Apinis: Covid–19 pandēmijas sekas – vairāk ielaistu vēža slimnieku
30
Latvijā ir ap 80 000 onkoloģisko pacientu, un to skaits gadu no gada pieaug. Agrīni diagnosticējot un mūsdienīgi ārstējot, ārstēšanā sasniedzam arvien labākus rezultātus, cilvēki ar onkoloģiskām slimībām dzīvo ilgāk, daudzi izārstējas pilnībā. Latvijas onkoloģija spērusi milzu soļus uz priekšu, un tomēr – vēzi mēs diagnosticējam pārlieku vēlu, vēža reģistrs nestrādā, valsts nauda tiek izgāzta pārlieku lieliem vakcīnu iepirkumiem, nevis onkoloģijas zālēm, paliatīvā onkoloģisko slimnieku aprūpe ir gauži vāja un nepietiekama.
Šo rakstu lūdzu neuzskatīt par manu autordarbu, esmu pierakstījis to, ko TV24 raidījumā Dr. Apinis teica Onkologu, ķīmijterapeitu asociācijas prezidente, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa-Bērziņa, Latvijas Universitātes profesors, ķirurgs, onkologs Jānis Eglītis un Staļģenes ģimenes ārsts, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents Ainis Dzalbs. Viņu teiktais bija ļoti korekts, racionāls un valstiski nozīmīgs, tādēļ es nolēmu to pārstāstīt rakstu valodā. Vēl raksta tapšanā man jāpateicas akadēmiķim, gastroenterologam Mārcim Lejam un Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas izpilddirektoram, profesoram Valteram Bolēvicam, kuru stāstīto un rakstīto esmu šeit izmantojis.
Quo vadis, onkoloģija?
Pretēji savam ierastajam stilam, sākšu ar labo un pozitīvo. Jūlijā valdībā apstiprināts Veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanas plāns 2022. –2024. gadam. Nosaukums kūleņains, plāns pieņemts laikā, kad gads jau pusē, pašam rakstu darba apkopotājam pietrūcis latviešu rakstu valodas prasmju. Bet plāns jau darbojas.
Vēža apkarošanas programmas Latvijā ne pirmo reizi tiek labi uzrakstītas, arī iepriekšējais plāns nebija slikts. Slikti iet ar realizāciju. Pirms katrām Saeimas vēlēšanām onkoloģijā ir būtisks resursu pienesums, īpaši medikamentiem, tā tas notiek arī šogad – valdība piesviedīs naudu onkoloģiskajiem medikamentiem priekšvēlēšanu retorikas ietvaros. Prātīgāk gan būtu atrast veidu – kā naudas pieaugums onkoloģijai būtu prognozējams gadu no gada. Onkoloģisko pacientu ārstēšana ir gadiem ilgs process. Pacientu skaits nesamazināsies, viņu ārstēšana kļūs tikai dārgāka.
Ir palielinājies finansējums medikamentiem, un inovatīvos medikamentus Latvijā var saņemt 380 pacienti no 2000, kam tādi būtu vajadzīgi. Šobrīd Latvijā varam atļauties itin labu inovatīvu terapiju, atbilstoši vadlīnijām iespējas kļuvušas plašākas.
Mūsdienās mēs nemēdzam izolēti runāt par ķīmijterapiju – mēs lietojam jēdzienu „sistēmiska terapija” kurā ietilpst gan hormonterapija, gan ķīmijterapija, gan imūnterapija, gan antibiotikas un īpaši nozīmīga ir mērķterapija, kas strādā gēnu līmenī. Inovatīvās zāles lielākoties strādā uz kādām noteiktām struktūrām vēža šūnās, bloķējot dažādus posmus šo vēža šūnu attīstībā, līdz ar to modernās zāles ir mazāk toksiskas, bet vairāk mērķtiecīgas un iedarbīgas.
Vislabāk strādā kombinācijas, un onkologs-ķīmijterapeits zāles kombinē no dažādām grupām. Jāpiebilst, ka finansējums ir iedots tām zālēm, kas var uzlabot ārstēšanas rezultātus medikamentu kombinācijās, pievienojot šīs zāles pie jau esošajām. Manuprāt, tieši vadošie onkologi ar savu pašaizliedzīgo darbu un sabiedriskajām aktivitātēm ir sasnieguši to, ka inovatīvās zāles ir pieejamas.
Un tomēr – tieši šeit kā darvas karote medus mucā nāk Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) direktora, profesora Valtera Bolēvica teiktais: „46% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka vēzis Latvijā nav uzveicams, jo ne visiem onkoloģiskajiem pacientiem ir vienlīdzīgas iespējas piekļūt ārstēšanai, liecina SIFFA un “Norstat Latvija” īstenotās iedzīvotāju aptaujas rezultāti. Galvenā problēma ir līdzekļu deficīts un to piešķiršanas kārtība. Aptuveni 30 miljoni par neizlietotām Covid–19 vakcīnām ar lielākoties iztecējušu derīguma termiņu “guļ noliktavā”, kamēr 2028 vēža pacienti šobrīd nezina, vai nākamgad būs nauda ārstēšanai.
34% respondentu aptaujā norādījuši, ka onkoloģiskās saslimšanas mūsu valstī ir ārstējamas, savukārt vēl 21% ir grūti pateikt, vai tas tā ir. Raksturojot iemeslus neticībai izārstēt vēzi, aptaujātie līdzās nevienlīdzīgām iespējām saņemt ārstēšanu, tajā skaitā efektīvu terapiju, norāda uz grūtībām to saņemt, jo ir garas rindas un bieži vien – nav vajadzīgās zāles. Tikmēr 16% respondenti ir pārliecināti, ka onkoloģisko slimību ārstēšanās izmaksas ir ļoti augstas”.
Atgriezīšos pie onkoloģijas attīstības. Mums ir strauja virzība diagnostikas attīstībā un neapšaubāmi – pēdējos gadus vislabāk raksturo fakts, ka ir pieejama pozitronu emisijas tomogrāfija, Latvijas speciālisti ir uzkrājuši nozīmīgu pieredzi šīs attēldiagnostikas metodes plašā izmantošanā. Arī no finansējuma aspekta pozitronu emisijas tomogrāfijas izmeklējumi ir arvien plašāk pieejami.
Pēc daudzu gadu pārtraukuma ir atjaunota krūšu rekonstruktīvā ķirurģija par valsts naudu –šīm operācijām šogad ir atvēlēts vairāk par miljonu eiro. Tas nozīmē, ka 300 sieviešu būs iespējams operācijas laikā atjaunot skaistuma un estētikas elementu – skaistas krūtis; būs iespējams atjaunot krūtis arī tām sievietēm, kam mastektomijas operācijas veiktas senāk.
Gan Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, gan Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā ir nomainīti lineārie paātrinātāji, kas bija nokalpojuši savu laiku. Modernā tehnoloģija uzlabos staru terapijas pieejamību. Jau šogad (tā gan ir tikai cerība, bet pamatota) būs pieejama intraoperatīva staru terapija Austrumu slimnīcā. Krūts vēža pacientes ar salīdzinoši labvēlīgu prognozi varēs vienreizēji operācijas laikā apstarot, un šīm pacientēm pēc tam vairs nebūs vajadzīga ilgstošā, mēnesi garā starošana. Šo intraoperatīvo (operāciju zālē, operācijas laikā) staru terapiju varēs izmantot arī aizkuņģa dziedzera vēža, taisnās zarnas vēža operāciju laikā. Šāda intraoperatīva radioloģiska pieeja attīstās visā pasaulē, indikācijas paplašinās pateicoties molekulārai diagnostikai.
Pateicoties šai molekulārai diagnostikai mums šobrīd ir daudz labākas zināšanas par pašu audzēju – cik tas ir agresīvs, cik tas ir potenciāli bīstams pašam indivīdam. Pateicoties patoloģijas analīzei un gēnu testiem mēs varam stratificēt pacientus – kam ar minimālu agresiju mēs varam panākt labus rezultātus; bet varam stratificēt arī tos, kas pat pie agrīnām stadijām ir jāārstē daudz agresīvāk.
Vēža ārstēšanā atsevišķās jomās mainījusies taktika. Krūts vēža ķirurģijā, pateicoties agrīnai un precīzai radioloģiskai diagnostikai mums ir jūtami samazinājušies operācijas apjomi. Savukārt, onkoloģiskajā ginekoloģijā un arī gremošanas trakta onkoloģiskajā ķirurģijā operācijas apjomi pieaug. Nāk jaunas tehnoloģijas – arvien vairāk Latvijā abdominālas onkoloģiskas operācijas veic laparoskopiski. Ķirurgi sapņo, ka ar laiku asistētā jeb robotķirurģija būs pieejama arī Latvijā. Latvijā ir diži onkoloģijas ķirurgi, bet lieliem ķirurgiem, gluži kā alpīnistiem vajag jaunas un jaunas virsotnes; onkoloģija vienmēr ir ķirurga izaicinājums.
Covid–19 pandēmijas sekas – ielaisti vēža slimnieki. Ģimenes medicīnas aspekts
Pēdējie gadi, kas bija saistīti ar Covid–19, bija ārkārtīgi liels izaicinājums. Ģimenes ārstiem, paralēli daudzsimtu Covid–19 slimnieku aprūpei, kontaktpersonu vērošanai un epidemioloģiskiem izaicinājumiem nācās nodrošināt arī hronisko pacientu aprūpi.
Pasaules Veselības organizācijas pamatdokumentos Covid–19 pandēmijas laikā, pirmais punkts allaž bija par ģimenes medicīnu – ka ģimenes ārstiem neskatoties ne uz ko pirmkārt ir jānodrošina hronisko slimnieku aprūpe un visvairāk jākoncentrējas uz onkoloģiskajiem pacientiem, kardio-vaskulāriem slimniekiem, cukura diabēta pacientiem – šīm grupām ģimenes ārstiem vajadzēja nodrošināt pienācīgu aprūpi neskatoties ne uz ko. Tieši šos vārdus nekad neizlasīja un nesadzirdēja ne Ilze Viņķele, ne Daniels Pavļuts; tieši otrādi – viņi apkaroja visus, kas aicināja rūpēties par hroniskiem slimniekiem, noslogoja ģimenes ārstus ar nejēdzīgu birokrātiju, lika rakstīt tūkstošiem nosūtījumu, ierobežoja ambulatoro medicīnas iestāžu darbību. Rezultātā Latvijā augsto mirstību noteica citu hronisko kaišu slimnieku pamatslimību neārstēšana.
Latvijas valdības attieksme pret ģimenes ārstiem ir noziedzīgi virspusēja un agnoranta.
Latvijā ģimenes medicīna balstās uz gimenes ārstu ar vienu māsu vai divām māsām, vai vienu ārsta palīgu, bet ar šādiem resursiem milzu uzkrauto darbu paveikt Covid–19 pandēmijas laikā nebija iespējams.
Pandēmijas sekas jūtam šodien, visnegatīvāk Latvijā ir ietekmēts vēža skrīnings un primārā diagnostika.
Skrīninga aptveres rādītāji arī līdz Covid–19 pandēmijai Latvijā bija slikti (zemāki nekā citās Eiropas valstis), teiksim – bija 40–45% aptvere. Šodien šī aptvere ir knapi virs 30%. Katrs pacients, kas nav ticis izmeklēts un nav apmeklējis skrīninga izmeklēšanu,ir būtisks risks nākotnei – kad mēs diagnosticēsim jau novēlotu onkoloģisku slimību.
Onkoloģijas diagnostiku primārajā aprūpē mēs varētu iedalīt trijās grupās:
• viena trešā daļa onkoloģisko pacientu mums būtu jādiagnosticē skrīningā – agrīni; tie ir bezsimptomu pacienti, kas veikuši noteiktus izmeklējumus un kam mēs vēzi atklājam agrīni.
Šajā gadījumā ir vislielākā iespēja, ka slimība atklātapietiekami agri, mūsu ķirurgi un ķīmijterapeiti spēs pacientu izārstēt; vairumā gadījumu rezultāti būs labi.
• nākamā opcija ir, ka ģimenes ārstsvai kāds ārsts speciālists atrod onkoloģiskās slimības kā gadījuma rakstura atradi, veicot dažādus izmeklējumus, ārstējot pacientus ar cukura diabētu, ar HOPS, bet vienlaikus atrod vēzi;
• trešā daļa ir simptomātiskie pacienti, kam jau ir izteiktas sūdzības, kas ir raksturīgas onkoloģijai; šos pacientus sūta pa zaļo koridoru pie onkologa.
Pēdējos divos gados atsaucība skrīningam ir būtiski sarukusi, pieejamība izmeklējumiem ir būtiski samazinājusies, pieraksta uz plānveida izmeklējumiem šogad gandrīz vairs nav;šobrīd uz sonogrāfiju ģimenes ārsts var pacientu pierakstīt uz decembra beigām, vai uz nākamo gadu, uz kuru pieraksts vēl nenotiek.
Tā nu pēc-pandēmijas apstākļos ģimenes ārstam zūd divas trešdaļas iespēju savlaicīgi diagnosticēt onkoloģiskās slimības, visbiežāk ārsta redzeslokā nonāk simptomātiskie pacienti. Zaļais koridors nav agrīnas diagnostikas programma – tur nonāk pacienti, kam ir raksturīgas sūdzības– tātad – relatīvi ielaista onkoloģiska slimība.
Labā ziņa ir tā, ka ģimenes ārstiem šobrīd ir papildus darbinieks (pēc grūtas cīņas ar ministriju); šobrīd šī darbinieka prioritāte ir darbs pie Covid–19 vakcinācijas, bet šos darbiniekus, kas lielā vairumā ir bez medicīniskās izglītības, mēģinām piesaistīt arī skrīningam. Vārdu sakot – ģimenes ārstam beidzot ir darbinieks, kurš var piezvanīt un atgādināt par mamogrāfiju.
Tas, ko nesaprot Veselības ministrija, ir – ģimenes ārsta prakses resursi ir jāpaplašina, lai
ģimenes ārsti vairāk varētu iesaistīties pacienta uzraudzībā arī tad, kad viņi tiek izrakstīti no stacionāra.
Liela problēma, kas ģimenes ārstiem aizņem ļoti daudz laika, ir paliatīvā aprūpe, bet šai problēmai pieskaršos vēlāk.
Covid–19 pandēmijas sekas – vairāk ielaistu vēža slimnieku. Onkologu skatpunkts
Pacienti ir smagāki, ir ielaistāki, un neticami daudz onkoloģisku slimnieku slimnīcā nonāk caur akūto uzņemšanu.
Diemžēl Latvijā joprojām primāri diagnosticēti vairums tiek 3. un 4. stadijas vēži.
Ir vienkārša patiesība – ja vēzis ir diagnosticēts 1. vai 2. stadijā, tad dzīvildze – 5 gadu izdzīvotība ir lielāka par 85%, krūts vēzim – pat lielāka par 95%. Ja vēzis tiek atklāts tikai 3. vai 4. stadijā, ja vēzis ir izplatījies, skāris vairākus orgānus, dzīvildzes rādītāji ir skumji – pie dažām lokalizācijām – plaušu vai zarnu vēža 4. stadijas vēzim tikai 4% izdzīvo 5 gadus. Ārstēt vēzi 3.un 4. stadijā nozīmē ārstēt daudz, daudz dārgāk; tās ir arī pavisam citas problēmas.
Šķiet –, ir izkritis kāds posms – vai nu pacients Covid–19 ierobežojumu dēļ nav ticis līdz ģimenes ārstam, nav ticis laicīgi uz diagnostiku, vai arī pacients pats dēļ bailēm inficēties ar Covid–19 nav griezies medicīnas iestādē. Ir kļuvis grūtāk strādāt, jo arī onkologiem visu laiku ir jāņem vērā Covid–19 situācija.
Uzsvaram valstiski vajadzētu būt uz agrīnu diagnostiku, nodrošinot to ar skrīningu, sabiedrības izglītošanu, sabiedrības sapratni.
Būtiski – onkoloģijā ir vajadzīgi koordinatori – kas pacientus apzvanīs, sakoordinēs par tālākiem izmeklējumiem, lai šie pacienti nepazūd tulkojumā kaut kur ar savām sūdzībām. Ģimenes ārsti ļoti čakli iesaistās pacienta aprūpē pēc operācijas un ķīmijterapijas. Onkologi bija izstrādājuši ģimenes ārstiem rekomendācijas. Diemžēl lauku pacients pēc operācijas un kompleksas ārstēšanas ne vienmēr var izbraukāt uz kontrolēm.
Šogad parādījās iespējas novirzīt pacientus pie onkologa arī tad, ja ir aizdomas par slimības recidīvu, arī tad, ja onkoloģiskiem pacientiem vajadzīgi kādi citi izmeklējumi, un to nosauca par dzelteno koridoru.
Diemžēl tas ne visur darbojas un ne vienmēr var izprast šā koridora darbības mehānismu, jo šis koridors ir uztaisīts ārkārtīgi birokrātisks.
Ļoti dārgā, vāji strādājošā Andas Čakšas vārdā nosauktā e-veselība un pilnībā nestrādājošais Vēža reģistrs
Mēs esam iestrēguši e-veselībā, kur ir reāli funkcionējošas vien divas lietas – elektroniskā recepte un darba nespējas lapa, kas arī pēdējā laikā arvien biežāk iestrēgst vai nestrādā.
Ģimenes ārsts vēlētos savā datorā redzēt to, kas notiek ar viņa pacientu – īpaši ar onkoloģisko pacientu: kādi ir pacienta izmeklējumi, analīžu rezultāti, cik tālu procesā viņi ir Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā vai Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kas ar pacientiem šobrīd notiek, kādi būtu nepieciešami izmeklējumi un kādas konsultācijas.
Skatoties Igaunijas vai citu Eiropas valstu situāciju, mēs redzam, ka tur iespējas palīdzēt pacientam ir strukturētākas un plašākas – tieši pateicoties IT tehnoloģijām.
Šobrīd tas, ko Veselības ministrija uzskata kā onkoloģisko slimnieku reģistru, nesakrīt ar ģimenes ārstu redzējumu par vajadzībām. Ministrija skatās uz reģistru kā uz datu bāzi, kas sniedz statistisku pārskatu (tiesa, nestrādā arī tas. Pēdējie pilnie pieejamie dati mums ir par 2017. gadu. Andas Čakšas reforma iznīcināja to reģistru, kas darbojās, bet jaunu ieviest nav izdevies).
Onkologi vēlas redzēt, lai reģistrs kā programma būtu dinamiska, kurā gan onkologs, gan ģimenes ārsts var reāli darboties, kas būtu sajūgts kopā ar e-veselību.
Modernas datu sistēmas neesamība ir liela problēma universitātes slimnīcām – lai tās darbotos vienoti, lai informācija būtu izmantojama ģimenes ārstu praksē. Vistālāk šajā jomā ir tikusi Bērnu klīniskās universitātes slimnīca, kas radījusi ekosistēmu, kur ir mākslīgā intelekta pazīmes ar iespējām analizēt klīnisko vai radioloģisko izmeklējumu rezultātus, kas ļauj pacientus gradēt – kuru saukt tūlīt atpakaļ uz slimnīcu, kuru nosūtīt uz papildus izmeklējumu. Ir parādījies finansējums universitāšu slimnīcu vienotas ekosistēmas radīšanai, bet šī radīšana prasīs laiku, kas būs garāks par vienu vai diviem gadiem.
Mēs pamatoti vēlamies, lai šī sistēma būtu funkcionējoša, ka tai nebūtu tikai statistikas funkcijas, ka to varētu izmantot arī anonimizēti – bez personu datiem – pētniecībā gan ārsti, gan studenti, ka to varētu izmantot arī dažādu jomu pārstāvji, prognozējot izmaksas, dzīvildzi, ārstēšanas efektivitāti.
Onkoloģijā vēža reģistrs ir vajadzīgs lai apzinātu pacientus un lai analizētu ārstniecības rezultātus, lai varētu plānot budžetu, operācijas, tehnologijas utt.
Ar ko nodarbojas e-veselībā ārsts šodien? Viņš klikšķina datus iekšā, kas ir pilnīgi absurdi.
Mēs darām tik daudz nevajadzīgu lietu laikā, kad onkologi varētu rakstīt vadlīnijas vai mācīties jaunas ārstniecības metodes; ārsts tiek noslogots ar ārkārtīgi daudz nevajadzīgām birokrātiskām lietām, ar ko ierēdņi viņu ir apkrāvuši – papīru darba apjoms, kas ir jāpadara ārstam un māsai tikai palielinās, bet no tā neuzlabojas pacienta ārstēšanas kvalitāte.
Vēža prevencija, pētniecība un apkarošana kā misija Eiropas parlamentā
Vēzis ir viena no prioritātēm, ko ir postulējis Eiropas parlaments.
Par Eiropas Savienības misijām, ļoti detalizēti analizējot vēža misiju, žurnāla “Latvijas Ārsts” 2021. gada novembra numurā rakstīja akadēmiķis Mārcis Leja. Misijas Eiropā šobrīd nosaka inovāciju un attīstības tendences, tās ir sadarbībā balstītas darbības nākotnes veidošanai. Šīm misijām ir ambiciozi mērķi, vienlaikus paredzot konkrēta rezultāta sasniegšanu līdz 2030. gadam. Šīs misijas ir starpdisciplināras, starpsektoriālas, stimulējot inovācijas dažādās jomās, turklāt misijām ir jāapvieno Eiropas pilsoņi savu un līdzcilvēku dzīves uzlabošanai.
Eiropā ir izvirzītas pavisam piecas misijas:
• piemērošanās klimata izmaiņām, tostarp sabiedrības transformācija;
• veseli okeāni, jūras, piekrastu un iekšzemes ūdeņi;
• klimatam neitrālas un gudras pilsētas;
• augsnes veselība un pārtika;
• vēzis.
Vēža misija ir vienīgā joma no medicīnas. Vēža misijas rekomendāciju ieviešanai ir jāsasniedz mērķis – pavisam Eiropā izglābt 3 miljonu cilvēku dzīvības, nodrošināt ilgāku un labāku dzīvi. Un lai to sasniegtu, Eiropas parlaments ir izvirzījis piecas intervences jomas – pētījumu fokusēšanu būtiski nepietiekamo zināšanu jomā, prevenciju, diagnostiku un ārstēšanu, dzīves kvalitātes nodrošināšanu, vienlīdzību pakalpojumu pieejamībā. Šo rezultātu sasniegšanai misijai ir 13 rekomendācijas.
Visiem interesentiem lūdzu izlasīt ļoti detalizēto rakstu “Latvijas Ārsta” pērnā gada novembra numurā. Profesora Mārča Lejas aktivitāte ir ļāvusi vēža misijas iniciatīvu pārņemt Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātei, bet Latvijas relatīvi mazais zinātnieku un pētnieku skaits jebkurā gadījumā radīs nepieciešamību apvienot visus spēkus.
Veselības ministrija ir uzticējusi Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai veikt vēža centra akreditācijas procesu. Slimnīcā šo procesu vada profesore Sandra Lejniece. Profesors Mārcis Leja, kurš iepriekš bija viens no padomniekiem onkoloģijas jomā Eiropas parlamentā, ir piesaistījis Eiropā atzītus ekspertus – lai viņi izrevidē – kas mums ir bijis, un pasaka, kas mums ir vajadzīgs.
Ķīmijterapija kā globāli psiholoģiski smagākais un pārlieku zemu novērtēts darbs
Ķīmijterapijā jāstrādā speciāli apmācītam ārstam, kas terapiju nozīmē, un māsai, kas šādu terapiju ievada. Šī terapija ir sarežģīta ar augstu komplikāciju risku. Latvijā speciālistu trūkst, reāli praksē Latvijā strādā 19–20 ķīmijterapeitu, uz pieaugošo pacientu skaitu tas ir nepietiekošs ārstu skaits.
Ķīmijterapijā nevar ielikt jebkuru māsu ar ļoti smagajiem pacientiem strādāt – lai medikamentus sagatavotu un ievadītu, māsai ir jābūt specializēti sagatavotai. Māsas strādāt uz ķīmijterapiju strādāt nenāk, jo darbs ir grūts, psiholoģiski smags.
Pacientiemgandrīz vienmēr ir arī blakus-slimības, pacienti bieži vien kopjami, bieži vien onkoloģiski pacienti slimnīcā aiziet no dzīves. Pie šīm lietām neviens mediķis nepierod.
Pasaules medicīniskā literatūrā varam atrast daudz pētījumu, ka tieši onkologa-ķīmijterapeita darbs ir viens no psiholoģiski vissmagākajiem darbiem, kas rada vislielāko izsīkšanu un vislielāko izdegšanu. Tuvākajā laikā valsts prognozē pacientu skaita pieaugumu, bet nevēlas risināt iespēju palielināt ķīmijterapeitu un onkoloģijā specializējušos māsu štatu skaitu.
Latvijā ķīmijterapiju pacients var saņemt tikai visās universitātes klīniskajās slimnīcās Rīgā, kā arī reģionālajās slimnīcās Daugavpilī un Liepājā. Valsts līmenī ir praktiski neiespējami organizēt ķīmijterapiju katrā novada slimnīcā dienas stacionāra veidā. Tā nu pacientiem jādodas uz tālu klīniku, bet vakarā ar sliktu dūšu, sliktu pašsajūtu un vājumu jāmeklē atpakaļceļš.
Iespējams, ka risinājums būtu sadarbība ar privātām ārstniecības iestādēm, kuras mācētu organizēt gan ārsta ķīmijterapeita, gan speciāli izglītotas māsas aizvešanu uz Latvijas novadu slimnīcām, ja vien valsts apmaksātu ne tikai atsevišķus medikamentus, bet arī sagatavotu medikamentu kompleksu. Katrā ziņā onkoloģisku slimnieku aprūpei būtu jāiet pa publiskās – privātās partnerības ceļu, lai smagi slimajam pacientam nevajadzētu veikt pārbraucienus pa visu Latviju (piemēram, no Alūksnes uz Rīgu vai Daugavpili).
Veselības pratības zemais līmenis kā galvenais novēlotas diagnostikas iemesls. Veselības mācības neesamība skolā nozīmē augstāku mirstību ar vēzi
Ja jebkurš Latvijas iedzīvotājs spētu apzināties, ka veselība vai veselības saglabāšana ir pamatmērķis dzīves laikā, iespējams mēs varētu agrīnāk diagnosticēt dažādas hroniskas kaites. Septiņus gadus atpakaļ bija pētījums par krūts vēzi Austrumeiropā, un pētījuma rezultātos parādījās tieša korelācija saslimstībai ar vēzi, vēlīnai diagnostikai ar pacientes izglītības līmeni, ar vidi, kurā viņa dzīvo, un ar neformālo sabiedrības organizāciju aktivitāti, piemēram sieviešu klubiņa vai konkrētā facebook burbuļa attieksmi pret vēzi.
Ģimenes ārstiem Amerikā tiek mācīts, ka onkoloģiskās slimības nav iedzimtas, bet iegūtas slimības, ka vismaz pusi no tām mēs iegūstam dzīves laikā un tās mēs varam novērst ar pareizu ēšanu, fiziskām aktivitātēm, atturoties no smēķēšanas. Uzdevums amerikāņu ģimenes ārstiem ir šīs zināšanas un šo filozofiju nodot saviem pacientiem.
Mums ir problēmas ne tikai ar cilvēku izpratni par onkoloģiskām slimībām, bet arī par HIV, C hepatītu, vakcināciju – kad ārsti iet uzrunāt sabiedrību, viņiem pretī nav dzirdīgu ausu – tieši izpratnes dēļ – cilvēki nesaprot, kam ir domātas vakcīnas.
Paaudžu paaudzēs vārds onkoloģija rada bailes un paniku. Bailes nerada risinājumu.
Bailes ir viens no iemesliem, kāpēc ir ielaistie gadījumi. Vislielāko mirstības samazinājumu mums varētu dot cilvēku izglītošana un agrīna diagnostika.
Ar pacientiem ir jārunā.
Ar sabiedrību ir jārunā.
Kas cits to darīs, ja ne mēs – mediķi?
Mēs varam veidot veselības pratību, bet tam ir vajadzīgi lieli resursi. Vislabākā vieta, kur sniegt un audzēt veselības pratību ir skola; zināšanām par veselību un slimību ir jānāk no bērna vecuma. Jāiemāca jaunam cilvēkam pašam sevi mīlēt.
Veselības mācība vidusskolā ir absolūti nepieciešams priekšmets. Jaunā paaudze ir daudz dzirdīgāka, un viņi spētu ietekmēt savus priekšgājējus
Paliatīvā aprūpe kā onkoloģijas sāpju bērns
Bērnu onkoloģijā paliatīvā aprūpe Latvijā ir sakārtota jau sen, bet mēs nevaram salīdzināt proporcijas, jo bērnu onkoloģijā ir simti pacientu, bet pieaugušo paliatīvajā aprūpē ir desmiti tūkstošu pacientu. Ar tām paliatīvām gultām, kas ir stacionāros, ir par maz. No cilvēciskuma viedokļa daudz loģiskāk būtu, ja paliatīvā aprūpe tiktu sniegta tuvāk mājām vai pat mājās, nekā pacientu ieliek vienu pašu nodaļā,pie kam Covid–19 laikā šim pacientam neviens netiek klāt.
Ģimenes ārstiem paliatīvie pacienti ir psiholoģiski smags jautājums. Ģimenes ārsti saaug ar saviem pacientiem un dzīvo viņiem līdzi, viņi pazīst savus pacientus gadiem ilgi,pazīst ģimenes gadiem ilgi, viņi ir tieši iesaistīti aprūpes procesā, mēģina atbalstīt gan ģimeni, gan pacientu. Bez tam ģimenes ārstiem ir jāsaprot, kurā brīdī no patoģenētiskās terapijas ir jāpāriet uz paliatīvo aprūpi.
Mūsu steidzīgajā ikdienā paliatīvā aprūpe arī mājās ir grūti realizējama; radi un piederīgie spiesti strādāt, doties darba gaitās, un paliatīvais pacients vienalga paliek viens; varam mēģināt piesaistīt kādu no sociālā dienesta, bet tur ir birokrātiski šķēršļi; tā nu šie pacienti nereti nonāk sociālās aprūpes centros, kas nav paliatīvās aprūpes iestādes.
Galvenais jautājums ir par kadru pieejamību. Būtu jābūt atsevišķam koordinējošam dienestam.
Secinājumi priekšvēlēšanu retorikai
Vēzis ir ārstējama slimība, īpaši, ja tiek savlaicīgi diagnosticēts. Latvijā onkoloģisko slimnieku diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija strauji attīstās, vēža slimnieki dzīvo ilgāk, bet daudzus varam pilnībā izārstēt. Latvijā ir ap 80 000 onkoloģisko pacientu, un to skaits gadu no gada pieaug. Diemžēl vēzi mēs diagnosticējam pārlieku vēlu, vēža reģistrs nestrādā, valsts nauda tiek izgāzta pārlieku lieliem vakcīnu iepirkumiem, nevis onkoloģijas zālēm, paliatīvā onkoloģisko slimnieku aprūpe ir gauži vāja un nepietiekama. Latvijas onkologi – ķirurgi, patologi, radiologi, ķīmijterapeiti, paliatīvie speciālisti veic milzu darbu, un mēs visi – sabiedrības locekļi esam viņiem pateicību parādā par viņu darbu.
Un tomēr – galvenais balsts veselības aprūpē un arī onkoloģijā ir ģimenes ārstu dienests. Nav nekā svarīgāka par savlaicīgu sarunu ar ģimenes ārstu, savlaicīgu skrīningu un savlaicīgiem izmeklējumiem.
No vēža nav jābaidās. Ir nepieciešams vēzi diagnosticēt iespējami ātri. Latvijas valstij nav svarīgāka uzdevuma kā savu iedzīvotāju veselības pratības uzlabošana.
