Pēteris Apinis: Paralimpieši dara neiespējamo un parāda, ka sports var mainīt dzīvi 4
Autors: Pēteris Apinis, ārsts
Šis raksts lielā mērā tapis pateicoties Starptautiskās Paralimpiskās komitejas prezidenta Endrjū Pārsona (Andrew Parsons) vizītei Rīgā un laipnai klātbūtnei manā autorraidījumā „Dr. Apinis” TV24. Atkārtojumu mūsu sarunai angļu valodā (ar ļoti korektu Kārļa Streipa tulkojumu) aicinu katru interesentu noskatīties 8. februārī plkst. 21.30. Starp citu – Endrjū Pārsons ir ļoti strikti noskaņots pret Krievijas agresiju Ukrainā un pret Krievijas un Baltkrievijas sportistu dalību starptautiskās sporta sacensībās.
Šī raksta uzmetums man datorā atradās turpat vai gadu, kopš toreizējais Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs un Saeimas apakškomisijas priekšsēdētājs Sandis Riekstiņš vīzdegunīgi nonicināja paralimpiskā sporta pārstāvjus. Domāju, ka Riekstiņa rīcība un izglītībā nebalstītā spriedelēšanā ievērojami palīdzēja Konservatīvajiem kā partijai doties vēstures mēslainē.
Trešais nozīmīgais stimuls rakstīt un publicēt pārdomas par sportu, par triumfu un nežēlību sportā, bija saruna ar Aigaru Apini. Mēs neesam radinieki, kaut vienādiem uzvārdiem. Aigars ir piemērs kā trenēties, Aigars ir daudzkārtējs Paralimpisko spēļu uzvarētājs, bet savu dzīvi vada palielinot vides pieejamību sporta, kultūras un pašvaldību iestādēs, iesaistot ļaudis ar un bez īpašām vajadzībām sportā, bet būtiski – viņš ir cilvēks, kas māk citiem dot cerību. saruna ar Aigaru Apini tajā pašā TV24 skatāma 8. februārī plkst. 21.00.
Attieksme pret paralimpisko kustību, naudas un publiskās telpas vardarbību pret sportu kopumā, liek mums paskatīties uz paralimpisko sportu kā ļoti nozīmīgu mūsu domāšanas paradigmas maiņu. Pārdomas un secinājumi šajā rakstā lielākoties balstīti uz pasaules medicīnas un sporta zinātniskās literatūras materiāliem, un būtu uzskatāmi par autora adaptētiem Latvijas lasītājam.
Kā mēs uztveram paralimpisko sportu?
Paralimpieši dara neiespējamo un parāda, ka sports var mainīt dzīvi. Paralimpiskais princips ir nepievērst uzmanību tam, kas ir zaudēts, bet maksimāli izmantot to, kas palicis. Mēs uztveram paralimpiskos sportistus, kas pārpildīti ar vitalitāti un apņēmības pilni izmantot viņiem esošās fiziskās funkcijas, lai pilnvērtīgi izpaustu savu identitāti, un šajā uztverē ir liela daļa patiesības.
Televīzijā un sociālajos tīklos dominē attēli un videomateriāli ar sportistiem, kas šajā jomā ir unikāli – galda tenisists, kam trūkst roku, bet, kas raketi tur mutē; loka šāvējs, kas šaušanai izmato kājas. Šie cilvēki ar īpašām vajadzībām pierādījuši neierobežotu potenciālu un radošumu.
Tokijas Paralimpisko spēļu atklāšanā Endrjū Pārsons teica: „Jūs esat labākie no cilvēces un vienīgie, kas var izlemt, kas un kādi jūs esat.
Jūs esat apbrīnojami. Jūs izvēlaties būt vislielākie, lai kāds būtu jūsu plāns. Tāds ir sporta spēks – pārveidot dzīves un kopienas. Pārmaiņas sākas ar sportu.”
Paralimpiskās spēles ir aizkustinošākas nekā olimpiskās spēles.
Daļa no parasportistiem ir invalīdi jau kopš dzimšanas. Vairums no viņiem ir piedzīvojuši dziļu vilšanos pēc tam, kad kādā dzīves posmā ir kļuvuši par invalīdiem, tomēr spējuši tikt pāri nožēlai.
Paralimpisko spēļu superzvaigzne neapšaubāmi ir vīriešu tāllēkšanas sacensību uzvarētājs Markuss Rēms (Markus Rehm), kuram ir gan mākslīgā kāja, gan funkcionāli traucējumi, kurš ir saņēmis vairākus atteikumus piedalīties parastās Olimpiskajās spēlēs. Viņa tālākais lēciens Tokijas Paralimpiskajās spēlēs bija 8 metri 18 cm, bet viņa pasaules rekords ir 8 metri 62 centimetri (salīdzināšanai – Tokijas Olimpiskajās spēlēs tāllēkšanā uzvarēja grieķis Miltiadis Tentoglou ar 8 metrus 41 cm tālu lēcienu (tikpat tālu lēca arī sudraba medaļnieks kubietis Eševarija (Juan Miguel Echevarria); pasaules rekords kopš 1991. gada pieder amerikānim Maikam Povelam (Mike Powell) – 8 metri 95 cm).
Rēma centieni piedalīties Olimpiskajās spēlēs nav saistīti ar Paralimpisko spēļu noniecināšanu no viņa puses, bet gan ar viņa entuziasmu par paraatlētu prestiža celšanu. Viņš vēlas, lai cilvēki apzinātos, ka nav šķēršļu, kas šķir sportistus ar invaliditāti un veselos sportistus – būtu laiks atzīst katra cilvēka individuālās atšķirības.
Paralimpiskās spēles – vēsture, mūsdienas, principi
Paralimpiskās spēles ir nozīmīgākās starptautiskas sporta sacensības sportistiem ar invaliditāti. Tāpat kā Olimpiskās spēles, arī Paralimpiskās spēles ir sadalītas ziemas un vasaras spēlēs, kas notiek reizi četros gados. Ziemas un vasaras spēles notiek pārmaiņus ar divu gadu intervālu. Paralimpiskajās spēlēs notiek daudzas no tām pašām olimpiskajām sacensībām, taču paralimpiskajās spēlēs sporta inventārs var būt pielāgots sportistiem ar īpašām vajadzībām.
Vērts pavisam nedaudz ielūkoties Paralimpisko spēļu vēsturē. Par paralimpiskās sporta idejas dzimšanas dienu mēs uzskatām 1948. gadu, kad ārsts Sers Ludvigs Gūtmans (neiroķirurgs, no Vācijas kara laikā atbēdzis ebrejs) organizēja loka šaušanas sacensības vīriešiem un sievietēm ratiņkrēslos britu Otrā pasaules kara veterāniem ar muguras smadzeņu bojājumiem.
Šīs sacensības notika Anglijā 1948. gadā vasaras Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas dienā.
Nākamajā gadā sacensību dalībnieku skaits palielinājās, un tās tika nosauktas par Stoke Mandeville Games. Sacensības 1952. gadā kļuva starptautiskas. 1960. gadā Stoke Mandeville spēles notika Itālijā, Romā, kur dažas nedēļas iepriekš bija notikušas vasaras Olimpiskās spēles. Šo pasākumu dēvē par pirmajām Paralimpiskajām spēlēm. Tolaik bija iecerēts Paralimpiskās spēles rīkot paralēli Olimpiskajām spēlēm, uz vienlīdzīgiem pamatiem un ar tādu pašu globālo statusu kā Olimpiskajām spēlēm, tāpēc tām tika dots nosaukums „Para”.
Tātad – kopš 1960. gada vasaras Paralimpiskās spēles rīko reizi četros gados. Kopš 1976. gada, kad ziemas Paralimpiskās spēles notika Zviedrijā, arī tās notiek reizi četros gados. Paralimpiskās spēles tiek rīkotas olimpisko spēļu norises vietās, un kopš 1988. gada vasaras spēlēm un 1992. gada ziemas spēlēm tiek izmantotas tās pašas sacensību arēnas un telpas.
Starptautiskā Paralimpiskā komiteja tika dibināta 1989. gadā. 2001. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Starptautiskā Paralimpiskā komiteja vienojās par praksi „viens piedāvājums, viena pilsēta”. Tas nozīmē, ka katra pilsēta, kas piesakās uz Olimpisko spēļu rīkošanu, piesakās arī Paralimpisko spēļu rīkošanai. Paralimpiskās spēles notiek neilgi pēc olimpisko spēļu beigām.
Gadu gaitā ir ievērojami palielinājies Paralimpisko spēļu apjoms un daudzveidība. Paralimpiskajās spēlēs 1960. gadā piedalījās 400 sportisti no 23 valstīm. 2021. gada vasaras Paralimpiskajās spēlēs Tokijā, piedalījās vairāk nekā 4000 sportistu no vairāk nekā 150 valstīm. 2022. gada ziemas Paralimpiskajās spēlēs Beidžinā piedalījās vairāk nekā 500 sportistu no 40 valstīm. Būtiski, ka Olimpiskajām spēlēm un Paralimpiskajām spēlēm ir vieni un tie paši ģenerālsponsori.
Covid–19 pandēmija lielā mērā iedragāja paralimpisko sportu pasaulē. Bija centieni aizliegt gan Tokijas vasaras (pandēmijas dēļ Tokijas spēles nenotika 2020., bet gan 2021. gadā), gan Beidžinas ziemas Paralimpiskās spēles. Šīs spēles notika, taču praktiski bez skatītājiem. Paralimpiskajās spēlēs piedalās sportisti ar sešām galvenajām invaliditātes kategorijām: ar amputētām ekstremitātēm, cerebrālo trieku, intelektuālās attīstības traucējumiem, redzes traucējumiem, mugurkaula traumām un pārējie – šajā pēdējā grupā kurā ietilpst slimības vai invaliditātes apstākļi, kas neietilpst iepriekš minētajās kategorijās.
Paralimpiskie sportisti sacenšas dažādās invaliditātes grupās atkarībā no invaliditātes veida.
Daudziem sportistiem ir invaliditāte, kas ietekmē viņu muskuļu spēku, elastību vai kustību kontroli. Dažiem sportistiem ir muguras smadzeņu traumas, kas izraisījušas paralīzi. Citiem ir cerebrālā trieka, muskuļu distrofija vai citas slimības, kas ierobežo kustības. Dažiem sportistiem trūkst ekstremitāšu. Dažiem sportistiem ģenētisku traucējumu vai veselības stāvokļa dēļ ir mazs augums vai auguma defekti. Citi sportisti ir akli vai ar ierobežotu redzi. Sportisti ar intelektuālās (garīgās) attīstības traucējumiem var sacensties dažos sporta veidos, taču viņi biežāk piedalās Speciālajās olimpiskajās spēlēs, par ko pastāstīšu nedaudz vēlāk.
Vasaras paralimpiskajās spēlēs dalībnieki sacenšas vairāk nekā 20 sporta veidos. Starp tiem ir loka šaušana, vieglatlētika, riteņbraukšana, airēšana, sēdvolejbols, futbols, peldēšana, galda teniss, ratiņkrēslu basketbols.
Ziemas paralimpiskajās spēlēs sportisti sacenšas kamaniņu hokejā, snovbordā, ratiņkrēslu kērlingā un dažādās slēpošanas sacensībās. Gan vasaras, gan ziemas spēlēs sportisti sacenšas ar citiem cilvēkiem ar līdzīgām spējām. Daudzās sacensībās dalībnieki izmanto protēzes vai ratiņkrēslus. Tikmēr peldēšanā un sēdvolejbolā protēzes un ratiņkrēsli nav atļauti. Dažās sacensībās ir nepieciešams īpašs aprīkojums, piemēram, zemās ragavas, uz kurām sēž hokeja spēlētāji. Dažos gadījumos sportistiem ar redzes traucējumiem var palīdzēt gidi.
Lai piedalītos Paralimpiskajās spēlēs, sportistiem ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem un jāizpilda noteikti kvalifikācijas standarti.
Paralimpiskās spēlēs ir elites sporta veids, kurā sportisti iziet stingru kvalifikācijas procesu, lai tikai labākie vai augstākā līmeņa sportisti, pamatojoties uz sasniegumiem, varētu sacensties spēlēs. Sportistiem ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem un jāizpilda noteikti kvalifikācijas standarti. Šie kritēriji un standarti ir specifiski sporta veidiem, un tos nosaka starptautiskas sporta organizācijas.
Paralimpiskās spēles vada Starptautiskā Paralimpiskā komiteja (IPC), tā ir starptautiska sporta organizācija, kas pārstāv sportistus ar invaliditāti, un tajā ir ievēlēti pārstāvji no visas pasaules. Ģenerālajā asamblejā ietilpst aptuveni 165 dalībvalstis, kuras pārstāv to nacionālās Paralimpiskās komitejas, kā arī četras organizācijas, kas nodarbojas ar invaliditātes jautājumiem.
Starptautiskā Paralimpiskā komitejas mītnes zeme ir Vācija. Prezidents Endrjū Pārsons ir Brazīlijas žurnālists. Organizācijas mērķi ir palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti sasniegt izcilību sportā, kā arī palielināt globālās populācijas cieņu un apbrīnu par cilvēkiem ar invaliditāti.
Kas ir Speciālās olimpiskās spēles un kādas vēl nozīmīgas sporta sacensības ir cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti?
Godātajam lasītājam man jāpaskaidro, ka pasaulē ir vairākas sporta organizācijas, kas rūpējas par sportistiem ar īpašām vajadzībām. Vēlos izcelt vēl dažas bez Paralimpiskās komitejas. Joprojām sabiedrībā mēdz jaukt Speciālās olimpiskās spēles un Paralimpiskās spēles. Tās abas vada starptautiskas bezpeļņas organizācijas, tās abas atzīst Starptautiskā Olimpiskā komiteja, abas ir radītas sportistiem ar invaliditāti.
Speciālās olimpiskās spēles apvieno sportistus ar intelektuālās attīstības traucējumiem (vecumā no 8 gadiem) ar visu līmeņu spējām trenēties un sacensties vairāk nekā 32 olimpiskajos sporta veidos. Speciālajās olimpiādēs piedalās sportisti ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kognitīviem traucējumiem vai attīstības traucējumiem, t.i., proti, ar funkcionāliem ierobežojumiem gan vispārējās mācīšanās, gan adaptīvo prasmju jomā, un šiem sportistiem var būt arī fiziska invaliditāte.
Speciālās olimpiādes sportistiem izcilība ir personīgs sasniegums, kas atspoguļo savu maksimālo potenciālu – mērķis, uz kuru var tiekties ikviens. Speciālās olimpiskās spēles kā globāla kustība ir vērsta uz to, lai veidotu pasaules mēroga tīklu, kas apvieno visu intelektuālo spēju līmeņu sportistus, kuri sacenšas sportā, vienlaikus veidojot kopienas ar iekļaušanas un pieņemšanas filozofiju, kā arī cieņu katram pret katru.
Speciālās olimpiādes galvenā mītne atrodas Vašingtonā.
Speciālās olimpiādes notiek visu gadu septiņos pasaules reģionos; notiek vairāk nekā 170 valstīs; tām ir vairāk nekā 220 programmu, kas darbojas katru dienu, lai sniegtu iespēju pilnveidoties 32 (mainīgs skaitlis) olimpiskajos sporta veidos. Speciālās olimpiskās spēles neizslēdz nevienu sportistu, pamatojoties uz kvalifikācijas rezultātiem, bet gan sadala sportistus, pamatojoties uz šiem rezultātiem, lai godīgi sacenstos ar citiem līdzīgu spēju sportistiem.
Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem bez Speciālām olimpiskām spēlēm ir arī Trīssoļu spēles (sportistiem ar Dauna sindromu) un Pasaules spēles (organizē Virtus World Intellectual Impairment Sport). Starptautiskā Nedzirdīgo sporta komiteja (ICSD) nelieto vārdu „Para”. Nedzirdīgo sportistu nozīmīgākās sporta sacensības ir Nedzirdīgo Olimpiskās spēles.
Arī neolimpiskajos sporta veidos var sacensties spoortisti ar dažāda veida invaliditāti. Piemēram, Latvijā ļoti populāras ir Taku orientēšanās sacensības, ko organizē Latvijas Orientēšanās federācija, Latvijā notikcis arī Pasauules Taku orientēšanās čempionāts.
Paralimpiskās kustības filozofiskie pamati, paradigmas un attieksme pret parasportu
Caur kritisko invaliditātes studiju prizmu, kur struktūras vai institūcijas tiek saprastas kā sistemātiski cilvēkus invalidizējošas, plašsaziņas līdzekļus, kas apraksta Paralimpiskās spēles, var uzskatīt par invaliditātes aparteīda aģentu (piemēram, „īpašas spēles īpašiem sportistiem”) un par atbalsi naratīviem, kas pozicionē paralimpiešus kā sportistus, kuri savas līdzdalības (nevis sportiskuma vai snieguma) dēļ ir uzvarējuši invaliditāti. Kopējos plašsaziņas līdzekļu naratīvos par paraatlētiem centrā ir stereotipi par „drosmīgiem, elites sportistiem”, „īpašiem cilvēkiem”, „izciliem sasniegumiem”, un šie stereotipi varētu būt uztverami arī kā citu cilvēku invaliditātes pozicionēšana kā vājums, ko, vajadzētu censties pārvarēt ar sportu.
Un otrādi – kad plašsaziņas līdzekļi galveno uzmanību pievērš līdzdalībai, sociālajai iekļaušanai sportā un invaliditātes pārvarēšanai, nevis sniegumam, olimpiskie augsta sasniegumu sporta raksturlielumi izplēn.
Kaut arī izteikties par globālām tendencēm parasportistu raksturošanā un vērtēšanā ir bīstams eksperiments no autora puses, angļu valodā pieejamo materiālu vairums paraolimpiskos sportistus izceļ sociālo un institucionālo šķēršļu novēršanā un iekļaušanas veicināšanā, nevis traumu profilaksē, garīgajās prasmēs vai fiziskajā sniegumā.
Neatradu datus, kas pārliecinoši pierādītu, ka paralimpiskā kustība izmērāmā veidā mazina invaliditātes stigmatizāciju iedzīvotāju vidū. Šķiet, ka vairums publikāciju parāda aizbildniecisko prizmu, caur kuru mēdz uztvert atsevišķus paraatlētus un paraolimpisko kustību kopumā. Ar sportu saistītajā zinātnē parasportam tiek pievērsts salīdzinoši maz uzmanības, pat sportistu veselības pētījumos – tostarp netīšu traumu, slimību, kā arī tīšu traumu un vardarbības analīzē, kas tiek identificēti kā nozīmīgākie mūsdienu sporta draudi.
Atšķirības un atšķirīgums ir būtiska paraolimpiskās kustības filozofiskās identitātes daļa.
Sportistu klasifikācija ir paralimpisko spēļu pamatā, un šis process ir saistīts ar sportistu būtisko atšķirību apzināšanu un attiecīgu iedalīšanu atsevišķās sporta klasēs, nevis līdzību meklēšanu. Tiesa –, ideja, ka sportistu atšķirības ir kaut kādā veidā svarīgas, ir sastopamas visos sporta veidos. Ar zināmu redzējumu, iespējams, var pozitīvi un efektīvi neitralizēt toksiskas sporta kultūras, izmantojot kopīgus resursus – filozofiskus, tehniskus, cilvēkresursus un citus, kā arī jaunas pieejas.
Lietas būtība ir apstāklī, ka publiskajā telpā olimpiskā kustība un paralimpiskā kustība iet roku rokā, bet ārēji spēki, piemēram, plašsaziņas līdzekļi un sabiedrība kopumā, paralimpiskā sporta veidu sportistus, dalībniekus un sasniegumus mēdz uzskatīt par „atšķirīgiem” no tiem, kas nodarbojas ar sportu bez invaliditātes. Šī tendence pēc divām Covid–19 pandēmijas ēnas olimpiādēm Tokijā un Beidžinā pieauga. Rodas iespaids, ka paralimpiskā sporta veidu dalībnieki konsekventi tiek norobežoti no olimpiskajiem sportistiem, jo „dara savu lietu”.
Nedaudz par drošību sportā un par vardarbību sportā
Atziņa, ko lielākoties nesaprot sporta organizatori valdībās vai parlamentos (es apzināti nenorādu tikai uz Latviju), ir tas, ka sports ir ļoti plašs organizētu fizisko aktivitāšu klāsts, sākot no dalības vietējās atpūtas sacensībās līdz starptautiskām sporta sacensībām vai pat sacensībām vienlaikus daudzos sporta veidos, piemēram, Olimpiskajām spēlēm.
Sports var būt nodarbe sevis kā fiziskas un garīgas būtnes pilnveidošanai, bet sportu vēl plašākā mērā var izmantot kā veselības atjaunošanas līdzekli, rehabilitācijas veidu slimību ārstēšanai.
Visā pasaulē ar sportu nodarbojas vairāk nekā miljards iedzīvotāju – gan bērni, gan pieaugušie. Ja sports tiek veikts kā laba un godīga nodarbe, tad dalībnieki apgūst tādas vērtības kā vienlīdzība, godīgums, dalīšanās un centieni sasniegt mērķus kopā ar citiem (īpaši – komandas sporta veidos). Šīs vērtības aptver dažādus dzimumus, rases, tautības, vecumus, seksuālo identitāti un fiziskās spējas. Sports ir arī globāla vērtība, kas dažādās organizatoriskās formās nosaka starptautiskos sacensību standartus un praksi, kā arī koordinē pasaules sacensības, Olimpiskās un Paralimpiskās spēles.
Organizētais sports lielā mērā pats sevi ne tikai koordinē, bet kontrolē, un piemēram, Starptautiskā Paralimpiskā komiteja ir izstrādājusi Ētikas kodeksu, kurā noteikts, kas ir pieņemams parasportā. Strīdus vai domstarpības var risināt iekšējā komiteja vai Sporta arbitrāžas tiesa. 2017. gadā UNICEF publicēja Starptautisko standartu kopumu par bērnu aizsardzību sportā, bet vēlāk tika publicēts arī Olimpiskās komitejas rīku komplekts, lai palīdzētu starptautiskajām sporta federācijām aizsargāt savus sportistus.
Problēma apstāklī, ka vardarbību sporta organizatoriem un darbiniekiem vienmēr ir bijis grūti pieņemt un aptvert tāpēc, ka sportam gadsimtu bija globāla reputācija kā labai, veselīgai, drošai un produktīvai vietai visiem. Pat mūsdienās ne visās starptautiskajās sporta federācijās un nacionālajās sporta federācijās ir sistēmas un struktūras, kas aizsargā dalībniekus un reaģē uz sūdzībām. Daudzām sporta organizācijām ir grūtības pat runāt par ļaunprātīgu izmantošanu. Šāda situuācija kļūst uzskatāma brīžos, kad sporta organizatoru vidū parādās divējādi standarti, piemēram, attieksmē pret agresorvalsts Krievijas līdzdalību sporta sacensībās, kaut zināms, ka sportu Krievijā atbalsta tieši militārais komplekss.
Elites sportisti saskaras ar augstāku vardarbības līmeni nekā sportisti, kas nav lielā sporta pārstāvji, šādi elites sportisti ir pakļauti lielākam riskam, ja sports ir izteikti orientēts uz uzvaru par katru cenu, riska uzņemšanos un robežu pārkāpšanu.
Elites sportisti (paralimpiskie augstas klases sportisti viņu vidū) mēdz izpildīt prasības pārāk bieži ceļot bez atbilstoša medicīniskā un sociālā atbalsta, trenēties, kad viņi nejūtas droši, veseli vai pietiekami labi, mēdz izpildīt prasības, kas var viņus pakļaut traumas vai vardarbības riskam. Drošs sports ir cilvēktiesību jautājums.
Lai cik tas neliktos dīvaini, vardarbība sportā un ap to ir globāli ļoti izplatīta parādība. Latvijā par šo aspektu nerunā publiski, kaut arī aizkulisēs dzirdams daudz stāstu par jauniem sportistiem, kas nonākuši globālajā sporta tirgū, kuriem tiek uzliktas maksimālas treniņslodzes, pieprasīts tūlītējs rezultāts, bet sekas ir sporta gaitu beigas, psiholoģisks sabrukums, alkoholisms, narkomānija, paškaitējums, pašnāvības meģinājums utt.
Pēdējās desmitgadēs bažas par bērniem – sportistiem ir bijušas saistītas ar augstu pārmērīgi intensīvas fiziskās sagatavotības risku, psiholoģisku, fizisku (un pat seksuālu) vardarbību, nevērību, vardarbību sporta laukumā un ārpus tā, dopinga lietošanu, ekonomisko ekspluatāciju, pārvietošanu, cilvēku tirdzniecību un pārdošanu (piemēram, nepilngadīgu sportistu līgumi), pārvietošanu un biedrošanās brīvības ierobežošanu, tiesību uz izglītību ierobežošanu un sportistu pilsonisko tiesību un brīvību ierobežošanu.
Nereti – tiklīdz bērns tiek atzīts par sportistu, tiek zaudēta viņa kā bērna identitāte un tiek ierobežotas viņa kā bērna tiesības.
Organizatoriski draudi bērniem – sportistiem ir šādi: skatītāju vardarbība, diskriminācija, kultūra, kas legalizē vardarbību, neveselīgas treniņu programmas, šausmināšanās, nepareiza medicīniskā pārvaldība, sistemātiska dopinga (uun tam pielīdzinātu prakšu) lietošana un vecuma pārkāpumi.
Dažāda veida vardarbību globālajā sportā raksturo ne tikai vardarbība pret bērniem, kurus vecāki nolēmuši virzīt lielajā sportā, bet arī vēsturiski izveidojušais sporta institucionālais aklums attiecībā uz vardarbību sportā un gandrīz pilnīga preventīvo pasākumu neesamība. Globālajā tīmeklī un sociālajā saziņā laiku pa laikam uzvirmojuši seksuālās vardarbības skandāli, taču ne ar vārdu netiek pieminētas sportistu tiesības profesionālajā sportā būt brīviem un netikt ekspluatētiem.
Vardarbības upuri sportā tiek diskriminēti dzimuma, rases, vecuma, nodarbošanās, ekonomiskā stāvokļa, invaliditātes, sociālās vai kultūras minoritātes statusa dēļ un – vai viņi dzīvo konfliktu un karu pārņemtā vidē vai kā migranti un bēgļi. Tiesību pārkāpumu risks palielinās, ja indivīdi vai grupas ietilpst vairākās kategorijās.
Pētījumos par vardarbību pret sportistiem sportā uzmanība ir pievērsta četrām grupām: bērniem – sportistiem, rasu sportistiem, LGBT sportistiem, kā arī sportistiem ar invaliditāti.
Visplašāk pētījumos atspoguļotās problēmas attiecas uz elites bērnu sportistēm. Ir maz pētījumu ar citām neaizsargātām grupām, piemēram, cilvēkiem ar pārvietošanās traucējumiem, dažādu rasu pārstāvjiem, dalībniekiem ar garīgās veselības problēmām vai tiem, kuri ir ekonomiski, reģionāli, lingvistiski vai reliģiski nelabvēlīgā situācijā. Parasports būtu potenciāls pētījumiem par ļaunprātīgu izmantošanu un starpdisciplinaritāti: vardarbību pret bērnu – sportistu, meiteni vai zēnu – sportistu, rases vai etnisko minoritāšu sportistu. Neatradu pētījumus, kas veltīti vardarbībai pret paraatlētiem, kur būtu pētīta piederība minoritāšu grupai, rasu diskriminācijai, pamatiedzīvotāju piederībai.
Globālais skatījums par sportu saka, ka sports veicina cilvēktiesības pasaulē. Olimpiskajā hartā ir uzsvērts, ka “nodarboties ar sportu ir cilvēktiesības. Ikvienam indivīdam ir jābūt iespējai nodarboties ar sportu bez jebkādas diskriminācijas … ievērojot universālos ētikas pamatprincipus … un saglabājot cilvēka cieņu”.
Visiem, kas nodarbojas ar sportu, ir tiesības justies un būt drošībā, un pret viņiem jāizturas ar cieņu. Starptautiskā Olimpiskā komiteja, Starptautiskā Paralimpiskā komiteja, UNICEF, Safe Sport International un daudzu federāciju iesaistīšanās ir piemēri globāliem centieniem, kuros sporta darbinieki un pētnieki ir apvienojušies ar cilvēktiesību aktīvistiem, lai risinātu vardarbības problēmu pret dalībniekiem sporta sacensībās, kurās piedalās gan cilvēki ar invaliditāti, gan bez invaliditātes.
Vardarbība ir arī parasportā. Tomēr parasportam ir daudz ko mācīt plašākai sporta pasaulei par drošību un sportistu aizsardzību.
Lai mazinātu vardarbību sportā, ļoti mērķtiecīgi būtu izmantot paralimpiskās kustības elementus, jo paralimpiskais sports nozīmē zināmu atteikšanos no tīri kapitālistiskas pieejas sportam, atspoguļo cilvēktiesības un cilvēka cieņu, kā arī prasa augstākus uzvedības standartus. Visiem, kas nodarbojas ar sportu, ir tiesības justies un būt drošībā, un pret viņiem jāizturas ar cieņu. Attiecībā uz paraatlētiem tas attiecas gan uz vienlīdzīgu piekļuvi un integrāciju sporta vidē, gan arī uz drošību.
Apvienoto Nāciju organizācijas konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD, 2007) garantē, ka katrs bērns piedzimst brīvs un vienlīdzīgs cieņas un pienācīgas attieksmes ziņā. Šī konvencija atspoguļo to, ka personas ar invaliditāti tiek uzskatītas par personām ar nedalāmām cilvēktiesībām, par vienlīdzīgiem sabiedrības locekļiem; un līdz ar to arī par parasportistiem, kuriem ir vienlīdzīgas tiesības pilnvērtīgi piedalīties fiziskās aktivitātes un sporta pasaulē.
Tas, ka invaliditāte joprojām tiek definēta, salīdzinot paraatlētus ar sportistiem bez invaliditātes, rada problemas gan politiķiem, gan publicistiem, gan cilvēktieību aktīvistiem.
Paralimpiskā sporta līdzdalība un sniegums ir paplašinājies no atpūtas turnīriem līdz elites talantu izrādei. Ik pēc četriem gadiem notiek daudzsporta Paralimpiskās spēles vasarā un ziemā, un sportisti tajās piedalās pēc sporta veida un klasifikācijas. Šiem sportistiem ir nepieciešams dārgs aprīkojums, tehniskais un fiziskais atbalsts, kas ļauj sportistiem trenēties un piedalīties sacensībās, bet tas nes līdzi nevienlīdzību sporta pieejamībā.
Starptautiskā Paralimpiskā komiteja uzrauga, lai vienlīdzīgas tiesības, līdzvērtīgi konkurences apstākļi un deklarēto vērtību – drosmes, apņēmības, vienlīdzības un iedvesmas – ievērošana būtu daļa no katra paraatlēta pieredzes Paraolimpiskajās spēlēs un mazāk nozīmīgās sacensībās.
Tomēr ne tikai finansiālās iespējas un pieejamība sporta infrastruktūrai traucē šiem ideāliem; šos ideālus var apdraudēt neētiska krāpnieciska rīcība, piemēram, sniegumu uzlabojošu medikamentu lietošana, maskējoties ar terapiju, vai apzināta autonomās disrefleksijas izraisīšana, mugurkaula traumu guvušiem sportistiem. To var apdraudēt arī starptautiskās federācijas, kas var tīši vai netīši neievēro IPC klasifikācijas kodeksu, proti, piesaista parasporta sacensībām personas, kuras nebūtu tiesīgas tiesīgas piedalīties konkrētās sacensībās.
Paralimpisko spēļu loģistika būtiski atšķiras no olimpisko spēļu loģistikas, arī no klasifikatoru izmantošanas, reklāmu ierobežojumiem, sacensību skaita, veida un dalībnieku skaita, kā arī atbalsta nodrošināšanas un plānošanas, lai paralimpieši varētu piedalīties sacensībās. Rūpes par sportistu labsajūtu un drošību ir acīmredzamas un ārkārtīgi svarīgas.
Neraugoties uz lielo personu ar invaliditāti īpatsvaru pasaulē, joprojām šīm personām trūkst iespēju vienlīdzīgi piedalīties visās sabiedrības jomās – tostarp fiziskās aktivitātēs un sportā.
Šī parādība ir raksturīga reģioniem ar zemākiem resursiem un ekonomisku atpalicību. Ja pastāv sociālie šķēršļi, bērni un pieaugušie ar invaliditāti nespēj pilnvērtīgi un droši piedalīties parasportā. Ārpus sporta bērniem un pieaugušajiem ar invaliditāti ir aptuveni četras reizes lielāka iespēja kļūt par vardarbības upuriem nekā iedzīvotājiem kopumā, diemžēl daudzi ir pakļauti riskam gan sabiedrībā, gan sportā.
Sporta pasaule šajā jomā ir veikusi noteiktu ievirzi un, šķiet, apzinās gan nepieciešamību, gan problēmas, kas saistītas ar personu ar invaliditāti iekļaušanu organizētajā sportā.
Četri galvenie vardarbības veidi sportā ir psiholoģiskā, fiziskā, seksuālā vardarbība un nevērība.
Psiholoģiskā vardarbība ietver sportista nomelnošanu, noniecināšanu vai pazemošanu, sportista ignorēšanu, izolēšanu, kliegšanu vai apsaukāšanu, uzmanības un atbalsta atteikšanu. Tad, ja emocionālo vardarbību izsaka autoritatīva persona, piemēram, treneris vai menedžeris, negatīvo komentāru un darbību ietekme ir pastiprināta. Literatūrā apgalvots, pa psiholoģiskā vardarbība parasportistu vidū tiek pārdzīvota atšķirīgi (smagāk), ņemot vērā invaliditātes kontekstu.
Par fizisku vardarbību sportā uzskata fizisku kontaktu vardarbību, piemēram, sišanu, sitienus, klupināšanu, kratīšanu, pārmērīga spēka lietošanu, fizisku ļaunprātīgu izturēšanos, pārmērīgu trenēšanu, pārmērīgu slodzi, piespiedu fizisku slodzi, nepietiekamu uzturu, nepietiekamu šķidruma uzņemšanu, piespiedu specifisku uzturbagātinātāju vai specifisku pārtikas produktu, zāļu un alkohola lietošanu, nepareizas medicīniskas intervences. Škiet, ka kaitējuma modeļi sportistiem ar invaliditāti un bez invaliditātes ir atšķirīgi.
Seksuālā vardarbība ir visaptverošs termins, kas ietver seksuālu un ar dzimumu saistītu uzmākšanos un vardarbību. Par parasporta dalībnieku neaizsargātības un seksuālās, kā arī ar dzimumu saistītas vardarbības krustpunktiem pētījumu un literatūras ir relatīvi maz.
Ceturtā vardarbības forma ir nespēja nodrošināt to, kas sportistam nepieciešams, lai pilnvērtīgi un droši piedalītos sporta treniņos un sacensībās. Tas ietver nespēju nodrošināt sociālo un fizisko atbalstu, kas nepieciešams sportista drošībai.
Tipiski piemēri ir hidratācijas atteikšana sportistiem karstumā vai ilgstošos treniņos, uztura atteikšana sporta pasākuma laikā vai ilgtermiņā; pārāk smagu un/vai pārāk ilgu treniņu nozīmēšana sportistiem, pirms viņi tam ir fiziski sagatavoti, droša aprīkojuma neesamība treniņiem un sacensībām, kamdēļ sportisti gūst aprīkojuma bojājumus (piemēram, lokālus izgulējumus) vai traumas; kā arī medicīniskās palīdzības nenodrošināšana, kad tā ir nepieciešama. Tieši aprīkojuma, iekārtu, treniņu un sacensību norises vietu iekārtošanā visbiežāk netiek ņemta vērā invaliditātes ietekme. Paraatlēti visbiežāk cieš no šīs vardarbības formas.
Sportam un īpaši parasportam piemīt misijas spriedze, jo cilvēktiesības var attīstīt ar sporta starpniecību, proti, sports var tikt izmantots kā līdzeklis, ar kura starpniecību var notikt starptautiskā attīstība un vardarbības mazināšana. Globāli sportu un bērnu aizsardzību var apvienot, lai panāktu progresu sociālā taisnīguma un bērnu tiesību jautājumos.
Parasports ir iesaistīts tajās pašās visaptverošajās sociālā taisnīguma problēmās, un ir ierocis vardarbības mazināšanā uz zemeslodes.
Sporta pamatā ir savstarpējas sapratnes, godīgas spēles un komandas darba principi, un sports jau izsenis ir bijis pozitīvu sociālo pārmaiņu virzītājspēks un cilvēcības svētki. Tomēr sporta iniciatīvu vidū paralimpiskā kustība ir unikāla, jo tās sākumpunkts ir īpašs uz tiesībām balstītu vērtību kopums, tostarp attieksme pret cilvēka cieņu, universālo cilvēktiesību atzīšana un uzsvars uz cilvēkam piemītošajām vērtībām. Identiskas vērtības ir sportistu aizsardzības centrā – tas rada jautājumu: vai, kā varētu un kur parasports var uzņemties aktīvu vadošo lomu sarunās par aizsardzību pret jebkādu vardarbību?
2016. gada SOK konsensa paziņojumā ir sadaļa par sportistiem ar invaliditāti, kurā uzsvērta īpaša parasportistu neaizsargātība, tostarp izdarot neinformētus pieņēmumus par sportistu aprūpes vajadzībām, izmantojot sportistu atkarību no personīgās aprūpes, saziņas prasībām, ceļošanas prasībām un sacensību loģistikas, pienākumu izplūšanu trenera un sportista attiecībās, kā arī aprūpētāja un sportista attiecībās.
Parasportā nekas nav pašsaprotams. Parasportistu pavadoņi ir daudzi treneri, instruktori, medicīniskais personāls, tehniskie darbinieki, sporta psihologi, šoferi un visām šīm personām butu jāiziet stingra pārbaude, pirms tām tiek piešķirta piekļuve parasportistiem. Ja attiecības ir sarežģītas, saspīlētas vai ekspluatatīvas, sportista labklājība var netikt uzlabota, bet gan apdraudēta.
Visi sporta vardarbības veidi, tostarp uzmākšanās, iebiedēšana, mobings, aizskaršana, invaliditātes stigmatizācija, fiziska, psiholoģiska un seksuāla vardarbība, nolaidība, kā arī diskriminācija dzimuma un rases dēļ, ir cilvēktiesību pārkāpumi.
Ir skaidrs, ka vardarbība sportā un parasportā ir izplatīta, bieži tiek pieļauta un nav pietiekami izpētīta. Iekļaušana un vienlīdzība ir svarīgi cilvēktiesību virzītājspēki visā sportā, bet parasports ir parādījis interesantus ceļus, kā iekļaušanu un vienlīdzību sasniegt.
Nepastāv universālas aizsardzības stratēģijas attiecībā uz vardarbību pret parasportistiem – gluži pretēji, globāli iecerētās aizsardzības stratēģijas ir jāinterpretē un jāpiemēro lokālas un konkrētas kultūras kontekstos. Tomēr, tā kā sportistiem ar potenciālu sociālo neaizsargātību, tostarp invaliditāti, dzimuma neatbilstību un mazākumtautību rasu un etnisko identitāti, var būt vislielākā neaizsargātība pret vardarbību, parasportisti varētu tikt uzskatīti par problemātisku iedzīvotāju grupu.
Neraugoties uz to, lielākā daļa publicēto zinātnisko pētījumu par sportistiem ar invaliditāti koncentrējas uz pozitīvajiem līdzdalības rezultātiem, neatzīstot riskus. Turklāt ierobežotā datu apjoma dēļ vardarbības izplatība un ietekme paraatlētu vidū ir neskaidra, un līdzīgi – nav pieejama informācija par tendencēm laika gaitā. Parasporta kontekstā priekšplānā jāizvirza zemāku ienākumu statuss. Vairāk nekā 80 % cilvēku ar invaliditāti pasaulē dzīvo vidē ar zemiem un vidējiem ienākumiem, un vardarbības risks ir pastiprināts parasportistiem ar zemiem ienākumiem.
Parasports sniedz lielisku iespēju pievērsties vardarbības ietekmei visā tās sarežģītībā uz visiem sportistiem visā viņu dzīves laikā.
Ja mēs varam visaptveroši izprast ļaunprātīgas izmantošanas ietekmi uz parasporta dalībniekiem, tad mēs esam labi sagatavoti izprast ietekmi uz citiem sportistiem.
Ja mēs nepievērsīsim uzmanību parasporta pieredzei, cilvēktiesību solījumi par vienlīdzību un iekļaušanu sportā būs veltīgi. Parasports var būt attīstāma dzīves pieredze, jo tas nepārtraukti mainās un pielāgojas, gan kļūdoties, gan triumfējot un uzvarot. Parasporta izaicinājumu iekļaušana ar sportistu klasifikāciju sniedz neticamus piemērus tam, kas būtu nepieciešams, lai padarītu iespējamu jēgpilnu, vienlīdzīgu un iekļaujošu līdzdalību visos (bērnu, amatieru, senioru) sporta veidos.
Parasportistu viedokļu iekļaušana ļauj mums atklāt uz sportistiem vērstu izpratni, lai novērstu tiešu vai netiešu vardarbību kā satraucošu realitāti, kas skar visu izcelsmju un spēju sportistus.
Sportista cilvēktiesību ievērošana ir daļa no parasporta pirmsākumiem. Tā kā visi vardarbības veidi pret sportistiem ir tiesību pārkāpumi, mēs, iespējams, varam stiprināt vardarbības novēršanas un sportistu aizsardzības pasākumus, ņemot vērā parasporta kustību. Parasporta ietvaros neizbēgami dažkārt tiek pieņemti kļūdaini lēmumi, kas ir pretrunā tiesībām. Taču kopumā tieši parasportā pieņemtie lēmumi virza sporta ideālus kopumā. Tieši uz šiem ideāliem sporta pasaulei jākoncentrējas.
Tas liek mums paraatlētus neuztvert kā vienas kategorijas dalībniekus (piemēram, sportistes u.c.), bet gan kā veselus cilvēkus, kas pārvietojas sarežģītā pasaulē, kurā krustojas dažādas īpašības un identitātes. Tam jāvirza mūs uz lietišķu izpratni par vardarbību sportā un jāpadara tiesību pārkāpumu analīze pragmatiska. Tas prasa, lai mēs būtu atvērti un niansēti procesu vērotāji un pētnieki, kas meklē ceļus – kā visā sportā panākt iesaistīšanās noteikumus, kas balstīti uz cieņu, vienlīdzību, drošību, cilvēcību.
Visi sportisti vispirms ir cilvēki. Tādējādi viņu pamatvērtība un pašvērtība ir daudz plašāka nekā viņu (uzmundrinošie) sasniegumi sporta jomā. Iespējams – nav sporta kustības, kas to saprastu patiesāk par paralimpisko kustību. Visiem, kas ir apņēmušies aizsargāt sportistus, ir jāpanāk tāda sporta vide, kas ir brīva no vardarbības. Būtiski jāmaina domāšanas veids – sākot ar jautājumiem, kurus uzdodam sev treniņu un sacensību laikā, kad mijiedarbojamies ar komandas biedriem, treneriem, treneriem, ārstiem un citiem, proti – kad izlemjam, kā rīkoties.
Toksiskajā, augstas veiktspējas sporta kultūrā, kurā uzvara jāsasniedz par katru cenu, daudzi jautā: „Ko ir vērts sniegums, peļņa, atzinība, apbrīna?”
Tas taču var viegli novest pie neētiskas uzvedības – dopinga lietošanas, krāpšanas, toksicitātes, ļaunprātīgas izmantošanas, akli tiecoties pēc līgumiem un medaļām un citiem ārējiem sporta panākumu apstiprinājumiem vidē, kurā tiek uzskatīts, ka mērķis attaisno jebkādus līdzekļus.
Grūts uzdevums – mainīt pamatpieņēmumus no priekšstata par sportistiem kā aizvietojamām precēm, kuru vērtība ir saistīta tikai ar sniegumu, uz izpratni par sportistu kā pilnvērtīgu cilvēku, kas ir cieņas vērti. Labākie sportiskie sniegumi bieži vien tiek sasniegti atbilstošā sporta vidē. Sportistu sniegums uzplaukst, kad viņi ir pilnīgā veselības, garīgās, fiziskās un sociālās veselības stāvoklī. Šī filozofija dažkārt ir pretrunā kapitālistiskai pieejai sportam, un ieņem humānu nostāju.
Tieši ar šo filozofiju ideoloģiski sākās paraolimpiskā kustība – tā bija vienkārša, bet radikāla paradigmas maiņa, kas novērsās no sportiskajiem rezultātiem un pievērsās cilvēka cieņas un iekļaušanas respektēšanai, kas aizsāka un turpina uzturēt pasaules invaliditātes sportu visos līmeņos.
Parasports savā sākotnējā formā ir ceļvedis globālai apņēmībai radīt tādu sporta vidi, kurā cieņa un integritāte tiek stiprināta, nevis upurēta snieguma vārdā, un kurā „panākumus” definē uz tiesībām balstīti jēdzieni par cilvēka sasniegumiem, izmantojot holistisku izaugsmi un attīstību. No visām sporta kustībām paraolimpiskajai kustībai, iespējams, ir vislielākā iespēja precīzi atspoguļot labāko no cilvēces – sākot ar drosmi, spēku, izturību un beidzot – ar fundamentālu pieklājību. Šo ideālu izmantošana var palīdzēt novērst nepilnības globālā sporta biznesa pamatos un radīt jaunu, augstāku sportistu aizsardzības standartu, no kura labumu varētu gūt viss sports.
Latvijas Paralimpiskā komiteja un tās veikums
Šā raksta tapšanas laikā man bija iespēja parunāties gan ar Paralimpiskās komitejas prezidenti Daigu Dadzīti, Paralimpiskās komitejas darbiniekiem, paralimpiešiem un arī profesoru Dinu Šmitu, kas tur rūpi par finansiāla atbalsta meklējumiem Latvijas Paralimpiskai komitejai.
Manuprāt, šobrīd Latvijas politiķiem, valdībai, žurnālistiem, informācijas līderiem būtu jāuztver būtiskā ziņa: katrā sporta telpā – vai tas būtu stadions, sporta zāle, baseins vai trenažieru zāle, būtu jābūt radītai pieejamībai trenēties un sportot cilvēkiem ar ierobežotām iespējām. Tas, ka pie zāles ir atstātas divas stāvvietas invalīdu autotransportam, nudien nenozīmē, ka cilvēks ar īpašām vajadzībām tiek pie trenažiera, svaru stieņa vai var bez bažām tikt baseinā.
Otrs jautājums, protams, būtu par plašāku invalīdu iesaisti sportā un fiziskās aktivitātēs. Visi parasportisti nevar kļūt par Aigaru Apini, trenēties 6–8 stundas dienā, ievērot dzelžainu režīmu un daudzkārt uzvarēt Paralimpiskajās spēlēs. Toties katrs var stiprināt savu fizisko un garīgo veselību.
Trešā prioritāte ir Daigas Dadzītes sapnis par Paralimpisko centru ar rehabilitācijas un sportošamas iespējām ļoti dažādiem sportistiem ar īpašām vajadzībām. Sarunā ar Endrjū Pārsonu es guvu pārliecību, ka šādi centri dažādās pasaules valstīs ir ievērojami stiprinājuši dažādu slimu un fiziski vārgu cilvēku veselību, bet īpaši liela nozīme šādiem centriem ir bērnu – invalīdu iesaistē parasportā.
Agri vai vēlu valdībai pie šī centra celtniecības nāksies ķerties. Es vēlos pateikties „Mēness aptiekai” par finansiālu un cita veida materiālu atbalstu Latvijas Paralimpiskajai komitejai. Man šķiet, ka bez šī atbalsta mums paralimpiskais sports būtu daudzkārt kuslāks.
