Apinis: Covid–19, Ebolas un Zika vīrusi kopā nav tik bīstami kā liekais svars
72
Covid–19 pierādījis, ka ārsti ir pārmaiņu vēstnieki. Gluži kā ārlietās, vēstnieku sniegtos signālus nesaprot vai nevēlas saprast ne valdība, ne tauta.
Jau trīsdesmit gadus galvenais signāls, ko ārsti stāsta valdībai un pacientiem, ir profilakse. Piemēram –ntiem, kas nodarbojas ar sportu, kas ir kustīgi, kam nav liekā svara, kam nav otrā tipa cukura diabēta, kas ārstējuši savu hiperholesterinēmiju un savu hipertoniju, tiem vīrusa slimības nav bīstamas.
Atnāca Covid–19, ne valdība, ne tauta neizdarīja secinājumu – „nu gan sportosim un valsts līmenī nodarbosimies ar slimību profilaksi”.
Tieši otrādi – valsts ierobežoja iespējas sportot un iespējas saņemt ārsta konsultācijas un hronisko slimību ārstēšanu. Rezultātā Latvijā pieauga mirstība ar vēzi un sirds asinsvadu slimībām.
Salīdzināšanai: 2019. gada jūnijā Latvijā mira 2088 cilvēki, 2020. gada jūnijā– 2378, 2019. gada jūlijā – 2214, 2020. gada jūlijā 2215, 2019. gada augustā – 2031, 2020. augustā – 2186.
Vienkāršoti – 2020. gada vasaras mēnešos Latvijā nomira par 346 cilvēkiem vairāk nekā 2019. gadā. No šiem 346 papildus mirušajiem 10 nomira ar Covid–19. Šie skaitļi nozīmē divas drausmīgas valdības kļūdas: kampaņu „sēdi mājās” un ierobežojumus vērsties medicīnas iestādēs.
Tika novēloti sirds un plaušu slimību ārstēšanas laiki, vēlīni diagnosticēti vēži.
Pie kam valdība izmeta milzīgi daudz nodokļu maksātāju naudas lai propogandētu savu „sēdi mājās” ar tiešas un netiešas reklāmas palīdzību. Varam diskutēt, vai šīs 346 nāves nav šīs rīcības rezultāts.
Vēl viens skaitlis, kurā vēlos, lai Jūs ieskatītos, ir paredzamais cilvēka muža garums (2019. gada, bet dažām valstīm 2018. gada dati):
• Honkongā sievietēm 87.6, vīriešiem 81.8 gadi,
• Japānā sievietēm 87.5, vīriešiem 81,1 gadi,
• Islandē sievietēm 84.4, vīriešiem 81.3 gadi,
• Zviedrijā sievietēm 84.4, vīriešiem 80,9gadi,
• Norvēģijā sievietēm 83.3, vīriešiem 80,3gadi,
• Somijā sievietēm 84,6, vīriešiem 78,9gadi,
• Igaunijā sievietēm 82,4, vīriešiem 73,9 gadi,
• Lietuvā sievietēm 82,1, vīriešiem 70,1gadi
• Latvijā sievietēm 79,9, vīriešiem 70,1 gadi,
• Centrālāfrikas republikā sievietēm 55,0, vīriešiem 50,6 gadi.
Mans mērķis bija lūgt ieskatīties atšķirībās paredzamajā mūža ilgumā starp Latviju un Ziemeļvalstīm. Vienkāršoti – Latvijas sievietei paredzamais mūža garums ir par 5 gadiem, bet Latvijas vīrietim – par 10 gadiem īsāks nekā Ziemeļvalstu ļaudīm.
Tas nav tādēļ, ka medicīna Skandināvijā ir 10 reizes labāka, ka gaiss tīrāks, ka ūdens dzidrāks vai slimības lēnāk izplatās.
Šo dzīves ilguma atšķirību visvairāk nosaka sportiskās aktivitātes (Skandināvijas valstīs vismaz 5 reizes nedēļā sporto >50% iedzīvotāju, Latvijā – 17%, skolasbērnus ieskaitot), liekais svars un attieksme pret savu veselību, īpaši savlaicīgu vēža un hiperholesterinēmijas diagnostiku un ārstēšanu.
Liekais svars un mazkustība ir galvenais cēlonis, kāpēc Latvijas iedzīvotāji dzīvo īsāku mūžu
Aptaukošanās ir epidēmija visā pasaulē. Tā ir veselības problēma un tā ir lielākais drauds pasaules mērogā 21. gadsimtā, ievērojami nopietnāks par Covid–19, Ebolas un Zika vīrusiem kopā ņemtiem.
Tas ir tāpēc, ka ļoti daudzām neinfekcijas slimībām riska faktori ir saistīti ar aptaukošanos un lieko svaru. Jo vairāk cilvēkiem kadā valstī ir liekais svars un aptaukošanās, jo vairāk viņi slimo, jo lielāku slogurada veselības sistēmām, un rezultātā palielinās saslimstība un mirstība.
Aptaukošanos var definēt kā pārmērīgu tauku uzkrāšanos organismā, un tas notiek, kad patērētās kalorijas pārsniedz iztērēto enerģijas daudzumu. Aptaukošanos nosaka gan sociālie, uzvedības, kultūras, psiholoģiskie, vides, gan metaboliskie un ģenētiskie faktori.
Visnozīmīgākais aptaukošanās cēlonis ir pārtikušais dzīvesveids, zaudēta fiziskā aktivitāte (pateicoties transporta tehnoloģiju attīstībai un elektroierīču izmantošanai bez piepūles), mazkustīgam dzīvesveidam, biroja darbiem, laika pavadīšanai, skatoties televīziju, lietojot datorus un sērfojot internetā, kā arī pārmēra daudzuma neveselīga uztura, t.sk., dzīvnieku tauku un cukura patēriņam.
Arvien vairāk ārstu pasaulē uzskata aptaukošanos par slimību, bet galvenā aptaukošanās problēma ir tā, ka aptaukošanās ir riska faktors cukura diabētam, sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, dažādiem vēža veidiem, vielmaiņas problēmām, hiperholesterinēmijai, insulīna rezistencei, obstruktīvai miega apnojei, osteoartrītam un citām slimībām.
Aptaukošanās rada daudzu citu slimību ārstēšanas izmaksas: 70% no diabēta izmaksām, 23% no sirds asinsvadu slimību izmaksām un 9% no vēža ārstēšanas izmaksām. Aptaukošanās saistīta arī ar garīgām slimībām, psiholoģiskām problēmām, sliktu pašvērtējumu, priekšlaicīgu pensionēšanos, agrīnu demenci, paaugstinātu saslimstību un mirstību. Aptaukošanās ir novēršams nāves cēlonis, un to var novērst ar svara kontroli.
Aptaukošanās, liekais svars, cukura diabēts, hipertonija un sirds mazspēja ir galvenie iemesli mirstībai no Covid–19
Viens no interesantākajiem pētījumiem, ko esmu lasījis par dažādu slimību saistību ar Covid–19, veikts Glāzgovas universitātē. Tika izpētīti Apvienotās karalistes biobankas dati, proti 428,199 pieaugušie vecumā no 37–73 gadiem, un secināts, ka, cilvēkam ar trim vai vairākām kardiometaboliskām slimībām (piemēram, aptaukošanos, diabētu, augstu asinsspiedienu, kardiālu mazspēju, hiperholesterinēmiju u.c.), uzrādījās 77% lielāks pozitīvu Covid–19 testa rezultātu īpatsvars.
Tātad – cilvēkiem ar aptaukošanos un vairākām slimībām vienlaikus ir ievērojami lielākas iespējas vienkārši inficēties ar Covid–19.
Mēģināšu izskaidrot – ne visi cilvēki inficējas ar SARS-CoV-2 pat, ja ilgstoši atrodas tuvāk par 2 metriem telpās, bet citiem pietiek ar mazāku kontaktu lai inficētos.
Būtiskākie faktori, kas ietekmēt inficēšanos ar SARS-CoV-2, kā arī nopietniietekmē slimības norises gaitu (slimība noritēs asimptomātiski vai arī kā smaga pneimonija) ir:
• vīrusa slodze. Būtiski ir, cik daudz infekciozā aģenta nokļūst organismā inficēšanās brīdī. Telpās šī vīrusa slodze vienmēr ir daudzkārt augstāka nekā ārā;
• konkrētā cilvēka šūnu uzņēmība pret vīrusu, un to nosaka ganAKE2 receptoru ekspresija, gan serīna transmembrānu proteāzes, gan citi faktori, kas nodrošina vīrusa iekļūšanu mērķa šūnāsvai tieši pretēji– nelaiž tos iekšā;
• šūnas un iekšķīgās sekrēcijas sistēmas imūnās atbildes reakcija. Visvairāk šajā gadījumā mēs runājam par imūnglobulīniem A elpceļu sekrētos;
• blakusslimības, kas samazina imunitāti.
Vienkāršoti – cilvēks inficējas ar SARS-CoV-2 vīrusu un saslimst ar Covid–19 tad, kad nav gatavs aizsargāties pret to.
Kustības un sporta aktivitātes ir galvenais nacionālais ierocis cīņā ar Covid–19
Viss šajā pasaulē ir salīdzināms. No salīdzināšanas rodas negatīva publicitāte, no salīdzināšanas ceļas kari. Un tomēr – salīdzināšana ir nepieciešama.
Mēs zinām, ka vislabākā iespēja neinficēties ar Covid–19 ir distancēšanās (2 metri) un iespējama izvairīšanās no ilgstošas komunikācijas ar cilvēkiem iekštelpās. Masku lietošana (īpaši drēbes produkti) vīrusus aiztur minimāli, jo vīrusa izmēri (koronavīruss – 20 nanometri) ir miljons reižu mazāki par drēbes maskas caurumiņiem (vislabākās maskas filtrējošā slāņa caurumiņi mērāmi milimetra desmitdaļās vai simtdaļās).
Tādu pētījumu nav, bet itin viegli var pieņemt, ka distancēšanās ir 1000 reižu nozīmīgāka izvairīšanās no inficēšanās ar Covid–19 nekā maskas lietošana.
Diemžēl, cilvēkiem uzliek masku un viņiem rodas drošības sajūta, un viņi pārstāj distancēties. Piemēru? Lūdzu.
Lietuvā maskas bija obligāti nēsājamas jau kopš vasaras, bet apmeklēt Žalgira basketbola spēles tūkstošiem līdzjutēju tribīnēs bija atļauts. Rezultātā Lietuvā inficētība, saslimstība un mirstība ir ievērojami lielāka nekā Latvijā.
Un te vēl kāds fenomens – gan Latvijā, gan Lietuvā valdības kā sportu saprot tikai profesionālo sportu un tam līdzi jušanu, bet pilnībā ignorē bērnu un jaunatnes, kā arī tautas un veterānu sportu kā sabiedrības veselības stūrakmeni.
Latvijas valdībā labākajā gadījumā ir tikai viens ministrs (termins lietots bez dzimtes), kas kaut īsu laiku savā mūžā ir nodarbojies ar sportu tādā apjomā, kā pasaulē sportu saprot – katru dienu (sports nozīmē vairākus treniņus dienā, bet tautas sports – vismaz 5 treniņus vai sacensības nedēļā). Lietuvā basketbola spēlēšana un skatīšanās ir nacionāla tradīcija, bet arī Lietuvas valdība saprata to tikai kā skatīšanos.
Otrs salīdzinājums ir prece lielveikalā vai sporta bumba treniņā. Kaut arī iespēja vīrusu uztvert no cietām virsmām ir krietni mazāka nekā ieelpojot vai caur acs gļotādu, šāda iespēja pastāv. Nekad ne uz vienas bumbas, tīkla vai hokeja ripas (arī peldbaseinā) nav atrasts vīruss pietiekamā daudzumā lai jebko inficētu.
Toties pētījumi dažādu pasaules valstu lielveikalos nav tik optimistiski, un itin labs vīrusa pārneses materiāls esot tirdzniecības groziņi vai ratiņu rokturi, bet esot arī preces, ko pircēji čakli apgramstot (šeit vajag vairāk laika, lai iepazītos ar ticamu informāciju citējamās publikācijās).
Tad kādēļ mūsu varneši tik ļoti cīnas pret sporta pasākumiem un cenšas ierobežot amatieru hokeja, basketbola, florbola vai volejbola treniņus un spēles?
Sportisti laukumā viens otram vīrusu pietiekamā vīrusa slodzē nenodod (esmu lasījis, ka varbūt tas esot iespējams cīņas sporta veidos). Sportistu lielākās iespējas nodot vīrusu ir ģērbtuvēs, kopējās dušās vai aukstumvannās.
Ir atsevišķas publikācijas par relatīvi smagu slimības gaitu atsevišķiem sportistiem sportiskās formas pīķa laikā (ir samazināta imunitāte), bet principā sportistiem, kas nu pamanījušies inficēties, slimība norit asimptomātiski.
Hokejists labā formā, nekādu slimības simptomu, gatavs spēlēt, bet viņu ievieto karantīnā.
Un tomēr es atgriezīšos pie paredzamā dzīves ilguma salīdzinājuma starp Ziemeļvalstīm un Latviju. Ierobežojumi šajās valstīs ievērojami mazāki nekā citur Eiropā (lai nenovirzītos no šodienas tēmas, neiztirzāšu Zviedrijas modeli), bet inficētība salīdzināmos skaitļos, salimstība un mirstība (reāli no Covid–19) mazāka.
Galvenais iemesls ir fiziskās aktivitātes. Latvijā bērniem ir divas sporta stundas, kuras neapmeklē līdz 40% skolnieku, nav sporta stundas ārā, ļoti mazs procents bērnu reāli apmeklē peldētapmācību (peldēt māk 8% bērnu).
Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas ir katram bērnam vismaz 1 stundu sporta nodarbību dienā. Skandināvi to izpilda ar uzviju (vairāk nekā puse bērnu bez skolas sporta nodarbībām vēl trenējas kādā sporta veidā). Līdz ar to skandināviem bērni praktiski neinficējas ar Covid–19, viņi nevar to atnest mājās un inficēt pieaugušos.
Latvijā Ministru kabinets spēj izdomāt tikai divas ļaužu grupas, kuru darbību (attīstību) ierobežot – skolas bērnus un sportotgribētājus.
Atkal salīdzinājums no Latvijas valdības radītajiem ierobežojumiem – bārā 10 cilvēki dzert drīkst, bet 10 vīri basketbolu spēlēt nedrīkst).
Šie desmit paredzamie dzīves gadi, pirmkārt, nozīmē Latvijas izglītības sistēmas attieksmi pret sportu. Ministru kabineta noteikumos teikts – trīs sporta stundas, Latvijā realitātē – nepilnas divas, pie kam nereti – viena aiz otras.
Covid–19 galvenai mācībai būtu jābūt – nodrošināt bērniem kustības un sportu, kā ari atbalstīt tautas sportu
Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), tās jaunā prezidenta Žorža Tikmera vadībā uzņēmusies grūtu misiju – nodrošināt, ka 2030. gadā Latvijā sportos 50% iedzīvotāju (pieturēšos pie PVO rekomendācijas – 5 reizes nedēļā, vismaz 30 minūtes, neskaitot iesildīšanos un atsildīšanos).
Šobŗīd Latvijā nosacīti sporto 17% iedzīvotāju.
Šobrīd Olimpiskā komiteja un sporta entuziasti (tādi kā Aigars Nords, kurš ne tikai organizē Rīgas maratonu, bet arī veic skriešanas apmācības) ir vienīgie, kas patiesi domā un rīkojas tautas veselības labā. Savukārt Ministru kabinets dara visu, lai sporta un kustību aktivitātes samazinātu, un vēlētu savai tautai augstu saslimstību un mirstību.
LOK plāns 2030. gadā panākt puses iedzīvotāju sportotvēlmi, nozīmē katru gadu palielināt sportotāju skaitu par 4%, vienkāršoti, 2021. gadā mums papildus sportošanai jāpiesaista 80 tūkstošus cilvēku. Un tas – par spīti valdības un Saeimas politikai.
Kas mums jādara?
Pirmkārt, jāpanāk, ka vismaz 4 sporta stundas nedēļā ir jāveic katram skolniekam. Olimpiskai komitejai, kas organizē „Sporto visa klase” jātiek pie projekta „Sporto visas klases”.
Otrkārt, kaut daļēji jāatgriežas pie salīdzinošiem normatīviem, pretējā gadījumā jaunkareivju fiziskā sagatavotība 18 gadu vecumā ir tik zema, ka armijā tos iesaukt nav iespējams.
Treškārt, jānodrošina reāla peldētapmācība un apmācība drošībai uz ūdens (bērnam jāspēj noturēties uz ūdens pat tad, ja viņš ar visām drēbēm nejauši iekritis upē vai ezerā).
Ceturtkārt, jāatbalsta tautas sports. Labāku piemēru par orientēšanās „Magnētu” es nezinu, tagad ziemā katrs sestdien un svētdien var atrast iespēju veselīgam un interesantam skrējienam Pierīgas mežos.
Piektkārt, par aptaukošanos un tās saistību ar slimībām jārunā atklāti, un pret aptaukošanos kā pret slimību jāizturas nopietni – pacientam ir jāmaina uztura paradumi un katru dienu jāveic fiziskas aktivitātes.
Sākotnēji nekas labāks par velosipēdu un airēšanas trenažieri nav izdomāts, bet sportošana jāatsāk fizioterapeita uzraudzībā.
Sestkārt, nav nekas svarīgāks veselības budžetam kā vecu ļaužu sports. Nevienas tabletes, nevieni laboratorijas skaitļi nav kontrindikācijas kustībai. Katrā sporta veidā vajadzētu rīkot arī veterānu sacensības.
Ja Covid–19 aiznesīs dzīvības, tad tikai tādēļ, ka par maz distancējamies un par maz sportojam!
