novērtē. “Cilvēki ir izslāpuši pēc īstām, dabīgām lietām. Laivotāji kāpj no upes augšā un jau groza degunu, osta. Kas te tā smaržo?! Gluži kā manas vecmāmiņas pirtī! Pieskaras velēnām, nobrauc plaukstu pār zāles stiebriem uz sienām. Gadās gan pārlieku moderni ļaudis, kuri nezina pat, kas ir malka, atzīst tikai ogles, ar ko kurina grilu. Vēl kādam šī dūmu smarža saistās ar kūpinātu gaļu. Bija kāds puisis, kas pēc tam pārmeta: ārprāts, es vēl piecas dienas smirdēju pēc kūpinātām desām!”smejas Linda.
Pirtniece pamanījusi, cik daudzi cilvēki ir pārguruši, izdeguši, tāpēc arī nav pārāk laimīgi. Sēdošā darbā nomocīta mugura, sprands, saspringts ķermenis. Pirts procedūra palīdz atslābt un ļauj atgūt spēkus. Linda gan neatzīst ļoti ilgu pirts rituālu, ko daudzi pirtnieki praktizē. Viņa uzskata, ka piecas stundas ir pārlieka slodze ķermenim, jo nogurdina, nevis sniedz spirgtumu.
Pirtiņa zaķīšiem
Daži to dēvē par čigānu pirti, citi smaidot piemin zaķīšu pirtiņu. Nelielu karsētavu var uzdarināt dārzā vai ūdens malā.
Pirtiņas būvei jau var sākt gatavoties – sagriezt klūgas. To vislabāk darīt ziemā vai agrā pavasarī, jo tad tās vieglāk padodas locīšanai.
Vispirms krauj akmeņus – stingrā piramīdveida krāvumā, apakšā atstājot vietu iekuršanai. Var izrakt bedri, ko pārklāj ar izturīgu metāla režģi, virsū salikt akmeņus un apakšā kurināt. Jārēķinās, ka kurināšana ir ilga – vairākas stundas.
Pēc tam karstās ogles izgrābj, bet akmeņu vietai apkārt veido improvizētu pirts namiņu. To var darināt no lazdu klūgām – stingri iesprauž zemē un liec pāri, līdzās iedzenot kociņu un piesaitējot, lai klūga neiztaisnojas. Pamazām šādi veidojas stiegrojuma loki, ko sastiprina ar auklām. Visbeidzot karkasu pārklāj, piemēram, ar brezenta drānu. Akmeņi ilgi tur siltumu, šādā pirtiņā gars ir smaržīgs un maigs.
Klejotājciltis akmeņiem pāri lieca pusaugu eglītes, to galotnes sasienot kopā, bet pāri klāja zarus, segas vai sievu kuplos brunčus.
Vasarā pērtuves iekšpusi var izlikt ar lapotiem zariem, papardēm, kalmēm, svaigi nopļautu zāli.
