Apiņa sarunas par Latgali: Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs stāsta par Strēlnieku pulkiem, Ziemassvētku kaujam un Latvijas militāras medicīnas pirmsākumiem
0
Šobrīd atceramies Ziemassvētku kaujas.
1916. gada beigās Krievijas 12. armijas vadība pieņēma lēmumu par uzbrukumu apmēram 30 kilometrus garam Vācijas armijas pozīciju posmam no Tīreļpurva līdz Rīgas–Jelgavas ceļam. Uzbrukuma mērķis bija pārvarēt vāciešu nocietinājumus, ieņemt Kalnciemu un uzbrukt Jelgavai.
Uzbrukums sākās 1916. gada 23. decembrī, kas pēc jaunā kalendāra nozīmē 1917. gada 5. janvāri, intensīvas kaujas turpinājās 6 dienas.
Latviešu strēlniekiem Krievijas armijas virspavēlniecība uzticēja svarīgākos uzdevumus, kas savukārt noveda pie procentuāli lielākiem zaudējumiem – apmēram 5000 kritušiem, ievainotiem un bez vēsts pazudušiem.
Latviešu strēlnieki ir pirmās mūsu nacionālās vienības, tiesa, svešos mundieros un zem sveša karoga. Vēl 20. gadsimta sākumā visa Latvijas teritorija atradās Krievijas impērijas sastāvā. 1. pasaules karš sākās netālu no Latvijas. Latvijas iedzīvotāji tika mobilizēti un nonāca Krievijas armijas rindās. Tās bija Impēriskās Krievijas 1. un 2. armija.
Austrumprūsijā gāja bojā vai tika sakropļoti 20 tūkstoši vīru no Latvijas un Igaunijas, jo šīs – Krievijas ģenerāļu Renekamfa un Samsonova armijas vācieši iznīcināja pilnībā. Patiesībā šie divi krievu ģenerāļi bija absolūti nejēgas, abas armijas tika vienkārši ielenktas un iznīcinātas. Un vēl – šīm armijām praktiski nebija medicīniskas apgādes.
1915. gada augustā Krievijas domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis izkaulēja, ka mums tika atļauts dibināt nacionālas vienības – pulcēties zem latviešu karogiem. Cars Nikolajs II ar savu ukazu visžēlīgi atļāva latviešiem dibināt 8 bataljonus. Izveidoja 9, jo devītais bija rezerves bataljons.
Kurzeme un liela daļa Zemgales bija no Vāciju armijas okupēta, bija milzīgas bēgļu straumes, tika izmantots latviešu gadsimtu naids pret vāciešiem, strēlniekos bija milzīgs brīvprātīgo pieplūdums. Vēlāk latviešu bataljoni tika pārvērsti par strēlnieku pulkiem.
Tomēr šoreiz saruna par sanitāriju, higiēnu, evakuāciju, lazaretēm, operācijām.
Latviešu strēlnieku bataljoniem (vai vēlāk pulkiem) visi ar veselību saistītie jautājumi bija risināti krietni labāk nekā jebkurai citai Krievijas armijas daļai.
Katrā strēlnieku bataljonā bija divi ārsti, un paliels sanitārais personāls. Tad, kad izveidoja pulkus, katrā pulkā bija līdz 5 ārstiem. Tika izveidotas sanitārās rotas.
Jau priekšējās līnijās ievainotajiem palīdzību sniedza lauku lazaretēs, kas bija turpat pie frontes. Otrais palīdzības posms bija slimnīcās un lazaretēs tālāk no frontes līnijas.
Jau 1915. gada decembrī tika dibināta Latviešu bataljonu centrālā lazarete Raiņa bulvārī netālu no Centrālās stacijas bijušās Lomonosova sieviešu ģimnāzijas telpās. Lazareti vadīja profesors, ķirurgs Jānis Jankovskis, cienīts, mīlēts, populārs gan kolēģu, gan strēlnieku vidū.
Viņam bija zelta rokas un izcila izturība – viņš varēja operēt 10 stundas bez pārtraukuma. Jankovskis Krievu – japāņu kara laikā bija vadījis lazareti Mandžūrijā, viņam bija nopietna militārās medicīnas pieredze – gan administratīvā un organizatoriskā, gan kara ķirurģijas.
Nozīmīgi strēlniekiem bija tas, ka viņi karoja savā zemē. Latvieši juta līdzi strēlniekiem un dažādi palīdzēja lazaretei. Lazarete bija tam laikam moderni aprīkota, jo visas Rīgas privātās klīnikas centās apgādāt lazareti ar instrumentiem un pārsienamajiem materiāliem.
Šajā lazaretē no 1015. līdz 1918. gadam ārstējās 4.5 tūkstoši strēlnieku. Ziemassvētku kauju laikā un tām sekojošo Janvāra kauju laikā ievainoto skaits bija daudz lielāks, katrai no divām Latviešu strēlnieku brigādēm nācās izveidot arī savas lazaretes, un otrās brigādes lazareti vadīja vēlākais ģenerālis, profesors Pēteris Sniķers. Vēlāk, jau Latvijas brīvvalsts laikā Pēteris Sniķers izglāba Latviju no utīm, izsitumu tīfa, venēriskām slimībām.
Strēlnieku vienībām tika gādāts arī iespējami labs uzturs. Krievijas armijā milzu problēma bija cinga. Latviešu strēlnieku brigāžu ārsti saskaņoja strēlnieku ēdienkartes, mēģinot dažādot uzturu ar svaigiem dārzeņiem.
Citās Krievijas armijas daļās mirstība no slimībām un īpaši tīfa bija daudzkārt lielāka nekā latviešu strēlnieku vienībās, jo latviešu strēlnieku daļās cīņa ar utīm bija sekmīga.
Bet vēlāk – 1920. gadā Latvijas armijas mediķi, kas bija kara medicīnas pieredzi guvuši strēlnieku lazaretēs, gada laikā Latvijā tika galā ar utīm, blaktīm, lielā mērā – arī ar venēriskām slimībām, izveidoja medicīnisku atbalsta sistēmu visā Latvijā.
