Apinis: Vēstures pietura. Ilggadējam Veselības aizsardzības ministram Vilhelmam Kaņepam – 100 10
Mūsdienās pieminēt padomju nomenklatūras un komunistiskās partijas augstāko ešelonu pārstāvi ar labu vārdu, šķiet, vismaz nepiedienīgi. Īpaši, ja esi sadomājis pieminēt vienu no ietekmīgākajiem padomju laika darboņiem.
Vilhelms Kaņeps tāds bija kaut vai tādēļ, ka viņa kundze Biruta bija Arvīda Pelšes meita, ka viņš ministra amatā pabija 27 gadus – no 1962. līdz 1989. gadam, ka viņu vairākkārt aicināja par PSRS Veselības aizsardzības ministra vietnieku (kas, iespējams, nozīmēja arī ministra amatu nākotnē).
Izlēmīgs, enerģisks, uz rezultātu virzīts ministrs. Latvijas veselības aprūpes nodrošinājums un sistēma astoņdesmitos gados bija labākā Padomju savienībā. Gaiļezera slimnīca un Onkocentrs (tiesa, kopā ar nepabeigto dzemdību namu) sākumā tapa uz Vilhelma Kaņepa galda, tad viņa „naudas izsišanas” ekspedīcijās Maskavā (esmu klausījies sava skolotāja Viktora Kalnbērza stāstus par autokravu ar melno balzāmu).
Gluži tāpat Kaņepa kabinetā radās vīzija – cik lielām jābūt reģionālām slimnīcām, kur tām jāatrodas un kādiem jābūt darbības principiem – un tapa Daugavpils un Liepājas slimnīcas. Šķiet, mīļākā Kaņepa rotaļlieta bija rajona slimnīca, kura kā pilotprojekts tapa Valmierā (šobrīd Vidzemes slimnīca), bet tika kā nākotnes modulis pārdots visai Padomju savienībai.
Ja man jāstāsta par Kaņepu kā celtnieku, tad nevar neminēt Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas korpusu un Rīgas Dzemdību namu, kas tapa … par komunistiskās sestdienas talkas līdzekļiem. Katrā rajonā uzcelta slimnīca bija ministrijas iniciēta un finansēta. Slimnīcas tika celtas padomju celtniecības tradicijās uun kvalitātē, tomēr ievērojami kvalitativāk nekā jebkurš cits objekts.
Kaņepam piemita fantastiskas spējas izraudzīties cilvēkus, kas viņa idejas realizē. Divkārt uz Sibīriju izsūtītais Juris Vidiņš, atzīts par padomju varai nelojālu elementu un pēc Medicīnas institūta beigšanas nosūtīts uz Strūžāniem ārstēt kūdras purvā strādājošos cietmniekus, Kaņepam izrādījās cilvēks, kam viņš uzticēja Rēzeknes pilsētas un rajona galvenā ārsta pienākumus, ja viņš uzcels jaunu slimnīcu. Uzcēla. Vidiņš Rēzeknē joprojām dzīvs, sveiks un vesels, bet ārstē pacientus Viļānos.
Otrs iemesls pieminēt Vilhelmu Kaņepu viņa simtgadē ir Rīgas Stradiņa universitāte, savulaik Rīgas Medicīnas institūts. Kaņeps bija iekārtojies institūtā par profesoru un vadīja Sociālās higiēnas un veselības aizssardzības organizācijas katedru (Semaško ietekmē Padomju Savienībā pēc franču modes par sociālo higiēnu sauca sabiedrības veselību). Esmu klausījies divas profesora lekcijas, abas krievu valodā, un nekādu dziļu iespaidu man tās neatstāja.
Toties Rīgas Medicīnas institūts allaž tika atzīts par vienu no 5 dižākajām medicīnas augstskolām PSRS (līdzās diviem Maskavas institūtiem, Pēterburgas kara medicīnas akadēmijai un Novosibirskas institūtam).
Institūta jaunā ēka Dzirciema ielā, studiju un zinātnes integrēšana lielo slimnīcu klīniskajā darbā, institūta profesoru iespējas virzīt savas nozares attīstību Latvijā nebūtu, ja ne rektora profesora Vladislava Korzāna un ministra Vilhelma Kaņepa simbiozes. Šeit vietā pieminēt UMS (medicīnas zinātnes padomi), kas profesora Anatolija Bļugera vadībā bija ietekmīgākā struktūra veselības jomā un rosījās sasaistot zinātni, izglītību un praksi.
Trešais iemesls pieminēt Vilhelmu Kaņepu ir viņa gādība par Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju. Var jau būt, ka iemesls šīm rūpēm bija muzeja direktora vietnieka docenta Kārļa Arona personība – daudzi uzskata, ka Kārlis Arons rakstīja ne tikai ministra runas, bet arī visus rakstu darbus un pat disertācijas – man tam nav pierādījumu, bet visi lielās padomjzemes viesi, sākot no sīkiem politbiroja sekretāriem un beidzot ar Mihailu Gorbačovu nonāca ekskursijā Medicīnas vēstures muzejā.
Kaņeps bijis atbildīggais redaktors Rīgas medicīnas vēstures zinātnisko rakstu krājumam „Из истории медицины”, kas ir šobrīd populārā izdevuma „Acta Medico Historica Rigensis” priekštecis. Kaņeps ir autors vairākām grāmatām, tai skaitā – par medicīna ētiku.
1988. gadā Rīgā notika Pasaules Veselības organizācijas konference, kurā tika apkopots 10 gadu veikums pēc AlmaAtas konferences, kura savukārt noteica primārās veselības aprūpes ceļus un virzību. Rīgā ieradās padsmit valstu valdību vadītāju un 57 valstu veselības ministri, iepriekšējais un aktuālais PVO ģenerālsekretārs, tūkstošiem speciālistu (un kā jau tajā laikā pieņemts – specdienestu pārstāvji). Oficiāli konferenci organizēja Vilhelms Kaņeps, bet patiesībā Viktors Kalnbērzs un Haralds Jansons.
Viesi tika vesti gan uz somu pirtīm, gan smalkiem krogiem, viņiem dziedāja kori un estrādes solisti. Viesos ielēja vismaz autocisternu Rīgas balzāma un Rīgas Vīnu produkcijas. Organizācija bija perfekta, taču Rīgas deklarācija netika pieņemta. Jebkurā gadījumā nākamā reize, kad Rīgā vienlaikus sabrauca tik daudz dažādu valstu amatpersonu bija NATO sammits. Kaņeps bija pasaules medicīnas sabiedrības uzmanības centrā, bet vairums globālās medicīnas sabiedrības pamanīja tieši Kalnbērzu.
Vilhelms Кaņeps bija ilggadējs šaha federācijas prezidents un pats spēlēja šahu. Turēja rūpi par Mihailu Tālu, cik nu varēja rūpēties par talantu, kas bija nolēmis noslīkt glāzē. Esmu ar ministru šahu spēlējis divreiz – kā puišelis reizē, kad ministrs bija atbraucis pie mana krusttēva Georga Šiliņa viesos uz mūsu Cēsu novada lauku mājām, un 1989. gadā, kad intervēju ministru žurnālam „Latvijas ārsts”.
Runājām latviski, ministrs izvilka šaha galdiņu un piedāvāja runāt spēlējot. Vienlaikus mēģinot pierakstīt ministra sacīto un sekot līdzi notikumiem uz galdiņa, visai ātri zaudēju, un saņēmu ministra ieteikumu patrenēties sarežģītas situācijas dzīvē risināt paralēli, tas dod iespējas atrast labākos risinājumus.
Ko nozīmēja šaha federācija Padomju gados? Piemēram, starpzonu turnīru Rīgā, kurā piedalījās Mihails Tāls un ASV lielmeistars Edmārs Mednis (Emīla Melngaiļa māsas mazdēls). Rīgā iznākošais šaha žurnāls tajā laikā bija populārākais pasaulē.
Neskaitot epizodi bērnībā, kuru var novērtēt pēc piecdesmit pieciem gadiem, aci pret aci Kaņepu ieraudzīju tikai valsts eksāmenā higiēnā un sociālajā higiēnā. Sterilitāte un putekļi operāciju blokā man likās mazāk saistoši kā profilakse, kur metos stāstīt visu, ko zinu un domāju. Profesors nogurušām acīm mani vēroja, jautājumus neuzdeva, bet pēc brīža pamāja, lai viņam iedod manu atzīmju grāmatiņu.
Liels bija mans pārsteigums, kad tur izlasīju ar akadēmiķa roku vārdus (krievu valodā) „ar izcilību”. Otrreiz tikos ar viņu ministra kabinetā, kad 1983. gadā devos strādāt par ārstu uz Rietumsibīriju. Profesors teica, ka viņš esot mani pamanījis eksāmenā, un vēlēja veiksmes. Viņš runāja latviski. Esmu jautājis saviem skolotājiem Vilnim Dzērvem un Viktoram Kalnbērzam – vai tajā laikā vispār Kaņeps mēdza latviski runāt. Viņi teica, ka ļoti reti.
Un pēdējais aspekts. Leģenda, ka Pirmais Vispasaules ārstu kongress 1989. gadā notika pret Kaņepa gribu, ir nedaudz pārspīlēts. Kalnbērzs un Kaņeps bija ne tikai kolēģi, ne tikai draugi, bet tālajā 1988. gadā mēneša laikā Kalnbērzs operēja (fantastiska sagadīšanās) gan Kaņepa kundzi, gan Pugo kundzi. Un šo pacienšu vīri Kalnbērza vēlmi rīkot latviešu ārstu kongresu nenovērtēja – uztvēra kā Kalnbērza rotaļlietu vai biznesa plānu, tādēļ deva zaļo gaismu un netraucēja. Kalnbērzs redzēja tālāk – pārgāja Tautas frontes pusē, balsoja par neatkarību.
Ārpus kabineta Kaņeps ar Kalnbērzu runāja latviski – lai viņu apkārtējā, ļoti krieviskā sabiedrība nesaprastu, kaut dzīvē abi daudz labāk runāja krieviski. Pasaules latviešu ārstu kongresam Kaņeps gatavojās – rakstīja runu, tad nobijās un lika runu lasīt savam vietniekam Gunāram Orleānam. Toties kongresa delegāti Orleānu „noplaudēja” un runu nolasīt neļāva. Gan Kaņeps, gan Orleāns kļuva depresīvi, pirmais tai pašā 1989. gadā aizgāja no darba, otrais – no dzīves.
Īss Vilhelma Kaņepa dzīvesgājums. Dzimis 1923. gada 13. janvārī Vitebskā. Otrā pasaules kara laikā strādājis komjaunatnes darbā Novosibirskā, tur arī sācis studēt medicīnu. 1949. gadā beidzis studijas Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Pirmos trīs gadus strādāja Kuldīgā par veselības aizsardzības nodaļas vadītāju, tad atgriezās Rīgā par Valsts kontroles ministrijā par vecāko kontrolieri veselības aizsardzības jautājumos.
Nepārbaudīta informācija liecina, ka Vilhelma Kaņepa pirmā sieva bijusi PSRS dzelzceļa vadītāja meita, iespējams ar to saistīts nākamais karjeras solis – no 1957. gada Vilhelms Kaņeps vadīja Latvijas dzelzceļa veselības aizsardzības un sanitāro dienestu.
1959. gadā kļuva par Latvijas Veselības aizsardzības ministra 1. vietnieku, bet 1962. gadā par Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministru un šo amatu ieņēma līdz 1989. gadam. 1962. gadā organizēja 1. PSRS ārstu kongresu Zinātņu akadēmijas konferenču zālē. 1966. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par medicīnas attīstību Baltijā 19. gadsimtā.
1970. gadā Kaņeps aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju par sociālo higiēnu un veselības aizsardzības organizāciju un 1980. gadā kļuva par Rīgas Medicīnas institūta Sociālās higiēnas un veselības aizsardzības organizācijas katedras vadītāju. Mira 1993. gadā, aglabāts Meža kapos. Bērnu un mantinieku nepalika, sieva daļu no vēstures liecībām nodeva Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam. Es aicinātu muzejam pret šiem priekšmetiem izturēties ar pietāti, jo: nebūtu Kaņepa – nebūtu muzeja.
