Apinis: Par sportu valdības deklarācijā un valdības deklarāciju sportā
8
Autors: Pēteris Apinis, ārsts, Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildkomitejas loceklis
Jau divus mēnešus ar izsīkstošu interesi sekoju līdzi projektam, kas saucas valdības sastādīšana. Valsts prezidenta Egīla Levita un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa retorika būtu apzīmējama ar prātulu „Esam ilgi mācījušies, lai garos un sarežģītos teikumos nepateiktu neko”.
Īpaši šī prātula noder lai izskaidrotu – kā tas gadījies, ka viedā Krišjāņa Kariņa vadībā valsts ir iekūlusies milzīgos ārējos parādos, ekonomika ir sagrauta, bet atpalicība no abām pārējām Baltijas valstīm ievērojami pieaugusi.
Man nav pārliecība, ka es un mani tautieši vēlas nākamos četrus gadus valdības vadītāju, kas sevi jau pieradījis ar negatīvu vektoru tautsaimniecības vadībā iepriekšējos četros gados. Mani nepamet sajūta, ka līdzīgi domā vairums Jaunās Vienotības, Nacionālās apvienības un Apvienotā saraksta deputātu un politiķu.
Katru rītu braucot uz darbu, radio saklausu sākumdaļu no raidījuma „Kā labāk dzīvot”. Izcils žurnālists Elvis Jansons allaž raidījumu sāk ar pārdomām divu rindkopu garumā, kam ir minimāla saistība ar pašu raidījuma saturu, bet tieši viņa uzruna pievelk klausītājus.
Es te nu ņemu piemēru no stila žurnālista un arī pirmajās divās rindkopās tikai minimāli un margināli pieskaros raksta saturam un būtībai. Patiesībā vienīgais, kas saglabā interesi par nākamo valdību un tās iespējami darāmajiem darbiem, ir topošā valdības deklarācija. Šīs deklarācijas dažādi varianti klīst pa sociālajiem tīkliem, tiek pārsūtīti ar kodētiem nosaukumiem whatsapā vai elektroniskajā pastā. Kaut kur sēž nezināmi partiju atbalstītāji, kas veic labojumus, piemēram, mēģina pieļāvuma formā ierakstīt valsts uzņēmumu privatizāciju vai vismaz kotēšanu biržā.
Patiesībā šo rindu autoram īsteni saistoši ir tikai tie valdības deklarācijas punkti, kas attiecas uz veselības aprūpi, veselības pratību, veselības veicināšanu un sportu kā ļoti nozīmīgu fiziskās un garīgās veselības sastāvdaļu. Uzreiz piebildīšu – sportu kā katra skolasbērna ikdienas nodarbību, katra pieauguša cilvēka fizisko aktivitāti un veterānu sportu kā manu laikabiedru (60+) iespēju ilgāk dzīvot šajā pasaulē.
Tātad – ko mūsu iespējamā valdība sadomājusi sporta jomā veikt nākamajos četros gados? Valdības deklarācijas 78. punkts nosaka, ka tiks pilnveidots sporta finansēšanas un pārvaldības modelis, un piemin paralimpisko sistēmu kā labu esam. 79. punktā mūsu nākamās valdības veidotāji apņemas izstrādāt jaunu Sporta likumu.
80. punktā gatavojas attīstīt infrastruktūru, 81. punktā gatavojas prioritizēt bērnu un jaunatnes sportu, 82. punktā apņemas palielināt veselību veicinošu sporta aktivitāšu pieejamību, un neskaidri atkal atgriežas pie naudas pārdales sporta jomā, bet 83. punktā sola pilnveidot sociālo garantiju sistēmu sportistiem un sporta veterāniem. Viss.
Kas virsvadīs sporta dzīvi Latvijā, jo sportā personībai ir liela loma?
Ar lielāko varbūtību sporta jomas pārraudzība tiks Jaunajai Vienotībai, un kā Izglītības un zinātnes ministre tiek minēta Anda Čakša. Es jau gara acīm redzu Andu Sēnas krastā Olimpisko spēļu atklāšanā, slaidu, sportisku un izskatīgu, tērptu Nīcas tautas tērpā ar pīpeņu pušķi mājam Latvijas sportistiem. Somijas un Igaunijas premjerministres paliek ēnā un no šīs ēnas vairs nekad neiznāk.
Patiesībā Anda Čakša kā bērnu ārste tiešām labi saprot, cik traģisks ir iepriekšējā Ministru kabineta veikums – 32% skolasbērnu ar aptaukošanos vai virssvaru, hiperholesterinēmiju un palielinātu cukura līmeni asinīs, 50% puišu, kas nevar izpildīt nekādus normatīvus, stājoties militārajā vai iekšlietu dienestā, depresijas un trauksmes pusaudžiem, stājas traucējumi un atkarības no tabakas, alkohola un azartspēlēm sākot jau no 13 gadu vecuma. Pateicoties mājsēdei un sporta aizliegumiem (aizliegumi bērniem nodarboties ar sportu Latvijā bija muļķīgākie Eiropā), esam ieguvuši ļoti slimīgu nākamo paaudzi.
Andai Čakšai tieši Izglītības un zinātnes ministrijā būs jākļūst par īsteno veselības ministri, un patiesībā viņa saprot gan problēmu, gan spēj rast risinājumus. Izmantojot gadījumu piebildīšu, ka tautas veselība sākas no veselības pratības, veselības pratība no bērnu apmācības veselības mācībā skolā, bet skolas programma no Izglītības un zinātnes ministrijas. Tad nu Andai Čakšai būs ne tikai jāpanāk ikdienas sporta nodarbības bērniem, bet arī jāatjauno no programmām izsviestā veselības mācība.
Nosapņoju, ka Sporta apakškomisijas vadītājs Saeimā būs labi izglītots futbolists ar Briseles darba pieredzi Dāvis Mārtiņš Daugavietis no tās pašas Jaunās Vienotības. Futbolā viņš esot spēlējis aizsarga pozīcijā, labi pārredzējis laukumu un labprāt dalījies ar piespēlēm.
Sporta apakškomisijas vadītājs sporta nozarei ir ļoti nozīmīgs cilvēks, jo patiesībā ir vienīgais sporta advokāts un pārstāvis varas ešalonos, kuram nāktos piestaigāt pēc naudas uz Finanšu ministriju, draudzīgi sastrādāties ar olimpisko komiteju, paralimpisko komiteju un sporta federāciju padomi, padomāt par Olimpisko vienību un vienlaikus – par bērnu, amatieru un veterānu sportu. Dāvim Mārtiņam Daugavietim gan ir fantastiskas priekšrocības – vienkārši sliktāk un stulbāk strādāt par viņa priekšgājēju Sandi Riekstiņu nav iespējams.
Laiks, kamēr sporta dzīvi raustīja Sandis Riekstiņš, Latvijas taimkodā būs ievilkts kā melna svītra. Unikāls, protams, ir fakts, ka par Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentāro sekretāru tiek celts cilvēks ar apšaubāmu vidējo izglītību (un lepojas ar to, ka nav studējis), kura zināšanas un sapratne par sportu ir izsakāma vienā vārdā „nauda”.
Sandis Riekstiņš kā sporta funkcionārs runāja tikai par naudu, par labām atzina federācijas, kuras bija piemeklējušas finansētājus azartspēļu biznesā (patīk vai nē, bet likmju likšana uz sporta sacensībām ir azartspēles, un kā jebkuras azartspēles nodara ļaunumu sportam kopumā).
Un Sandis Riekstiņš ne reizi pandēmijas laikā neiestājās par bērnu sportu – kaut vai ārtelpās, neiestājās par maratona atļaušanu pat tad, kad to par labu redzēja epidemiologi Uga Dumpis un Jurijs Perevoščikovs, tā laika izglītības un veselības ministres. Sports Sanda Riekstiņa laikā nozīmēja pieturēties pie motocikla stūres un nofotografēties, vai arī naudas plūsmas organizēšana starptautiskām sporta sacensībām, kam nudien nav nekādas korelācijas ar bērnu un jauniešu kustībām un veselību.
Tad nu vēlos Dāvim Mārtiņam Daugavietim norādīt, ka bezjēdzīga sporta dzīves vadīšana ar bezjēdzīgu, pilnīgi nesaprotamu karu pret Olimpisko komiteju bija viens no iemesliem, kāpēc konservatīvā partija gāja skuju taku politikā. Tiesa, šis pats Sandis Riekstiņš uzreiz nodemonstrēja žurkas cienīgu mukšanu no grimstoša kuģa, tiklīdz konservatīvos tauta bija izslaucījusi vēstures mēslainē, viņš šos konservatīvos pameta.
Un vēl viena piebilde kā neliela atsauce uz Riekstiņa izteikumiem par sportu. Žorža Tikmera vadītā Olimpiskā komiteja ne tikai ved sportistus uz olimpiskajām spēlēm, bet nodrošina Olimpisko vienību, uztur sporta celtnes, rūpējas par bērnu sportošanu kaut vai sistēmā „sporto visa klase”.
Es ļoti lūdzu Andu Čakšu un Dāvi Mārtiņu Daugavieti ierakstīt valdības deklarācijā vai vismaz sev sirdsapziņā, ka mērķis ir: „sporto visas klases”. Visās Latvijas klasēs visiem bērniem ir jāsporto vismaz reizi dienā vismaz stundu, neskaitot ģērbšanos, iesildīšanos, atsildīšanos. Man šķiet, ka Anita Muižniece to saprata, bet nespēja paveikt Riekstiņa virssvara klātbūtnē.
Kas būtu jāpapildina valdības deklarācijā par sportu?
Nācijas lepnums ir cilvēki, kas rīko tautas sacensības. Šāds lepnums ir Aigars Nords, kurš ne tikai rīko Rīgas maratonu, bet māca cilvēkus skriet cauru gadu, gatavojoties maratonam. Nācijas lepnums ir Igo Japiņš, kas māca tūkstošiem cilvēku uzkāpt uz velosipēda, nācijas lepnums ir Henrijs Freimanis, kurš organizē tautas sporta sacensības „Magnēts” vairākas reizes nedēļā un daudzi citi orientēšanās un rogaininga seriālu organizatori Latvijā.
Pa īstam nācijas lepnums ir Raimonds Elbakjans, kas radījis „Gheto games”, un, protams, stirnu buks Rimants Liepiņš. Es nevaru šeit nosaukt visus, bet arī pilsētu pusmaratoni vai izdzīvošanas sacenības, pludmales volejbola un futbola turnīri ir ceļš uz veselīgu nākotni.
Mīļie deputāti, nākamās valdības sastādītāji! Ietveriet savā deklarācijā atbalstu tautas sportam un masu sportam, tas ir Latvijas veselības garants. Es lūgtu ierakstīt valstiski labvēlīgu attieksmi arī pret sporta un trenažieru zālēm, fizioterapeitiem, kas vingro ar grupām baseinā, sporta zālē vei Mežaparka pļavā, slēpošanas organizatoriem Šmerlī vai apkārt nojauktajam okupeklim.
Ir lieta, ko Latvijā gandrīz nepiemin. Eiropas vadlīnijās krūšu vēža pacientēm ir ierakstītas sporta nodarbības ikdienā. Sports ir un var būt ļoti nozīmīgs līdzeklis ne tikai – lai izvairītos no cukura diabēta un hipertonijas, vēža vai demences, bet sports var būt arī ārstniecības līdzeklis. Un šeit pat ļoti balstāma ir Latvijas Paralimpiskā komiteja ar savām rūpēm, piesaistot sportam cilvēkus ar dažādām veselības problēmām (atcerēsimies, ka Riekstiņš piesmēja paralimpisko sportu).
Un vēl viens papildinājums – veterānu sports ir nācijas veselības pamats, jo tieši sports vecāku ļaužu grupā nodrošina ilgus veselīgi nodzīvotus mūža gadus. Atvērsim sporta zāles arī vecākiem ļaudīm. Pēdējo trīs gadu problēma Latvijā bija valdības vadītāja (es viņu pieminēju pirmajā rindkopā) nevēlēšanās saprast, ka ar Covid–19 mira (vai ļoti smagi slimoja) cilvēki ar lieku svaru, aptaukošanos un mazkustīgi.
Tieši sporta un pat vienkāršu kustību ierobežojumi bija iemesls milzīgajai mirstībai no Covid–19 Latvijā. Ar vienu pusteikumu būtu jāieraksta valdības deklarācijā, ka sports ir godīga lieta, un Latvijas sportā nav vietas dopingam.
