Apinis: Sievietēm vienmēr ir bijusi milzu nozīme medicīnas attīstībā, sākot no senatnes vecmātēm līdz mūsdienu Nobela prēmijas laureātēm
42
Tieši pirms 175 gadiem – 1849. gada 23. janvārī ar medicīnas doktora grādu Ņujorkas pavalstī augstskolu pabeidza Elizabete Blekvela (Elizabeth Blackwell 1821–1910). Līdz viņai bija vairākas sievietes, kas bija pabeigušas medicīnas kursus augstskolās, bet nesaņēma doktora diplomu vai kļuva par ārstēm bez licences.
Medicīnas vēsture piemin sievietes pirms Elizabetes Blekvelas. Sievietēm vienmēr ir bijusi milzu nozīme medicīnas attīstībā, sākot no senatnes vecmātēm līdz mūsdienu Nobela prēmijas laureātēm.
Senajā Grieķijā kaut kur 200 vai 400 gadus pirms mūsu ēras ārste Metrodora ir uzrakstījusi vecāko zināmo medicīnisko tekstu, ko sarakstījusi sieviete.
Viņa veikusi ķirurģisku krūts un dzemdes vēža ārstēšanu (!?). Tas grūti aptverams, ja runājam par laiku vairāk nekā 2000 gadus tālā senatnē.
Tomēr arī viduslaikos ginekoloģijā atrodams medicīnas darbs divos sējumos “Causae et Curae”, ko radījusi vācu benediktīniešu abatija, bet mūsdienu izpratnē Hildegarda no Bingenes (1098–1179).
Luīze Buržuā (Louyse Bourgeois, 1563–1636) kā Francijas karaļa Henrija IV un viņa sievas Marijas de Mediči karaliskā vecmāte vēra ceļu mūsdienu vecmātes profesijai. Viņa dzemdībās pieņēma Francijas aristokrātijas bērnus, bet ar saviem rakstiem deva nozīmīgu ieguldījumu dzemdniecības attīstībā.
Te vērts piebilst, ka pirmais medicīnas periodiskais izglītojošais izdevums latviešu valodā, kas iznāca no 1768.– 1769. gadā latviešu valodā saucās “Latviešu ārste” (Latweeschu Ahrste) jeb “Īsa mācība no tām Vājībām un no šās Zemes Zālēm, ar kurām Cilvēkus un Lopus var ārstēt un izzāļot” Izdevums iznāca ik pēc pāris nedēļām, kopā 25 reizes. Tā mērķis bija izglītot zemniekus izsargāties no slimībām, bet sievietēm – mācīties sniegt palīdzību dzemdībās. Laikraksta izdevējs bija ārsts Pēteris Ernests Vilde (1732—1785), bet latviešu valodā tekstus tulkoja Jēkabs Lange (1711–1777).
Par sievieti, kas būtiski mainīja slimnīcu aprūpes lomu, ieviesa higiēnas standartus, kas samazināja infekciju izplatību slimnīcās mēs mēdzam pieminēt Florensu Naitingeilu (Florence Nightingale 1820–1910), kura 1860. gadā Londonas Svētā Toma slimnīcā izveidoja pirmo zinātniski pamatoto māsu skolu.
Un tomēr par pirmo sievieti ārsti pasaules medicīnas vēsturē mēs pamatoti saucam Elizabeti Blekvelu, kas ne tikai ieguva ārsta grādu, bet iestājās par sieviešu līdztiesību un līdzdalību medicīnas profesijā, kā arī atvēra medicīnas koledžu sievietēm.
Elizabete Blekvela dzima 1821. gada 3. februārī Anglijā, Bristoles pievārtē cukura ražotāja Semjuēla Blekvela ģimenē. Viņas tēvs bija kvēkeris (Anglijā radusies protestantu kustība – Reliģiskā draugu biedrība, dibinātājs Džordžs Fokss. Iestājās par līdztiesību, tai skaitā vīriešu un sieviešu līdztiesību). Elizabetes Blekvelas radu vidū bija daudzas politiski aktīvas un plaši pazīstamas personas, viņas svaine Antuanete Brauna Blekvela bija pirmā sieviešu ordinētā mācītāja – sieviete anglikāņu baznīcā.
1832. gadā Blekvelu ģimene pārcēlās uz Ameriku un apmetās uz dzīvi Ohaio štatā, Sinsinati. 1838. gadā viņas tēvs nomira, atstājot ģimeni bez līdzekļiem. Elizabete, viņas māte un divas vecākās māsas sāka strādāt par skolotājām. Kāda mirstoša draudzene Elizabeti Blekvelu iedvesmoja pievērsties medicīnai, šī draudzene mirstot teica, ka viņas ārstēšanas rezultāti būtu bijuši labāki, ja viņai būtu bijusi ārste – sieviete. Tajā laikā nevienā no medicīnas koledžām nepieņēma sievietes.
Sākumā Blekvela sāka dzīvot un strādāt pie divu ārstu ģimenēm, kuri kļuva viņai par skolotājiem. 1847. gadā viņa ieradās Filadelfijā, cerot, ka kvēkeru draugi viņai palīdzēs iestāties medicīnas skolā. Pēc daudziem atraidījumiem viņa tika uzņemta Ženēvas koledžā Ņujorkas piepilsētā.
Koledžā Blekvela saskārās ar diskrimināciju un šķēršļiem: profesori piespieda viņu sēdēt lekcijās atsevišķi un bieži vien izslēdza no laboratorijas darbiem. Vietējie pilsētnieki izvairījās no viņas kā no “sliktas” sievietes, jo viņa nepakļāvās dzimuma lomai. Galu galā Blekvela izpelnījās profesoru un klasesbiedru cieņu, 1849. gadā absolvējot augstskolu kā pirmā – labākā studente savā kursā. Viņa turpināja mācības Londonas un Parīzes slimnīcās, lai gan tur ārsti viņai bieži atteica darbu. Viņa rakstīja par profilaktisko aprūpi un personīgo higiēnu, atzīstot, ka tā laika ārsti (ak vai – viņi visi taču bija vīrieši) bieži izraisa epidēmijas, nemazgājot rokas starp pacientu vizītēm.
1851. gadā Elizabete Blekvela atgriezās Ņujorkā, kur sieviešu diskriminācija nozīmēja maz pacientu un grūtības praktizēt slimnīcās un klīnikās. Ar kvēkeru palīdzību Blekvela atvēra nelielu klīniku nabadzīgu sieviešu ārstēšanai. 1857. gadā viņa kopā ar savu māsu, kura sekoja viņas pēdās un arī kļuva par ārsti – Emīliju Blekvelu un kolēģi ārsti Mariju Zakrževsku atvēra Ņujorkas sieviešu un bērnu slimnīcu. Tās misija ietvēra arī vietu nodrošināšanu sievietēm ārstēm.
1868. gadā Ņujorkā Elizabete Blekvela atvēra medicīnas koledžu. Gadu vēlāk viņa iecēla savu māsu šīs koledžas vadībā, bet pati atgriezās uz pastāvīgu dzīvi Londonā, kur 1875. gadā kļuva par ginekoloģijas profesori. Viņa arī piedalījās Nacionālās veselības biedrības dibināšanā un publicēja vairākas grāmatas. Viņas autobiogrāfija “Pioneer Work in Opening the Medical Profession to Women” iznāca 1895. gadā.
Par pirmo latviešu sievieti – medicīnas doktori tiek uzskatīta Klāra Hibšmane (1878– 1946), kura dzimusi Zaļeniekos saimnieka ģimenē, augusi jaunstrāvnieku gaisotnē, ar teicamām sekmēm beigusi Jelgavas meiteņu ģimnāziju 1899. gadā, studēja Šveicē, Cīrihes un Bernes universitātēs, 1906. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju („Par matu aplāziju”), bet eksāmenus ārsta tiesību iegūšanai Krievijā pārlika Kazaņas universitātē. Šai pašā gadā Tomskas universitātē ārsta diplomu ieguva arī latviete Anna Liberte-Rītere (1873–1926).
