Psihoterapeites Valdas Rozītes komentārs 0
“Marta ir ļoti kreatīva, atvērta jaunām idejām, drosmīga un pietiekami laba mamma, kura ļauj savam bērnam eksperimentēt, arī pati iesaistoties šajā procesā. Kāpēc es saku – pietiekami laba mamma? Tāpēc, ka mammai jābūt nevis ideālai, bet tādai, kura ir sasniedzama vajadzīgajā brīdī – tad, kad viņa bērnam var dot visvairāk. Kā mēdz teikt pavārs Mārtiņš Rītiņš: kas var būt labāks par šo!Ko šāda rotaļa dod bērnam attiecīgajā vecumposmā? Agrīnā bērnība ieliek stabilu pamatu visai turpmākajai dzīvei, bet tieši trīsgadnieka periodā bērnā attīstās personības galvenās kvalitātes – pašvērtējums, komunikācijas un saskarsmes prasmes, sava es uztvere, nostiprinās un attīstās kognitīvās funkcijas. Šajā laikā mēs, vecāki, varam mazajam gan daudz dot, gan arī ļoti daudz ko atņemt, ja neesam emocionāli iesaistīti ikdienas nodarbēs ar bērnu. Piemērs ar ģērbšanos rāda, ka mamma uzticas savam bērnam, ka bērns ir vērtība, ka viņš, būdams vēl tik mazs, var mammai ieteikt, kā ģērbties, ka mamma ņem vērā viņa viedokli. Bērns jūtas pietiekami svarīgs, viņā veidojas pašapziņa, savas vērtības apzināšanās. Viņš ir drošs un nekaunas, ja kaut kas neizdodas pareizi. Šādi mēs iemācām nebaidīties darīt un iededzam zaļo gaismu savstarpējai uzticībai. Bērns neslēps no saviem vecākiem, ka viņam gadījusies kāda ķibele, jo zinās: viņiem es varu pastāstīt, mani neatstums.
Darbā ar klientiem, kuriem manāmas pašvērtējuma problēmas, nepārliecinātība par sevi un savu varēšanu, esmu jautājusi: vai bērnībā apģērbu ikdienā vai uz bērnudārzu vai skolu tev pašam ļāva izvēlēties vai nolika priekšā? Tad bieži vien jādzird stāsti, ka viņiem pat nav bijis izvēles iespēju, kur nu vēl saģērbt mammu vai zēnam – tēti. Šī ir tikai viena no niansēm, kas cilvēkā var radīt zemu pašvērtējumu, neuzticēšanos sev un vecākiem, nespēju izvēlēties vai pieņemt lēmumus atbildīgos brīžos.
Aptuveni trīs gadu vecumā bērnam viena no galvenajām nodarbībām ir rotaļa. Šajā laikā bērns arī sāk apzināties, ko var sagaidīt no otra cilvēka, jo viņam prātā rodas shēma pieaugušais – bērns. Ja vecāki ir ieinteresēti būt kopā ar bērnu rotaļās, mazajam veidojas veiksmīgāks saskarsmes modelis, rotaļājoties ar vienaudžiem. Ir lielāka pieredze, kā rīkoties dažādās situācijās, tostarp pārvarot neveiksmes. Tas arī vēlāk dzīvē nav mazsvarīgs faktors un bieži vien sagādā lielas grūtības jaunāko klašu skolēniem, kuri traģiski pārdzīvo neizdošanos.
Šajā vecumā bērna personības attīstībā ļoti svarīga ir vajadzība pēc jauniem iespaidiem un pēc saskarsmes. Saskarsmē ar pieaugušo bērns socializējas un attīstās viņa es apziņa. Taču ikdienas komunikācijai jābūt emocionālai, lai pieaugušais rotaļās ar bērnu ir ieinteresēts, pretimnākošs, lai tas nenotiktu formāli. Tieši no pieaugušā atkarīgs, vai bērns iemantos sevī apziņu – es varu, man izdevās! Vai arī gluži otrādi – man nekas nesanāk, esmu neveiksminieks. Vienlaikus pieaugušajiem jābūt konsekventiem, lai pārlieku neizdabātu bērnam un nedarītu viņa vietā.
Taču pats galvenais faktors ir vecāku un bērna emocionālās saskarsmes veidošana. Rotaļīgums, vieglums, emocijas, atraisīta gaisotne, smiekli – tās ir pozitīvas emocijas, kas iedarbina daudz ko citu: uzlabojas garastāvoklis, pieaugušajos atmostas iekšējais bērns, kurš spēj brīnīties un būt kopā ar mazo. Veidojas empātija (spēja just līdzi otram) un emocionalitāte. Turklāt tas nemaksā naudu!
Šādā spēlītē vecāki un bērni arī pieskaras cits citam, un tam ir būtiska nozīme. Bieži vien ikdienā gan vecāku un bērnu, gan pieaugušo vidū valda īsts pieskārienu deficīts.
Komentējot to, ka mazā Amēlija piektajā dienā mammai atbildēja (“Tu taču arī pati vari saģērbties, kāpēc man tevi visu laiku jāģērbj!”), jāteic: tā ir ļoti laba zīme, ka mazā spēj pateikt nē. Tas pierāda, ka bērns pats spēj pieņemt lēmumu un darboties neatkarīgi no pieaugušā. Bērns, kurš spēj pateikt nē trīs gadu vecumā, visticamāk, spēs pateikt nē arī pusaudža gados, atsakoties no vienaudžu piedāvājuma iesaistīties ne visai labos darbos.”
36,6 °C konsultante VALDA ROZĪTE, ģimenes psihoterapeite, psiholoģe
