Apinis: Atklāta atbildes vēstule uz Arta Pabrika atklāto atbildes vēstuli Alvja Hermaņa vēstulei
0
Autors: ārsts Pēteris Apinis
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks radījis jaunu priekšvēlēšanu žanru – atklāta vēstule kā atbilde uz atklātu vēstuli. Precīzāk – ministrs publicējis atbildi uz Jaunā Rīgas teātra režisora Alvja Hermaņa Latvijas iedzīvotāju vārdā uzdoto jautājumu – vai iedzīvotāju informēšana par rīcībuX stundā ir kara noslēpums.
Atbildes vēstule rakstīta labskanīgā birokrāt-latviešu valodā; pazīstot ministra izslavēto čaklumu, šķiet, ka ministrs vēstulei pats devis nozīmīgu pienesumu – savu parakstu.
Savukārt vēstules rakstītājs gribējis izpatikt ministram, tādēļ – tikai labu vēlēdams – rakstu darbam nedaudz piedevis lielā skolotāja noskaņu – „es, virsvadonis (vēsturnieks) tev neko nesaprotošam kultūras darbiniekam to tā vienkārši paskaidrošu”.
Atkārtošos – atklāta vēstule kā atbilde uz atklātu vēstuli – ir jauns žanrs, kas jauki disonē ar Veselības ministra Daniela Pavļuta centieniem portālā „Delfi” ievietot maksas publikācijas par sevis padarītajiem labajiem darbiem.
Piebildīšu, šīs maksas publikācijas tiek dāsni apmaksātas no nodokļu maksātāju līdzekļiem caur budžetu.
Nedaudz par virsvadoņa labticīgi un bez spaidiem rakstītās atbildes vēstules saturu
Vēstule sadalīta trijās sadaļās, pirmā ir: „Par ministriju atbildību valsts drošībā”. Izrādās, ka Aizsardzības ministrija ir organizējusi aptuveni 100 dažādu formātu un līmeņu konsultāciju par sagatavošanos krīzes situācijām. Piemēram, organizēta tiešraides lekcija Finanšu ministrijai, Rīgas domei, notikuši semināri medicīnas, sakaru, pārtikas un ūdens, enerģētikas nozares komersantiem par darbības nepārtrauktību valsts apdraudējuma gadījumā. Tiesa, lai ar 100 semināriem informētu 2 miljonus Latvijas iedzīvotāju, jāpieņem, ka katrā seminārā ir piedalījušies vismaz 20 000 cilvēku.
Ja līdz šim man bija pārliecība, ka Latvijai ir vislabākā militārā un medicīniskā gatavība kara gadījumam pover pointā, tad pēc Pabrika kunga vēstules man ir radusies arī pārliecība, ka Latvijai ir labākā semināru un diskusiju militārā un medicīniskā gatavība kara gadījumam.
Pārliecinošākā ziņa no Pabrika kunga atbildes vēstules par Latvijas iedzīvotāju drošību ir apliecinājums, ka sarunu festivālā LAMPA darbosies Aizsardzības ministrijas “Drošā telts”. Tur nu tiešām visi Latvijas iedzīvotāji varēs patverties no Krievijas iespējamās agresijas.
Otrā atbildes vēstules daļa saucas „Par sabiedrības atbildību valsts drošībā”, un šeit mēs varam uzzināt par bukletu “Kā rīkoties krīzes gadījumā”, lai sagatavotos un noturētos pirmās krīzes dienas – vismaz 72 stundas.
Šo rindu autors bukletu bija jau lejupielādējis no „Sargs.lv”, atzinis par itin labu esam. Diemžēl šis buklets savās 20 lapaspusēs nesniedz pietiekami daudz atbilžu uz sakramentālo Alvja Hermaņa jautājumu – kā rīkoties X stundā.
Pensionāri (un tieši pensionārus šis buklets ir sasniedzis) paliks neziņā kā evakuēties valsts iekšienē un prom no tās (lielākā Ukrainas iedzīvotāju daļa nevis emigrē uz citām valstīm, bet iekšēji – no kara vairāk-apdraudētām vietām uz Rietumukrainu).
Trešā ministra Pabrika atbildes vēstules daļa saucas „Par indivīdu atbildību valsts drošībā”, kurā visi laipni tiek aicināti pievienoties jaunsardzei, zemessardzei, bruņotajiem spēkiem vai vismaz iziet rezervistu militāro pamatapmācību – bet tas viss – līdz 55 gadu vecumam. Vai nu tādēļ, ka pašam Pabrikam sirmi deniņi vai kādu citu iemeslu dēļ Artis Pabriks ne sev pašam, ne Alvim Hermanim, ne man neparedz nekādas iespējas aizstāvēt valsti vai vismaz kaut ko no militārajām zināšanām apgūt.
Tad nu mums atliek tikai apmainīties ar atklātām vēstulēm, pat, ja tajās ieskanās sarkastisks tonis, īpaši jau tādēļ, ka apdraudējums Latvijai ir reāls. Krievijas amatpersonu draudi Lietuvai ir nopietni draudi arī Latvijai. Kopš 24. februāra es neticu saprāta esamībai Krievijas varas gaiteņos. No draudiem un agresīvas Kremļa retorikas līdz ieroču žvadzināšanai vai pat raķetes palaišanai ir viens solis, ko, iespējams, nosaka kādas augstas Krievijas amatpersonas slikta oma, stress vai bērnības trauma. Kopš 24. februāra Latvija ir tieši apdraudēta, un mums ir jābūt gataviem ne tikai semināriem un vīrus pēlēm mežā, bet galvenais – savstarpējai palīdzībai, ievainoto glābšanai, evakuācijai, ārstēšanai un rehabilitācijai. Iespējams, kādam tas šķiet citādi, bet, manuprāt, šobrīd Latvijas valdības galvenais uzdevums ir rūpes par militārajiem mediķiem, NMPD un Katastrofas medicīnas dienestu, lielo slimnīcu cilvēkresursu, medikamentu un tehnoloģiju rezervēm.
Kāpēc es rakstu šo vēstuli, sākotnēji nedaudz iesmaidot, bet vēlāk – nopietni?
Lieta tāda, ka Artim Pabrikam piemīt gan vispārzināmas, gan retas politiķa īpašības. Kā īsts politiķis Pabriks nepilda nevienu solījumu ne privātajā dzīvē, ne sabiedriskajā telpā. Kas ir Latvijas politiķim neparasti – Pabriks māk lasīt un saprot lasīto. Tādēļ arī ievads, lai Pabrika kungu ieinteresētu manu vēstuli izlasīt līdz galam.
Kā vairums Latvijas iedzīvotāju es uzticos Latvijas bruņoto spēku motivācijai, kaujas spējām un profesionalitātei. Es tiešām ticu tam, ka Aizsardzības ministrija un Bruņoto spēku vadība no mūsu valsts 2% IKP iegādājas pašus nepieciešamos ieročus un tehniku. Tiesa, mani mazāk interesē tanki un bruņumašīnas, bet vairāk – Latvijas medicīnas dienesta gatavība, zāļu un medicīnas tehnoloģiju rezerves kontekstā ar notikumiem Ukrainā, bēgļu plūsmu un iespējamiem hibrīdkara scenārijiem, no kuriem mēs nudien nevaram būt pilnībā pasargāti. Karš nenozīmē agresiju pret tanku, bet gan agresiju pret cilvēka dzīvību un veselību.
Man ir tas gods labi pazīt Bruņoto spēku medicīnas dienesta vadītājus, esmu vairākkārt noklausījies viņu ziņojumus un lekcijas, un saklausītais mani pārliecina. Latvijas aizsardzības koncepcija balstās uz NATO principu – pirmo divu līmeņu gadījumā palīdzību sniedz militārpersonas – sākumā cīņasbiedrs, vēlāk – militārais mediķis, bet 3. un 4. līmenī – civilais NMPD mediķis un klīniskā universitātes slimnīca, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca, Rīgas2.slimnīcavaikāda no reģionālajām slimnīcām. Mēģināšu izskaidrot.
Ievainojuma gadījumā būtiski ir – kad un kas Jums palīdzēs. Ātrā palīdzība kara apstākļos var nepaspēt. Latviešu militāristi ir neticami labi sagatavoti pirmās palīdzības sniegšanai, man šķiet, ka viņi sirdi masē un elpina tikpat labi kā medicīnas profesionāļi. Pirmajā līmenī ievainotajiem palīdzēs militāristi, kas ievainoto vai cietušo iznesīs līdz transportam, tad ar lielāko varbūtību ievainotais ar zaļi maskētu mašīnu nonāks kamuflāžas krāsojuma teltij līdzīgā pārsiešanas punktā, bet no turienes – jau ar sarkanzeltainu NMPD mašīnu – slimnīcā. Militāristu maskētās medicīnas mašīnas ir mazāk redzamas, lai pašas nekļūtu par mērķi, bet NMPD transports tik acīs-krītošs, lai tam dotu ceļu. Globālas konvencijas paģēr, ka uz ātrās palīdzības mašīnām nešauj. Tiesa, cilvēks, kas notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu, bez sirdsapziņas ēdām var šaut arī uz ātro palīdzību, un Ukrainā ir notriektas gan sanitārās lidmašīnas, gan sanitārie helikopteri, gan apšaudītas neatliekamās palīdzības dienesta mašīnas.
Aizsardzības ministrija un Bruņoto spēku vadība vieglprātīgi izturas pret trešo un ceturto līmeni, domādama, ka medicīna ar savu problēmu galā tiks. Šeit nu lūdzu Pabrika kungu atminēties, ka veselības jomu Latvijā vada viņa politiskās apvienības (Attīstībai PAR) biedri, un tas jau ir katastrofāli. Ilze Viņķele un Daniels Pavļuts jau ir pierādījuši savas spējas Covid–19 pandēmijas laikā – pirmā – vakcīnas neiepērkot, otrais – iepērkot seškārt par daudz un izšķērdējot milzu valsts naudu, izveidojot vakcinācijas centru ar zelta podiem un milzu algām, atņemot vakcināciju ģimenes ārstiem, nosakot vakcināciju krāmu tirgos un kapu svētkos, rīkojot reklāmas kampaņas ar ļaudīm, kas saliekuši rokas Jāņa Lagzdiņa sveicienā utt.
Iedomājieties Pavļuta kunga rīcību iespējama kara gadījumā – nekavējoties tiks radīts jauns kara palīdzības centrs ar glītu, ļoti labi apmaksātu vadītāju un nodrošināta iespēja Pavļuta kungam no rīta līdz vakaram atrasties TV1 ekrānā. Tiks sastādīti plāni, sniegti priekšlikumi un organizētas 24 stundu garas ierēdņu darba grupas, kuru dalībnieki aplaudēs ministra runām. Arī šobrīd nekas nav darīts, lai klīniskajām universitātes slimnīcām un reģionālajām slimnīcām, kam būtu jāuzņem lielākais cietušo skaits, būtu pietiekami lielas (NATO standarts saka – 3 mēnešu apjomā no ikdienas nepieciešamības) medikamentu, pārsienamo materiālu, tehnoloģiju rezerves.
Pavļuta kungs nedzird neko par Ukrainas notikumiem saistībā ar medicīnu un veselības aprūpi, tādēļ es Jums šeit pastāstīšu dažas Ukrainas kara atziņas:
- Bērni kara apstākļos slimo vairāk – gan ar dažādām elpceļu un kuņģa-zarnu trakta infekcijām, bet īpaši – saasinās psihosomātiskās slimības;
2.Ātrā palīdzība ir ierobežota darbībā, jo daudz resursus tērē ievainotiem civiliedzīvotājiem un karavīriem, ātrai palīdzībai nepietiek degvielas un fragmentāri – nepietiek arī medikamentu, īpaši opioīdu grupas pretsāpju medikamentu, fiksācijas un pārsienamā materiāla. Atkārtošu – tā ir ļoti nopietna ziņa – ātrajai palīdzībai Ukrainā hroniski nepietiek degvielas, jo nav degvielas rezervju vai rezerves ir sabumbotas. Pie lielākajiem kara hospitāļiem pilnībā sabumboti piebraukšanas ceļi, nereti pilsētās sabombardēti tilti, kas liek mainīt palīdzības sniegšanas stratēģiju specializētās slimnīcās (piemēram, atvērt operāciju zāli psihiatrijas slimnīcā);
3.Slimnīcas dažkārt ir riskantāka patvērumu vieta par mājām – Ukrainā ir pilnīgi vai daļēji iznīcinātas 140 slimnīcas, pie kam Mariupolē medicīnas darbinieki paņemti gūstā. Hroniski nepietiek personāla un kapacitātes uzņemšanas (neatliekamās palīdzības) nodaļām;
4.Ārsti un medicīnas personāls ir ļoti noslogots ar traumu ārstēšanu, viņiem nepietiek laika un resursu ārstēt hroniskas slimības un to saasinājumus. Toties diabēts, hipertoniskā slimība, dislipidēmija kara stresa apstākļos straujāk progresē. Netiek savlaicīgi diagnosticēts vēzis. Post-traumatiskais stress kļūst par vārtiem psihiskām slimībām. Zūd pacientu līdzestība ārstēšanai, piemēram, tuberkulozes pacienti pārstāj dzert zāles. Aptiekās trūkst konkrētu medikamentu, mainās zāļu loģistikas ķēdes.
Trīs lūgumi Aizsardzības ministram Artim Pabrikam
Es vēršos pie Jums, Pabrika kungs ar trim aicinājumiem un piedāvājumiem. Ja Jūs tos realizētu, Jūsu vārds paliktu viedāko Latvijas politiķu panteonā:
- Izdaliet medicīniskām rezervēm finansējumu no militārā budžeta. Rezervēs iekļaujiet atsāpināšanas līdzekļus, antibiotikas, infūziju šķīdumus, medikamentus narkozei, operāciju materiālus, operāciju instrumentus, skābekli utt. – NATO standartos viss ir uzskaitīts. Atkārtošos – NATO standarti paģēr rezerves 3 mēnešiem. Šīm rezervēm jāatrodas iespējami tuvu Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai, Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai, Valmieras, Liepājas, Daugavpils un citām reģionālajām slimnīcām, bet jāpaliek Bruņoto spēku īpašumā. Iespējamas arī līgumattiecības ar vairumtirgotājiem un aptieku tīkliem, taču arī viņiem iespējama kara gadījumā būs ļoti lielas loģistikas problēmas. Es Jūsu vietā tomēr uzticētos ļoti nopietnām rezervēm slimnīcās, kas glābs gan militārpersonas, gan civiliedzīvotājus, bet šīm rezervēm jāpaliek Bruņoto spēku īpašumā, atjaunošanas principus Jums pastāstīs Bruņoto spēku medicīnas dienesta vadītāji;
- Atrodiet iespējas apmācīt ārstus, medicīnas māsas un citus medicīnas profesionāļus kara medicīnā kara apstākļos. Atgādināšu, ka Kijevas kara hospitālī vēl joprojām strādā plastikas ķirurgs Olafs Libermanis, bet strādāja arī ortopēds Mārtiņš Malzubris. Ar Olafu Libermani joprojām sazinos, viņš man sūta attēlus no savas prakses. Pacienti ir ļoti smagi, vienlaikus kontuzēti, apdeguši, ar šautiem un plēstiem ievainojumiem. Lode ieiet kājā pa mazu atveri, bet iznāk laukā otrā pusē, noraujot visu papēdi.
Olafs Libermanis un Mārtiņš Malzubris nesaņem un nav saņēmuši algu vai jebkādu valstisku finansiālu atbalstu par savu darbu Kijevā. Ar brīvprātīgu ziedotāju atbalstu viņi iegādājās busiņu, ko piekrāva pilnu ar ķirurģiskiem instrumentiem, diegiem, pārsienamajiem materiāliem, paņēma līdzi mikroķirurģijas mikroskopu, AO ortopēdijas skrūvju, plākšņu, stiepļu komplektus. Neviens viņu dzīvību neapdrošināja – viņi pilnībā uzņēmās risku.
Šobrīd Ukrainā strādā daudzu pasaules valstu ārsti – ne tikai palīdz, bet arī mācās. Nevar kļūt par izcilu kara ķirurgu, ja Tev dzīvē nav nācies sastapties ar politraumu. Savā ārsta mūžā esmu redzējis tikai kādus divdesmit šautus ievainojumus, un arī tos, galvenokārt, jaunībā, strādājot Sibīrijā. Ārsts Ukrainā katru dienu redz divdesmit ievainotos, pie kam daudz smagāk cietušus.
Interesanti, ka jauni ārsti no Serbijas un Bosnijas serbu republikas (pēc nepārbaudītiem datiem arī no Vidusāzijas republikām un Indijas) šobrīd praktizē Baltkrievijā, jo Baltkrievijas slimnīcās ārstējas daudz ievainoto Krievijas karavīru.
Domāju, ka Latvijā ir gana daudz jaunu talantīgu ķirurgu, anesteziologu, kombustiologu, kas brauktu mēnesi vai divus strādāt Ukrainā, ja viņiem būtu Latvijas valsts nodrošināts drošs ceļš līdz relatīvi drošai darba vietai (izcilākās vietas medicīnas prakses iegūšanai šobrīd ir Dņipro, Zaporižjes, Harkivas slimnīcas vai vadošie kara hospitāļi), ja viņiem tiktu Latvijā maksāta nopietna alga un apmaksāts komandējums, ja viņiem būtu korekta apdrošināšana. Ar Danielu Pavļutu par šo jautājumu runāt nav vērts – ir cerības tikai uz Arti Pabriku.
- Iniciējiet Neatliekamās palīdzības dienesta un Katastrofu medicīnas centra izņemšanu no ierēdniecības un pārveidi par dienestu. Bruņotie spēki ir dienests, ko vada ģenerālis. Glābšanas dienestu vada ģenerālis. Policiju vada ģenerālis.
Neesmu dzirdējis, ka Glābšanas dienesta ģenerālim būtu jāzvana ministrijas valsts sekretāram – cik ūdeni ņemt līdzi, lai dzēstu ugunsgrēku. Un patiesību sakot – labi, ka Bruņotie spēki nav Pabrika vadītās ministrijas sastāvā, vei ne?
NMPD vada ierēdne, kuru jebkurā brīdī Veselības ministrija var aizrotēt uz Tiesu medicīnas ekspertīzes centru par morga vadītāju (tāds precedents jau ir bijis, šādu rotāciju saņēma Zāļu valsts aģentūras direktores vietniece – izcila farmaceite un pasaulē atzīta speciāliste). Politiķi savulaik Neatliekamās palīdzības dienestu par iestādi pārvērta tikai tādēļ, ka vēlējās iejaukties ātrās palīdzības mašīnu iegādē un aprīkošanā.
Visi taču atceras ierēdniecības organizētās Covid ierobežošanas stratēģiskās vadības grupas un operatīvās vadības grupas (OVG) sēdes? Piemēram, tās sēdes, kurās nolēma, ka vīruss var pagaidīt līdz 7. oktobrim, lai Eglītis un Feldmanis varētu ar selfijiem atvērt LIDL?
Covid–19 pandēmijas laikā Pavļuts NMPD uzgrūda visus diagnostikas jautājumus (pacientiem tika paģērēts sēdēt mājās, ēst paracetamolu, tad saukt NMPD un doties uz slimnīcu), NMPD vadītājai visu laiku nācās izpildīt pianista Pavļuta nejēdzīgos rīkojumus. Liene Cipule daudzām muļķībām pretojās, bet tikai bailīgā iedaba neļāva Pavļutam Cipuli aizrotēt uz citu ierēdniecības posteni. Pateicoties ministrijas un ministra neprofesionalitātei Latvijā bija augstākā Covid–19 mirstība gados relatīvi jaunāku cilvēku grupās (Latvijā vecuma grupā 70+ bija tāda pati mirstība kā Zviedrijā vecuma grupā 90+).
Šobrīd, reāla apdraudējuma brīdī, Latvijai nav uzticamāka un nozīmīgāka medicīnas dienesta par NMPD un Katastrofu medicīnas centru, un Pabrika kungam ir dota fantastiska loma šī dienesta stiprināšanā un tā neatkarības nodrošināšanā.
Ar nepacietību gaidīšu Pabrika kunga atbildes vēstuli. Man ir vēl šis tas rakstāms par nepieciešamību un iespējām gatavoties glābšanai iespējama militāra konflikta gadījumā.
