– Cik izmaksā vienu kamanu būve? 0
– Tas ir dārgs process, cenas var mainīties atkarībā no izmantotajiem materiāliem. Vācieši savas olimpiskās kamanas piedāvāja iegādāties par simt tūkstošiem eiro. Mēs atteicāmies, bet principā visas konkurētspējīgas kamanas maksā apmēram tādu summu.
Draudzīgas attiecības
– Tu ar brāli vienās kamanās iesēdies pirms 11 gadiem. Vai toreiz varēji iedomāties, ka būs tik lieli panākumi, trīs olimpiskās medaļas?
– Toreiz ambīcijas bija vēl lielākas. Jebkurš sportists trenējas, lai sasniegtu virsotni – tāds ir arī mūsu mērķis. Man paveicies, jo jau juniora vecumā, braucot ar citu pārinieku, bija izdevies sajust, kāda ir sajūta, uzkāpjot goda pjedestālā. Taču sapņoju ar brāli vienās kamanās braukt olimpiskajās spēlēs, un 2004. gads bija pēdējais brīdis, lai apvienotos.
– Pēc pirmās kopīgās sezonas teici, ka pieredzējušie konkurenti neliedz padomus. Vai tā turpinājās ilgi?
– Atlēti savā starpā daudz komunicē, un nav tā, ka kāds kaut ko slēptu. Par tehniku, protams, sīkumi netiek atklāti, bet, ja trasē kāds pienāk un uzprasa, kā jābrauc, vienmēr esmu izstāstījis. Olimpiskie čempioni Leitners un Rešs man iemācīja, ka izstāstīt ir viena lieta, bet tev pašam vēl jānobrauc. Šosezon Altenbergā bija viena virāža, ar ko īsti netikām galā. Vācieši mums palīdzēja to atrisināt, un sprinta kausā ieguvām otro vietu.
– Draudzība izpaužas arī ārpus trases? Varat ar vāciešiem aiziet un izdzert kausu alus?
– Noslogotā grafika dēļ sezonas gaitā tam vienkārši neatliek laika. Aprīlī braukšu uz Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas tehniskās komisijas sanāksmi Vācijā, un ar turienes sportistiem sarunājām, ka piezvanīšu, satiksimies.
