Pēteris Apinis. Par Līgu Meņģelsoni veselības ministra amatā un Armanda Pučes grāmatu par Raini
39
Neiespējamā misija – uzrakstīt prognozi par to, kā strādās un ko sasniegs Līga Meņģelsone kā veselības ministre nezināmi ilgā ministrēšanas laikā. Jo patiesībā neviens nevar uzminēt – cik ilgi nostrādās valdība un veselības ministre. Ilze Viņķele taču arī cerēja nostrādāt vismaz četrus gadus par ministri, taču atnāca pandēmija un vakcīnu iepirkums.
Daniels Pavļuts jau vīkšķējās no veselības ministra karjeras kāpumam par premjeru vai valsts prezidentu, bet apzeltītais vakcinācijas birojs un vakcinācija kapu svētkos pa skuju taku aizveda viņa vadīto politveidojumu. Pēc netiešām ziņām Līgas Meņģelsones kandidatūru esot virzījis Uldis Pīlēns, kurš viņu iezīmējis kā ministri, kas spēšot veselībai pienest naudu vai vismaz aizstāvēt nozares intereses.
Veicu anonīmu aptauju – piezvanīju 10 medicīnas un veselības organizācijas ekspertiem un lūdzu ar skaitļiem no 1 līdz 10 novērtēt Līgas Meņģelsones iespējamo darbu rezultātu. Vērtējums bija 4.5, pie kam eksperti deva augstākas atzīmes, bet ekspertes – zemākas. Patiesībā es pats nudien biju ļoti izbrīnīts par Apvienotā saraksta lēmumu virzīt Līgu Meņģelsoni par veselības ministri, bet kāds mans draugs, kardioloģijas guru, teica, ka viņš esot pārsteigts (zinātājiem – no anekdotiska pastāsta par Jāni Enzelīnu). Kolēģu viedoklis bija, ka izšķiroša būšot Līgas Meņģelsones spēja vai nespēja piesaistīt zinošus ārstus un farmaceitus – labus padomdevējus, kā arī varēšanai sastrādāties ar nozari. Kolēģu vidū valdīja noskaņa, ka nekas sliktāks par Pavļuta vadību nav iespējams, tātad – mūs gaida vismaz relatīva izaugsme.
Ar to man vajadzētu šo rakstu beigt, bet es atcerējos seno teicienu „Nolaid Raini!” (ko pieminējis arī Armands Puče savā grāmatā). Lai kā šis teiciens netiktu tautas mutvārdos locīts, es nevēlos to attiecināt uz Apvienotā saraksta izvēli veselības ministra amatam, bet drīzāk uz Eduarda Smiltēna publisko apgalvojumu, ka neesot īstais laiks dakteriem (profesionāļiem) vadīt veselības nozari. Tikpat labi jau varēt teikt, ka Saeimu arī vajadzētu vadīt profesionālam likumdevējam, nevis twitter-politiķim, kas ar neticamu regularitāti maina politiskās partijas vai to apvienības vēlēšanās.
Pirms daudziem desmitiem gadu Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolā tiku pārsteigts ķīmijas stundā, kad mani izsauca pie direktores Teas Braiņinas (tieši tā saucās musu latviskās skolas direktore). Klases biedri mani izvadīja ar neslēptu līdzjūtību. Direktores kabinetā atklājās, ka skolotāji mani izlēmši nosūtīt uz literatūras olimpiādi, kur man būšot jāraksta domraksts.
Šķiet, ka Egīls Zirnis, Arvīds Tarvids un citi mūsu skolas literāti bija kaut ko nogrēkojušies vairāk par mani, ja nu sacerējumu rakstīt sūtīja mani. Uz manu izmisīgo jautājumu – ko lai es rakstu – literatūras skolotāja vēlīgi atbildēja – „raksti par Raini”, jo tur kļūdīties ir neiespējami – raksti, ka Rainis ir ģēnijs.
Klasē atgriezies, informēju visus, ka ķīmija, citi priekšmeti un pat futbols man šodien ies secen, jo nāksies rakstīt sacerējumu olimpiādē. Mans draugs, kuram visi tolaik paredzēja mūziķa karjeru, bet kurš vēlāk kļuva par cienījamu medicīnas profesoru, mani izvadīja ar vārdiem „Nolaid Raini!”.
Taisnību sakot, sacerējumu rakstīju par brīvo tematu, bet uzvarētāja – kāda vēlāk cienījama žurnāliste, tiešām rakstīja par Raini. Es gan nevēlos apgalvot, ka būtu saņēmis godalgu, ja būtu rakstījis savas pārdomas par Raini, Mēnesmeitiņu, Raiņa ārstu Berku Livšicu, par kuru manā ģimenē valdīja uzskats, ka viņam nekāda ārsta diploma nav bijis, Raiņa kaimiņieni un manas vecāsmātes draudzeni aktrisi Emīliju Bērziņu vai citiem personāžiem, kas īsti domrakstos neiederējās.
Lasīt Armanda Pučes grāmatu „Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi” mani iedvesmoja Andrejs Panteļējevs. Viņš grāmatai veltīja īsu, bet ļoti nesaudzīgi kritisku eseju, ko es izlasīju portālā „Pietiek.com”. Armanda Pučes grāmatu es jau
biju iegādājies, taču uz galda krājās arī citas nelasītas grāmatas, bet laiku lasīšanai parasti var izbrīvēt maz – kaut kur ap pusnakti. Pateicoties Panteļējeva netiešajai reklāmai ķēros tieši pie Pučes grāmatas un nepilnas nedēļas laikā nesteidzīgi izlasīju, ieskatoties arī savās piezīmēs, savulaik garāku aprakstu par Raini biju veicis, gatavojot grāmatu „100 latviešu
personību”.
Armanda Pučes grāmata man šķita kā milzu puzle ar 20. gadsimta sākuma notikumu kaleidoskopu, no kuras autors bija izvēlējies uz galda sakārtot tikai dažas, viņaprāt, nozīmīgākās detaļas. No 12 neticamām nodaļām un 12 ticamiem tēlojumiem, tēlojumi man patika labāk. Rainis kā cilvēks, ar kur manipulēja un kura aizsegā lielinieku aģitatori rosījās Latvijā un Šveicē man likās ļoti ticams fakts, Rainis kā sociāldemokrāts man iederējās labi, Rainis kā brunču mednieks – itin jauki, Rainis kā naudas mūlis – vāji, bet Rainis kā banku aplaupīšanas organizators – nemaz. Man grāmata patika, jo šādam viedoklim agri vai vēl bija jānonāk līdz lasītājam. Mani vienmēr pārsteidz, kad vēsturei tiek liktas atzīmes, piemēram, Latvijas brīvvalsts pilsoniskajai sabiedrībai tikai teicamas, bet sociāldemokrātiem – tikai nepietiekamas. Arī sociāldemokrātu vidū bija daudz izcilu cilvēku, 1905. gada revolūcija bija trigeris, kas ļāva Latvijai vēlāk kļūt neatkarīgai; tie, kas revolūcijā ar revolveri iesaistījās, kurus pašus nenošāva, kurus cara ohranka 1905. gadā vajāja, tika iespiesti lielnieku apkampienos. Es padomj-krievijas-draugu birkas nekārtu klāt visiem sociāldemokrātiem, pat, ja Edards Smiļģis, Alfrēds Amtmanis Briedītis un citi kolorīti tēli pēc 1940. gada veiksmīgi sadarbojās vai pat kolaborēja ar padomju iekārtu.
Manas bērnības vasaras Jūrmalā, manas vecāsmātes vasarnīcas mājā un dārzā pagāja, ikdienā vērojot visdažādākos vecāka gadagājuma ārstus, profesorus, rakstniekus, dzejniekus, aktierus, režisorus, kas ar dažiem ziediem ienāca pasērst pie galda zem ceriņkrūma vai istabā, apēst divas rožmaizītes vai biezpiena plātsmaizes gabaliņus, izdzert kafiju un gudri izteikties par visdažādākajām matērijām. No Pučes aprakstītajiem varoņiem es itin labi atceros Antonu Birkertu, dzejniekus Valdi Grēviņu (starp citu – iebilde Armandam Pučem – Grēviņš bija izsūtīts un vadījis zināmu laiku Gulagā) un Jāni Sudrabkalnu.
Un īpašs tēls, kas regulāri ienāca viesos pie manas vecāsmātes, visiem stāstīja par Raini un skandēja Raiņa vārsmas – mēnesmeitiņa Olga Kliģere. Mana vecāmāte gan teicās pazinusi vismaz trīs mēnesmeitiņas, bet Rainis, kas nācis pie ārsta – mana vecātēva uz to pašu Jūrmalas māju – esot nekautrēdamies par mēnesmeitiņu saucis arī manas vecāsmātes jaunāko māsu. Netieši nolasāms, ka dzejnieks visas daudzmaz izskatīgās jaunāka gadagājuma sievietes saucis par mēnesmeitiņām lai nesajauktu vārdu.
Jāteic, ka īstā mēnesmeitiņa Kliģere septiņdesmitajos gados bija tik uzmācīga un neinteresanta, ka es centos mukt prom, tiklīdz viņa ieradās, bet mana mamma man ir pārstāstījusi viņas paustās legendas, arī par to – kā Rainis ar vilcienu braucis līdz Madonai
(vai drīzāk līdz Patkulei), bet pēc tam – ar kučieri līdz Kusai uz Olgas Kliģeres dzimtajām mājām. Savulaik Madonā un Kusā novadpētniekiem un muzejniekiem esmu taujājis par kādu fotogrāfiju (ļaudis sakās to redzējuši), kur Rainis ar ormani brauc mēnesmeitiņas lūkoties, bet šo bildi atrast man nav izdevies.
Arī kā Izglītības ministram Rainim esot sanācis neticami bieži braukt tieši uz Madonas, Lubānas vai Preiļu pusi, tad gan braucis aizmugursēdeklī ministrijas automobilim, un ir saglabājusies bilde, kur mašīnai pārsista riepa, un Rainis vaļojas mauriņā pie lielceļa. Bet kā ministrs Rainis ir ne tikai rūpējies par mazākumtautu skolām, bet arī virzījis Brīvdabas muzeja dibināšanu, uzsācis Latviešu konversācijas vārdnīcas izdošanu un, šķiet, lielā mērā ietekmējis Latviešu folkloras krātuves radīšanu.
Kāpēc saliku kopā šīs divas nesaliekamās lietas – Armanda Pučes grāmatu par Nagliņu (Raiņa segvārds Kastaņjolā) un Līgas Meņģelsones debiju ministres amatā? Nenoticēsiet – Līga Meņģelsone ir neticami līdzīga Aspazijai laikā, kad Aspazija kopā ar Raini devās uz Šveici.
Otrkārt – neviens nekad nezin – kā vēsture viņa darbus vērtēs. Jo dažkārt būtiski ir nevis padarītie darbi, bet to vērtējums. Par Raini grāmatas un vērtējumus rakstījis Antons Birkerts, Kārlis Krauliņš, Viktors Hausmanis, Jānis Kalniņš, Roalds Dobrovenskis, bet nu jau arī Armands Puče. Un vērtējumi Raiņa darbam un personībai ir itin atšķirīgi.
Tad nu pēc nedēļas pulkstenis sāks tikšķēt, mēs sāksim vērtēt Līgu Meņģelsoni kā veselības ministri.
