Apinis: Viss, ko saka lielā farmācija, ir balstīts zinātnē un citas ilūzijas medicīnā
65
Autors: Pēteris Apinis, ārsts
Tuvojas medicīnas darbinieku streiks. Streiks nenozīmē tikai prasību pēc naudas, streiks nozīmē politiskās varas attieksmes maiņu pret cilvēka veselību un medicīnu.
Priekšvēlēšanu kampaņu raksturo politiķu, preses un zināmas sabiedrības daļas plaši pausta nepatika pret ārstiem, medicīnu vispār, bet īpaši – nievājošā attieksme pret savu un citu cilvēku veselību, un to vēl pastiprina negatīvā pandēmijas pieredze un neskaidrās prognozes ar SARS-CoV-2 vīrusa jaunām mutācijām.
Šajos apstākļos jebkura diskusija par veselības mērķiem tiek pārvērsta par diskusiju par naudu, pakalpojumiem un pacienta tiesībām (tikai ne par pienākumiem ievērot noteikto dzīvesveidu un lietot konkretos medikamentus tādās devās un laikā kā ārsts nozīmējis). Gaisā virmo ilūzijas, ka ar naudu, medikamentiem (vakcīnām), aizsrglīdzekļiem (maskām), datoriem (hronisku pacientu reģistru) un slimnīcu celtniecību var panākt cilvēku veselību.
Šajā rakstā nebūs orģinālu tēžu, vēl vairāk – šos medicīnas filozofijas aspektus jau vairākkārt esmu aprakstījis, un daļu šajā rakstā pārņēmis tieši. Parasti diskusija par veselības un medicīnas ilūzijām notiek jaunam veselības ministram stājoties darbā – brīdī, kad viņš gatavs celt medicīnas ēkas, iepirkt superdzelžus un radīt jaunu e-veselību. Parasti itin ātri jaunais ministrs „aplaužas” un sāk par medicīnu domāt plašāk. Ar Danielu Pavļutu ir otrādi – viņš ilūziju pasaulē maldās vēl centīgāk nekā darbu pirms pusotra gada uzsākot. Pavļuts katru dienu no rīta un vakarā televīzijā kaisa ilūzijas, kam ir ļoti tāla atblāzma no cilvēku veselības un medicīnas.
Latvijas politiskās un žurnalistiskās ilūzijas ir ilūzijas medicīnas mērķos, ilūzijas slimniekos, ilūzijas par iespējām izārstēties vai tikt izārstētam no visām kaitēm – ar nosacījumu, ja atnāks izcilais ārsts (kurš pie tam nekad neņem pateicības) un „izgriezīs” šo slimību.
1. ilūzija – ilūzija par mūždien akūtu slimību, ko var izārstēt pilnībā – restitutio as integrum
Paraudzīsimies vēsturē. Vēl līdz XIX gadsimtam ārstniecības mākslas likumi lika ārstam slimnieku pamest pacientu nāves gadījumā, vēl vairāk – pamest jau tad, kad slimība vairs nebija izārstējama. Slimnieks palika ģimenes aprūpē, retāk viņu aprūpēja kaimiņi, dziedniece vai kopēja. XX gadsimtā slimnieki, kā likums, nomirt devās mājās, vēl līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem tikai 5–10% slimnieku mira slimnīcās, kaut slimnīcu (piemēram, padomju Latvijā) bija daudz vairāk, un šajās slimnīcās ārstējās ievērojami ilgāk. Padomju laikos slimnīcās valdīja nerakstīts likums – izrakstīt insulta vai vēža slimnieku no slimnīcas kaut vai dažas dienas pirms viņa nāves. Un vēl kāds nerakstīts likums padomu laikos – gados vecāku cilvēku ārstēšanai uzmanību pievērsa ievērojami mazāk. Cilvēku, vecāku par 80 gadiem, labākajā gadījumā aprūpēja, bet neārstēja, uz slimnīcu ātrā palīdzība vispār neveda.
XX gadsimta beigās Latvijā stāvoklis mainījās līdzīgi tam, kā tas Rietumeiropā bija noticis jau gadsimta otrajā pusē. Cilvēki sāka dzīvot ievērojami ilgāk, arī ārstēšanu saņem ne tikai relatīvi jauni, bet arī veci pacienti. Arvien vairāk cilvēki paliek slimnīcās un pansionātos, un Latvijā slimnīcās šobrīd mirst 60–80% no visa kopējā mirušo skaita. Nozīmīgs iemesls šīm pārmaiņām ir modernās tehnoloģiskās un medikamentozās iespējas paliatīvajā un intensīvajā medicīnā. Algoloģija ir ievērojami samazinājusi to pacientu skaitu, kas mūža beigas pavada ciešot smagas sāpes.
Mūsdienu ārsti atrodas ne tikai pie mirstoša slimnieka gultas, bet piedalās arī neizārstējamo, hroniski slimo pacientu ārstēšanā. Lielākā daļa no tiem, kas kādreiz tika uzskatīti par nāvei nolemtiem, šodien tiek pieskaitīti pie izdzīvojušajiem, pārtopot par hroniskiem slimniekiem, tas ir, cilvēkiem, kuriem atlikušo mūža daļu nāksies sadzīvot ar savu slimību, no kuras nevar atbrīvoties ar terapeitiskām vai ķirurģiskām metodēm. Un tas lielā mērā attiecas ne tikai uz diabētu, hipertoniju, sirds mazspēju, hronisku obstruktīvu plaušu slimību, bet arī – uz vēzi.
Attiecīgi mainījies arī dažādu slimību biežums: šodien hroniskie slimnieki ir kā likums, bet akūtie – kā izņēmums. 70–80% no visiem pacientiem, kas nonāk ārstu uzskaitē vai ikdienas praksē, sirgst ar hroniskām slimībām. Pilnībā izmainījusies mirstības struktūra pasaulē – ja vēl pagājušā gadsimta vidū varēja uzskatīt, ka no akūtām slimībām mira 40%, bet no hroniskām – arī 40%, tad mūsdienās attīstītajās valstis no akūtajām slimībām mirst 1%, bet no hroniskajām – tuvu 90%. Lielākā daļa no pacientiem, kas pērn mira no Covid–19, mira no savām sirds, asinsvadu, iekšējās sekrēcijas, plaušu, neiroloģiskām slimībām. Covid–19 izraisīja, piemēram, sirds slimības nesavienojamību ar dzīvību.
Vienlaikus ar globālajām izmaiņām cilvēku dzīves ilgumā, veselības aprūpē un slimību īpatsvarā, Latvijā notikušas izmaiņas politiskā un organizatoriskā veselības aprūpes struktūrā. Sākumā mainījās Veselības ministrijas sastāvs – ārsti un medicīnas proesionāļi tika no tās izspiesti, tad arī ministri sāka parādīties pēc Ļeņina principa, ka valsti var vadīt ķēkša. Pēc tam par iestāžu un slimnīcu vadītājiem tika celti ļaudis, kas ne tikai nesaprot, bet pat nenojauš, ko tieši vada (automehāniķis vada Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, grāmatvedis – Daugavpils slimnīcu, pie kam publiski izsakās par ārstniecības jautājumiem un slimībām). Pēc tam visos līmeņos tika ieviesti PR (sabiedrisko attiecību) speciālisti, kas atbilstoši savai izglītībai un zināšanām sāka veidot informatīvo fonu („Jūs zinātnei neticat?”).
Būtiski – visiem šiem personāžiem: ministram – pianistam, slimnīcas vadītājam – autoatslēdzniekam, publisko attiecību speciālistam – savulaik daudzsološam žurnālistam vairāk patīk ātrie, iespaidīgie ārstēšanas rezultāti akūto slimību ārstēšanā, nevis nepateicīgie un nogurdinošie hronisko slimnieku ārstēšanas procesi. Jo vairāk medicīna atļaujas būt atkarīga no finanšu ministra labvēlības un pārvērst pacientus par klientiem, jo par piemērotāku klientu kļūst tas, kurā investīcijas visātrāk sevi attaisnos, pie kura varēs sasniegt vislabākos (finansiālos) rezultātus ar vismazāko piepūli.
Katra pirmā tikšanās starp ārstu un cilvēku, kurš atrodas veselības krīzes stāvoklī, vispirms izvirza ārstam mērķi: restitutio as integrum, kas nozīmē – ierastajam dzīves veidam raksturīgā stāvokļa atjaunošanu – tādu, kādu pacients baudījis, būdams vesels. Pacients vēlas atgriezties tajā mentālajā un fiziskajā veselībā, kāda bijusi pirms slimības.
Tādi gadījumi, par laimi, mēdz notikt. Mēdz būt veselības problēmas, ko var novērst operatīvi, terapeitiski vai ar tehnisko līdzekļu palīdzību. Šajā jomā pasaulē arvien lielāku lomu spēlē rehabilitācija, vēl vairāk – pasaulē nav iedomājama slimības izārstēšana un restitutio as integrum bez rehabilitācijas, un rehabilitācijas īpatsvars medicīnā attīstītās valstīs pieaug par procentu gadā (Daniel Pavļut, lūdzu ielāgo šo pēdējo teikumu!).
Visbiežāk, kad runa ir par īstu slimību, kur pārdzīvojumos ir vieta bailēm, laikam, vēsturei un attiecībām, atgriešanās iepriekšējā „normālajā stāvoklī” ir izslēgta kaut atbilstoši Heraklīta tēzei, ka „nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē”. Pacientiem, kas ārstniecības procesā nonākuši reanimācijas vai intensīvās terapijas nodaļā, ir maza ticamība gan fiziski, gan garīgi atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Parasti pat visveiksmīgākā operācija, visveiksmīgākie reanimācijas pasākumi, vislieliskākā terapija neatgriež cilvēku pie tā veselības un labsajūtas apjoma, ko viņš baudījis pirms slimības.
Bet valsts politika un ekonomika (viduvēji darboņi, kas apstākļu sagadīšanās dēļ kļuvuši par politiķiem) pieprasa alimniekam panākt restitutio as integrum, – proti, slimnieku atgriezt veselībā un pilnīgā saglabātībā, kāds viņš bijis pirms slimošanas.
Lielākoties visi, kas raksta laikrakstos un portālos, piesārņo sociālos tīklus, izpaužas citos mēdijos, spriedelē par ārstu un pacientu attiecībām no savu iestāžu (Saeima, KNAB, VID, darba devēju organizācijas, citas nevalstiskas organizācijas ar neskaidri definētiem politiskiem mērķiem ar vai bez ārvalstu finansējuma) perspektīvas, ir gados jauni, fiziski veseli cilvēki, kuru tikšanās ar ārstu ir bijušas visai īslaicīgas un, iespējams, vairāk vai mazāk beigušās formā restitutio as integrum, proti – ar atgriešanos veselībā. Sabiedriski aktīvi cilvēki (politiķi, uzņēmēji, žurnālisti), kam ir iespējas savu viedokli paust plašsaziņas līdzekļos, parasti nav sasnieguši to vecumu, kad ārsta apmeklējums ir obligāts un dzīvībai svarīgs. Viņi atrodas tajā vecuma grupā, kurā medicīnai caur nodokļiem vairāk maksā, nevis no kopējā valsts budžeta maciņa saņem.
Jebkurā attīstītā pasaules valstī no līdzekļiem, ko sabiedrība tērē veselības aizsardzībai, un ko mēs katrs netieši esam samaksājuši ar nodokļiem, vienu trešdaļu patērē bērnu medicīna, bet vienu trešdaļu – cilvēki savā mūža priekšpēdējā un pēdējā gadā. Tātad trešdaļu līdzekļu patērē vidēji septiņdesmit divus gadu veci vīrieši un vidēji astoņdesmit gadus vecas sievietes. Tiem, kas publiski ziņo, ka viņi iemaksājuši nodokļos tik un tik, bet neko no medicīnas nesaņem, kaut kā vajadzētu ieskaidrot, ka trešdaļu visu savu maksāto līdzekļu viņi jau ir saņēmuši bērnībā, kad nemaksāja vēl ne santīmu nodokļos, bet trešdaļu saņems sava mūža pēdējos gados, kad arī nemaksās neko. Es nezinu – kā šo rindkopu iedot izlasīt finanšu ministram Jānim Reiram, jo viņš nudien šo principu nesaprot.
Priekšvēlēšanu publicisti un runātāji daudz labāk pārvalda nevis reālo attiecību modeli starp ārstu un pacientu, kad tajā iekļaujas dzīvības un nāves, slimības, invaliditātes, nespēka, sāpju, locekļu neesamības, nekustības un citi jautājumi, bet to, ko viņi labi saprot – naudas jautājumu. Tādēļ arī visa diskusija tiek izkropļota un grozās tikai sīkajā segmentā – kurš kam, cik un kāpēc maksā.
Bet es atgriezīšos pie hroniski slimā pacienta – vecā, nevarīgā. Sakarā ar to, ka ārsti savā ikdienas praksē aizvien biežāk sastopas ar hroniskiem slimniekiem, varētu uzskatīt, ka šīs epohālās ārstniecisko darbību paradigmas izmaiņas atainosies pētījumos un apmācībā.
Nē. Hronisko slimību slimnieki kā bija, tā arī paliek pabērna lomā pētījumos un zinātnē.
Ārsti un vidējais personāls arī tagad tiek apmācīti pēc klasiskām un tikai daļēji realitāti atainojošām akūto slimību ārstēšanas mācību metodēm, tai pat laikā hroniskās slimības kaunīgi tiek pieminētas kā nevēlams piedēklis. Šī reālā stāvokļa izkropļošana nav jāaplūko tikai kā sarūgtinošs zinātnes paradokss, jo tā bīstami iedarbojas uz praksi un ieinteresētajiem pacientiem. Līdz tam laikam, kamēr sabiedrības apziņā akūtās slimības tēls saglabāsies kā tipisks, kamēr tas būs mērogs slimības uztveršanai un slimnieka ārstēšanai, tik ilgi saglabāsies šī bīstamā attieksme pret hroniskajām slimībām.
Tā ir ne tikai attieksme pret hroniskiem slimniekiem kā pret kaut ko nepilnvērtīgu (vismaz attiecībā uz finansēšanu vai ārstēšanu), tā ir arī hronisku slimnieku attieksme pret arstēšanu – diemžēl vismaz puse no hroniskiem slimniekiem ar dislipidēmiju statīnu preparātus nelieto vai lieto neregulāri, līdzīgi – 40% hipertonijas un diabēta pacientu vieglprātīgi nelieto nozīmētos medikamentus paredzētajās devās un laikā. To mēs saucam par nelīdzestību, un nelīdzestības pamats ir sabiedrības kroplīgā uztverēe par hroniskām slimībām.
2. ilūzija. Zāļu firmas medikamentus izstrādā altruistiski un viss, ko saka lielā farmācija, ir balstīts zinātnē
Pasaules medicīnas zinātni tieši vai netieši virza zāļu firmas. Kaut arī globālā farmācija ir pasaulei devusi izcilus medikamentus, paildzinājusi pacientu dzīvildzi, mācījusi ārstus un pacientus, tomēr globālai farmācijai ir īpašnieki, un šiem īpašniekiem interesē peļņa. Zāļu firmas arī pasauli skata ekonomiskās kaegorijās. Izdevīgāk ir ārstēt slimniekus, kuriem ir iespēja pēc ārstēšanas panākt restitutio as integrum. Tas nozīmē – izdevīgi ir ārstēt pacientus maksātspējīgajā pasaules iedzīvotāju segmentā, jo gan slimokases, gan valsts budžets tieši vai netieši ir pagriezts ar seju uz akūto, pilnībā izārstējamo pacientu. Ieguldot miljardus zāļu pētniecībā, zāļu firmas parasti virzās to zāļu virzienā, par kurām tiks dāsni maksāts.
Globalizācijas, lokālo politisko uzstādījumu un zāļu firmu biznesa informācijas ietekmē medicīna sadodas rokrokā ar ilūzijām. Veselības ministrija nonāk ilūziju pasaulē, ka par veselību rūpēsies cilvēki, kam nav nekas zināms par slimību, tādēļ ārsti no ministrijas ir pilnībā izstumti. Veselības ministrija visus resursus cenšas ieguldīt medicīnas jomās, kas kaut ilūzijās spēj panākt restitutio as integrum. Parādas ilūzija, ka var pārstādīt aknas un vienu cilvēku atgriezt pie pilnas veselības.
Daniels Pavļuts vēlas iegādāties medikopteri (helikopteri NMPD vajadzībām), kura izmaksas proporcionāli samazinās hronisko slimnieku arstēšanai paredzētos līdzeļus. Tā vietā lai racionāli atbalstītu primāro aprūpi, miljoni tiek ieguldīti jaunā digitālā projektā lai aizvietotu Andas Čakšas vārdā nosaukto, kroplīgo e-veselību, kas arī izmaksāja baisus miljonus. Maksimāli lieli līdzekļi tiek ieguldīti diagnostikā, jo ir ilūzijas sajūta, ka tieši ar kodolmagnētisko rezonansi, nevis ārsta smazenēm ārstē pacientu.
Mani neatstāj sajūta, ka šī absurdā domāšana par medicīnu nāk nevis no Pavļuta domnīcas, bet gan no labi nostādītas globālās farmācijas sabiedriskajām attiecībām. Nu kā Pavļutam pašam varēja ienākt galvā doma iepirkt seškārt par daudz vakcīnu un iztērēt līdzekļus, kas būtu glābuši tūkstošiem Latvijas vēža pacientu? Domāju, ka viņš lielā mērā pakļāvās globālajam informācijas spiedienam („daudz vakcīnu nozīmē daudz veselības”, „jo vairāk vakcīnas, jo labāk veselībai” utt.). Visā garajā Covid–19 pandēmijā ne Ilze Viņķele, ne Daniels Pavļuts nesaklausīja veselības aprūpes pamattēzi – ārstēsim hroniskiem pacientiem hiperholesterinēmiju, hipertoniju, diabētu, un viņiem būs vieglāk pārslimot Covid–19. Aizmirstot rūpes par hroniskiem pacientiem, Latvija pazaudēja pārāk daudz pacientu pandēmijas laikā, īpaši – vecāka gadagājuma pacientus sociālās palīdzības iestādēs.
3. ilūzija par to, ka medicīnā visu var aprēķināt naudā, šī ilūzija izriet no pirmajām divām
Skatiens uz medicīnu caur eiro monētu neglābjami radījis medicīnas ēnas pusi – tirgum līdzīgo iedalījumu labajos un sliktajos klientos. Esmu vairākkārt klausījies pseidozinātniskus ekonomiskus prātoļojumus par to – cik un kā maksā kurš pakalpojums, ka slimnieka izārstēšana šajā gadījumā dod valstij šādu vai citādu finansiālu ieguvumu. Patiesībā jau jāsaprot, ka ārstiem, medicīnas personālam, slimnīcai, poliklīnikai, doktorātam, NVD, Veselības ministrijai un pat ministru prezidentam vai ANO ģenerālsekretāram ir tikai divi uzdevumi:
- pagarināt cilvēka dzīves ilgumu (atsevišķa cilvēka, populācijas, zemeslodes iedzīvotāju kopuma);
- uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti.
Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, nauda), kas tiek ieguldīts Veselības aizsardzībā, profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā vairumā gadījumu pagarina cilvēka dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti. Te rodas medicīnas pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aizsardzībā, jo cilvēki dzīvos ilgāk (kā jau iepriekš rakstīts, sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo vairāk finansu resursu vajag veselības aizsardzībai. Un civilizētās valstīs neviens nebrīnās par to, ka pieaug izdevumi veselības aizsardzībai gan absolūtos skaitļos, gan relatīvi – pret nacionālo kopproduktu. Jo vienlaikus līdzekļu pieaugums nozīmē vidējā dzīves ilguma pagarināšanos. Un ilgāk dzīvot grib katrs cilvēks, neatkarīgi – vai viņš ir strādnieks, ārsts, žurnālists vai politiķis. Tikai tie divi pēdējie grib dzīves ilgumu pagarināt un dzīves kvalitāti uzlabot, nemaksājot par medicīnu. Pasaulē kopumā medicīnai un veselības aprūpei tērēto līdzekļu kopapjoms gadā pieaug par 3–5% (pandēmijas gados – pat vēl straujāk), tātad ievērojami straujāk nekā visas zemeslodes ekonomiskais kopprodukts.
Globalizācija nāk ar patērētāja filosofiju. Patērētāju filosofija kā normu nosaka divas aksiomas:
- “vairāk medicīnas – tātad labāk veselībai”;
- “dārga medicīna – tas ir labāk nekā lēta medicīna”.
Līdz ar to maksātspējīgi pacienti tiek apkalpoti kā karalistki klienti nevis kā slimi ļaudis, un viņiem medicīna nereti ir paredzēta, piemēram, izskata uzlabošanai. Patērētāju filosofija noved pie situācijas, kad vienlīdzības zīmi liek starp slimu cilvēku un salauztu auto.
Pasaulē arvien lielāka nozīme ir pacienta izglītībai, jo tā dod iespējas ārstam pastāstīt pacientam par savu slimību, pacientiem apvienoties interešu grupās (cukurslimnieku asociācija, anonīmie alkoholiķi, spinālo slimnieku sporta klubi). Šīm slimnieku organizācijām ir starptautiski sakari un iespēja apmainīties ar informāciju starptautiski, līdz ar to informācijas gadsimts nozīmē informācijas apmaiņu gan starp ārstiem, gan pacientiem.
Bet atgriezīsimies pie naudas un medicīnas. Pasaulē ir daudz lietu, kam nav un principā nevar būt cenas, jo tās ir nenovērtējamas. Nav iespējams nopirkt veselību, laimi, mieru, tīru sirdsapziņu. Patiesās cilvēciskās vērtības nevar ne nopirkt, ne pārdot. Bet tieši tās jau veido to, ko mēs saucam par laimi. Bet laime korelē ar veselību. Naudas loma ir utilitāra, otršķirīga.
Veselību nevar nopirkt aptiekā. No pasaulē kopā medicīnai tērētajiem līdzekļiem 89% tiek iztērēti 11% cilvēku ārstēšanai. Vairāk nekā 80% pasaules iedzīvotāju pamatā iztiek ar tautas medicīnas līdzekļiem un nesaņem modernos medikamentus. Taču katra cilvēka veselība un slimības farmācijas pasaulei ir biznesa lauks, jo ar dārgām zēlēm sāpes un simptomus var ārstēt.
Ja cilvēks maksā mācītājam lielu naudu un mācītājs viegli atlaiž vissmagākos grēkus, tas lāga nenozīmē, ka grēku sūdzētājs ir nopircis Visaugstāko. Fundamentālās vērtības – ticība, cerība, mīlestība, tīra sirdsapziņa, gudrība – nav pērkamas. Tas ir katra cilvēka nenovērtējamais iekšējais kapitāls.
Naudas veselības aprūpei ir par maz. Latvijā no tā IKP mazumiņa, kāds nu mums ir, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, veselības aprūpei pienāktos gandrīz divākrt vairāk. Bet nauda nedrīkst kļūt par vienīgo veselības jomas dievu.
4. ilūzija – hroniskā, vecā, mirstošā pacienta ilūzija par to, ka politiķi, ministrija, ārsti un zāles viņam panāks restitutio as integrum
Tieši tirgus iedalījums labajos un sliktajos klientos rada paralēli ekonomiskajām interesēm no tām neatkarīgu sociālo jomu, kas liek realizēt taisnīguma principu. Es pat attiecībā uz hroniskā, vecā, mirstošā pacienta ārstēšanu lietotu ne tik daudz jēdzienu „apkalpošana”, cik „kalpošana”. Patiesībā vecais, slimais pacients ir pilnībā uzvelts ārsta un medicīnas māsas pleciem, pie kam – tā ārsta, kurš nekad nav saņēmis ne plika graša no saviem pacientiem kā pateicību, bet kuru publiski nobar prese, ministrija, politiķi kā to ārstu, pie kura pacienti nomirst.
Tas liek zināmai ārstu daļai nest milzīgu slodzi, sniedzot palīdzību visvājākajam, bezpalīdzīgākajam, apdalītākajam, pēdējam no pacientiem, veltot viņam savas uzmanības maksimumu, lai nodrošinātu viņa izredžu taisnīgumu salīdzinājumā ar pacientiem, kuri ir jauni, maksātspējīgi, kuriem slimība ļauj atgriezties darbā un lielajā dzīvē.
Te nu ārsts kļūst par uzticamu hroniska slimnieka pavadoni viņa ilūzijās. Katram cilvēkam ir nepieciešama radošās iztēles spēle, simboliskas fantāzijas, iedomu vēlmes, ilūzijas, bet izmisuma situācijās – jo īpaši. Tas nepieciešams, lai pacients neatrastos nomācošās realitātes, gadījuma varā, kā arī lai neaizietu autiskajā (murgainu pārdzīvojumu) pasaulē. Hroniski slimo, neizārstējamo ilūzijas līdz tam laikam, kamēr mēs viņas vērtējam no izārstējamo slimnieku viedokļa, mūsu ikdienas dzīvei ir apgrūtinošas un liekas, mēs paejam tām garām vai arī nopūtušies atgaiņājamies no tām. Kāds mūs nomoka ar lūgumiem par īpašu attieksmi pret viņu un kaut kādām īpašām vēlmēm, apvainojas par sīkumiem. Kāds uzzina par brīnumlīdzekli vai piedāvā izmēģināt kādu dabas līdzekli.
Cits paļaujas uz pareģi vai ekstrasensu. Katram ir savs ilūziju stils. Visiem tas ir zināms pēc pieredzes ar vēža, AIDS un Alcheimera slimības (sākuma stadijā) slimniekiem. Bet ar ilūziju palīdzību tiek veidota tā pasaule, kuras pastāvēšanai gribētos ticēt. Ilūzijas ir pirmie mēģinājumi rast izeju, neraugoties uz izmisīgo nezināmās pasaules bezizeju. Dalīt ar slimnieku viņa ilūzijas un vadīt viņu slimībā var tikai ārsti un pārējais medicīnas personāls. Tikai viņi var būt kopā ar slimnieku šajos ilūziju ceļos. Tuvinieki nav piemēroti šai lomai, jo starp viņiem un slimnieku nav vajadzīgas distances – iesākumā tuvinieki paši krīt izmisumā, tāpat kā pacients. Tuvinieki parasti saņem pilnīgāku informāciju, zin par sava tuvākā slimību vairāk nekā pats pacients (tai skaitā, prognozi). Nereti tuviniekiem pašiem var būt vajadzīga ārsta palīdzība.
Medicīna vārda pilnā nozīmē ir bioloģiska disciplīna un tāpēc vienlaicīgi var būt kā dabas zinātne, tā arī mācība par garu. Nevaram runāt par dvēseli un ķermeni kā par dažādām lietām. Daudz lielākā mērā tās abas ir svarīgākās, viena otru papildinošās cilvēka sastāvdaļas, kuru ietvaros ārstam jāorientējas un jādarbojas, pastāvīgi paturot prātā šo „divējādo perspektīvu”. Hroniska slimnieka sitācijā, kura dzīves kvalitātes un ilguma prognoze ir nelabvēlīga, ārsts ir vienīgais, kurš spēj savienot kopā šo cilvēka fizisko problēmu ar gara radītām ilūzijām par cik necik gaišu nākotni.
Varbūt šoreiz – priekšvēlēšanu laikā par ilūzijām runāt arī publiski?
Man šķiet, Latvijā pienācis laiks runāt skaļāk par slimību, slimnieku, ārsta un smaga pacienta attiecībām, nāvi. Iespējams, pienācis laiks mainīt priekšstatu par ārstu un viņa darbu. Ilgos gados ārsts iedzīvotāju standartizpratnē (iespējams, filmu un seriālu iespaidā) ir laipns padzīvojis kungs ar iesirmiem deniņiem, kā likums, ķirurgs, kurš pienāk pie mirstoša pacienta, pēkšņi sāk tam masēt sirdi un elpināt, izdara sirds elektrostimulāciju ar riskantu elektrības lādiņu, norāda uz ievadāmām zālēm. Šī reanimācija ne tikai televīzijas filmās, bet arī mūsu pacientu apziņā un ilūzijās beidzas ar to, ka pacients atver acis un pateicas ārstam. Man kā reanimatologam ir vairākkārt ar reanimācijas pasākumiem pacientam izdevies atjaunot sirdsdarbību un elpošanu, bet man nav laimējies ieraudzīt kādam pacientam restitutio as integrum pēc reanimācijas. Es apskaužu kolēģus, kam ir bijusi laime sasniegt tādu rezultātu.
Bet atgriezīsimies pie ārsta tēla, kas dzīvo pacientu uztverē no filmām un seriāliem. Tā ir ilūzija. Dzīvē ārsts ir lielākoties pārgurusi un psiholoģiski izsīkusi ambulatoriskā dienesta vai stacionāra ārste, kas galvenokārt palīdz vecam, nogurušam, hroniskam pacientam. Šai ārstniecībai patiesībā nav „happy end“, par to mūsu ilūzijās dzīvojošais pacients nezin. Esmu pārliecināts – liela daļa no tiem, kas uzskata sevi par veselības organizatoriem, nav redzējuši pacientus lauku slimnīcās.
Kopsavilkums
Tirgus sacensības gars, privatizācija un konkurence ir ienākušas medicīnā kā komercializācija ne tikai lielajās varenajās kapitālistiskajās valstīs, bet arī pie mums. Līdz ar to ir apdraudētas tādas vispārnacionālas vērtības kā veselības politika (nevienam nav laika noņemties ar prevenciju un profilaksi), solidaritāte un vienādas iespējas saņemt kvalitatīvu medicīnisku palīdzību. Ārstiem atkal un atkal būtu savlaicīgi jādefinē, ko īsti mēs gaidām no veselības aizsardzības sistēmas, no Veselības ministrijas, no valsts.
Veselības politikas vienīgais uzdevums ir panākt, lai cilvēks ilgāk, kvalitatīvāk un veselīgāk dzīvo. Patiesībā tās ir tādas vienkāršas un saprotamas lietas kā veselīga, pilnvērtīga pārtika, tīrs ūdens, sanitārās sistēmas, sports un fiziskās aktivitātes visos vecumos, labi dzīves apstākļi, stabili ienākumi, stabila sociālā nodrošināšana, kara, krīžu un terora aktu neesamība, attieksme pret medicīnu kā nozīmīgāko valsts ekonomikas un sadzīves sastāvdaļu.
Tātad: tuvojas medicīnas darbinieku streiks. Streiks nenozīmē tikai prasību pēc naudas, streiks nozīmē politiskās varas attieksmes maiņu pret cilvēka veselību un medicīnu.
