Apdrošināšana pret “Covid-19”. Ko var un ko nevar apdrošināt, intervijā atklāj Agris Auce 1
Apdrošināšanas brokeris ir cilvēks, kas klientam meklē izdevīgāko apdrošināšanas risinājumu. Ko Latvijas vecākās apdrošināšanas brokeru sabiedrības “A TurboC 4U” valdes priekšsēdētājs Agris Auce saka par Covid-19 atklātajām problēmām apdrošināšanas sistēmā?
Kādi Latvijas apdrošināšanas nozares trūkumi, vērtējot pasaules kontekstā, parādījušies Covid-19 krīzes laikā?
A. Auce: Apdrošināšanas nozare, kurai uz globālo pandēmiju bija jāreaģē pirmajai, bija ceļojumu apdrošināšana. Varam paanalizēt, kā tā reaģēja katrā no Covid-19 epidēmijas posmiem: pirmajā, kad slimība bija vēl tālu, un otrajā, kad sākās pandēmija Eiropā.
Te būtu vēl svarīgi saprast, ka kopumā Latvijas apdrošināšanas tirgū pandēmijām, tāpat kā dabas katastrofām, ir izņēmuma statuss, proti, uz to neattiecas parastā apdrošināšanas polise, to iespējams Latvijas tirgū apdrošināt tikai par atsevišķu samaksu.
Cenšoties saprast, kādas kompensācijas Latvijas apdrošinātāji piedāvā ceļotājiem, mūsu uzņēmums – “A TurboC 4U” – veica nelielu pētījumu.
Ko noskaidrojām? Jau pirmajā posmā, kad slimība vēl bija tālu, lielākajai daļai apdrošinātāju Covid-19 uzreiz ir izņēmuma statusā, tāpat arī atrašanās karantīnā, kuras dēļ tika zaudētas biļetes, viesnīcu rezervācijas u. c.
Tikai vienam vai diviem Latvijas apdrošinātājiem noteikumi bija drusku labāki un varēja kaut ko apdrošināt.
Salīdzinot ar, piemēram, Lielbritānijas tirgu, šie noteikumi kopumā ir sliktāki, lielākā daļa britu apdrošinātāju kaut kādas kompensācijas tomēr bija gatavi piedāvāt.
Atgādinu – tas attiecas uz posmu, kamēr slimība vēl bija Ķīnā un nebija pasludināta par pandēmiju. Tad, kad Covid-19 tika piešķirts globālās pandēmijas statuss, apdrošināšanas noteikumos iedarbojās dažādi izņēmuma mehānismi un Latvijā palika tikai viens apdrošinātājs, kas bija gatavs kaut ko maksāt saslimšanas gadījumā – tas bija “IF P&C Insurance Latvijas filiāle”.
“Seesam Insurance AS Latvijas filiāle” mēģināja uztaisīt tādu kā epidēmijas polisi, bet slimība auga apjomos tik ātri, ka pēc dažām dienām viņi to atcēla un atsauca visas izrakstītās polises.
Būtu svarīgi saprast, ka tajā laikā ceļojot risks tieši saslimt ar Covid-19 nebija īpaši augsts, daudz lielāks bija risks nonākt karantīnā un zaudēt lidojumu biļetes – šo risku neuzdrošinājās apdrošināt neviens.
Otrs posms apdrošināšanā sākās tad, kad tika pasludināta pandēmija un starptautiskā satiksme tika nobloķēta. Radās situācija, kad kaut kur aizceļojušie cilvēki vairs netika atpakaļ.
Tie cilvēki, kas bija iegādājušie apdrošināšanas polises medicīniskajiem un citiem neparedzētiem izdevumiem, saskārās arī ar situāciju, kurā viņu polises darbība ir beigusies, bet viņi joprojām atrodas ārzemēs karantīnas un atceltu lidojumu dēļ.
Kā reaģēja apdrošinātāji? Parasti apdrošinātāji neļauj pirkt šādas polises no ārzemēm, galvenokārt tāpēc, lai polises nepirktu tikai tad, kad nelaime jau notikusi. Taču šajā situācijā radās nepieciešamība polises darbības termiņus pagarināt.
Apdrošinātāji reaģēja dažādi – vieni teica, ka jāpagarina vismaz trīs dienas pirms darbības termiņa beigām, citi piedāvāja pagarināt jebkurā brīdī, bet vēl citi atteicās pagarināt vispār – un šī situācija joprojām turpinās. Taču kopumā lielākā daļa klientu varēja pagarināt polises.
Vēl trešais apdrošināšanas veids, kas tieši saistīts ar pārvietošanos, ir kravu pārvadājumi, kas nav pārtraukti, un šoferi, arī jūrnieki, ir jāapdrošina. Gan uz Spāniju, gan uz Itāliju, gan Zviedriju kravu plūsma nav apstājusies. Tas arī bija viens no galvenajiem Eiropas Savienības uzstādījumiem mobilitātes jomā – nepārtraukt kravu pārvadājumus pandēmijas laikā.
Apdrošināšanas ziņā visas šoferu un jūrnieku polises turpināja darboties, taču jāatzīmē, ka praktiski neviena no tām nesedza specifiskos ar Covid-19 saistītos riskus – nokļūšanu karantīnā, ārkārtas transportu, ja tāds būtu nepieciešams, utt. Tas būtībā palika pašu šoferu un jūrnieku risks.
Apkopojot datus par ceļojumu apdrošināšanu, jāsecina, ka ceļojumu polises un ar tām saistītās medicīniskās apdrošināšanas kopumā krīzes laikā turpināja darboties, taču svarīgākie ar Covid-19 saistītie riski – iespēja nokļūt karantīnā un tādēļ zaudēt lidojumu biļetes vai piedzīvot citas neērtības – palika nesegti.
Arī Covid-19 dēļ atceltie lidojumi un tādēļ izraisītie zaudējumi palika neapdrošināti
Un kāda būs turpmākā attīstība? Vai apdrošinātāji iekļaus šo risku savās polisēs?
Nē, diez vai. Varētu pat teikt – skaidrs, ka neiekļaus. Riski kļūst tikai lielāki, slimnieku vairāk, bet ceļotāju mazāk – tātad vajadzība samazinājusies.
Tomēr secinājums ir tāds, ka Latvijas tirgū pieejamās ceļojumu apdrošināšanas polises lielākoties ir ar dažādiem ierobežojumiem un izņēmumiem. Paskatieties jebkuras sabiedrības polisēs – izņēmumi ir arī vulkāna izvirdumi un dažādas citas dabas katastrofas.
Diemžēl ar šādu situāciju jārēķinās. Mūsuprāt, tā nav laba un pieņemama situācija, ka apdrošinājuma ņēmējs nevar normāli saņemt segumu, kas to sargā pret visām ceļojumu ārkārtas situācijām.
Apdrošinātājam ir jābūt ar pietiekamiem intelektuāliem resursiem, lai izvērtētu dažādu negadījumu iestāšanās iespēja, atrastu tam finansiālo nodrošinājumu, kaut vai pārapdrošināšanā, un aprēķinātu tam vajadzīgo prēmiju, jo individuālam ceļotājam nav citu iespēju nodrošināties kā tikai apdrošināšanas polise.
Domājam, ka šāda segumu sašaurināšana ir Latvijas tirgus ierobežotās konkurences rezultāts. Diemžēl konkurence Latvijas apdrošināšanas tirgū turpina samazināties, jo drīz vien apvienosies divi viena īpašnieka apdrošinātāji – Seesam” un “Compensa”. Tāpat, ja izvēlaties kādu riskantāku nodarbi, piemēram, pastaigāties kalnos, tad rūpīgi jālasa, kas rakstīts apdrošinātāja polisē un, iespējams, jāapstaigā vairāki un jāsalīdzina.
Nupat lasīju, ka Krievijā esot izveidota veselības apdrošināšanas polise pret Covid-19 un tā esot ļoti populāra. Vai ir reāli, ka šādas polises gūst izplatību tirgū?
Pilnīgi visas veselības apdrošināšanas polises Latvijā paredz, ka tajos gadījumos, kad valsts 100% apmērā nodrošina ārstēšanu, tad apdrošinātājs neko nekompensē. Tā kā ārstēšanu pret Covid-19 nodrošina valsts, tad par to nekādu kompensāciju saņemt nav iespējams.
Līdzīga situācija ir ar virkni citu saslimšanu – piemēram, mēra epidēmiju un dažādām onkoloģiskajām slimībām. Tādēļ šādai polisei neredzu tirgus perspektīvu. Kopumā runājot par veselības apdrošināšanu Latvijā – mūsu polises ir ar plašu diagnožu un medicīnas pakalpojumu segumu, taču nelielu seguma apjomu, taču, no otras puses, nav dārgas.
Taču Covid-19 sakarā ir radusies vesela virkne jautājumu par veselības apdrošināšanu. Proti, veselības apdrošināšanas polises paredzēja virkni pakalpojumu, kurus polises īpašnieks varēja izmantot, – zobārsta pakalpojumus, dažādas vingrošanas, fizioterapijas un masāžas.
Ārkārtas situācija un valdības lēmumi tās sakarā ir liegusi cilvēkiem saņemt ambulatorās medicīnas un sporta pakalpojumus. Polise ir, bet izmantot to nevar. Kā šo problēmu risināja sabiedrības?
Viens risinājums bija telefona medicīna un dažādas attālinātās konsultācijas. Lielākā daļa apdrošinātāju piekrituši tās apmaksāt, pirms krīzes tā nebija – šī ir viena no pozitīvajām pārmaiņām, kas notikusi.
Līdzīgs risinājums tika ieviests attiecībā uz attālināto ārstniecisko vingrošanu, taču to nav izdarījuši visi – daļa apdrošinātāju paziņojuši, ka šos pakalpojumus varēs izmantot pēc ārkārtas stāvokļa beigām. Taču jautājums – kad beigsies šis ārkārtas stāvoklis un kas notiks, ja tas būtiski ievilksies? Galu galā virkne valstu jau paziņojušas, ka dažādi pulcēšanās ierobežojumi būs vismaz līdz gada beigām.
Šobrīd ir pieejama speciāla AAS “Balta” polise uzņēmumiem, kas, domāju, ir drīzāk analoģiska nelaimes gadījumu vai kritisko saslimšanu polisei – samaksājot nelielu prēmiju, tiek saņemta ne visai liela atlīdzība gadījumā, ja persona ar smagām Covid-19 komplikācijām nonāk slimnīcā uz ilgāku laiku.
Pagaidām grūti vērtēt šī produkta popularitāti, jo tas ir jaunums tirgū. Kopumā vērtējot, iespējamība darbiniekam smagi saslimt ar Covid-19 ir niecīga salīdzinājumā ar citiem iespējamiem negadījumiem. No 2 000 000 iedzīvotāju mums slimnīcā ir tikai ap 30, un no tiem lielākā daļa nav strādājošie.
Pat nonākot līdz Zviedrijas līmenim, kur šobrīd inficēti ir kādi 30% iedzīvotāju, mēs redzam, ka intensīvā terapija ir vajadzīga mazāk nekā 1000 iedzīvotājiem vienlaikus.
Covid-19 inficētajiem lielākais risks ir nonākšana karantīnā un ar to saistītais dzīves kvalitātes samazinājums un ienākumu kritums. Šo nekāda apdrošināšana pagaidām nesedz.
Vai iespējams apdrošināt biznesa riskus pret Covid-19?
Latvijā es neesmu redzējis polises, kas apdrošinātu pret šo specifisko risku, piemēram, nepieciešamību daļēji vai pilnībā apturēt uzņēmuma darbu slimības dēļ.
Caurmēra uzņēmuma apdrošināšanas polise Latvijā nav īpaši dziļi izstrādāta – apdrošināti tikai paši acīmredzamākie riski – ugunsgrēks, zemestrīce, plūdi, lidmašīnas nokrišana utt.
Covid-19 arī nerada fizisku bojājumu riskus, kurus būtu tik vienkārši aprēķināt. No otras puses – riski neapšaubāmi pastāv. Lai rastos nepieciešamība pilnībā vai daļēji apturēt uzņēmuma darbu, nevajag pat, lai saslimst kāds no uzņēmuma darbiniekiem, pietiek, ka saslimst kāds piegādes ķēdē vai arī uzņēmuma produkcijas pircējam Itālijā vai Spānijā tiek apturēta rūpnīca, vai arī dažu darbinieku saslimšanas gadījumā tiek noteikta karantīna uzņēmumā un visā pilsētā, kur tas atrodas, – tā notika, piemēram, Lietuvā.
Taču līdz šim Latvijas apdrošinātāji šādus riskus nav piedāvājuši apdrošināt. Starptautiskajā praksē šādi apdrošināšanas piemēri principā pastāv, piemēram, saistībā ar piegādes ķēžu darbības pārtraukumiem, taču, vai šajā konkrētajā gadījumā izdosies saņemt apdrošināšanas atlīdzības, ir vēl par agru teikt.
Vērojot avioindustriju un viesmīlības un tūrisma industriju, rodas iespaids, ka šādas apdrošināšanas nav bijis. Domāju, ka pasaules apdrošināšanas tirgus tam nav bijis gatavs, bet lielā mērā arī tādēļ, ka līdz šim pēc tā nav bijis pieprasījuma.
Vai, jūsuprāt, krīze varētu radīt būtiskas pārmaiņas apdrošināšanas politikā pasaulē?
Ja kādam apdrošinātājam būs lieli mīnusi, tad, visticamākais, polisēs parādīsies jauni izņēmumi.
Tā notiek pēc katra lielāka neparedzētu atlīdzību gadījuma. Piemēram, kad ASV notika Medofa skandāls, kad ieguldījumu fondu menedžeri izsaimniekoja miljardus, tad vadības apdrošināšanas polisēs parādījās “Medofa izņēmums”.
Domājams, ka pēc pandēmijas aktīvās fāzes sāks parādīties apdrošināšanas risinājumi dažādiem ierobežotiem gadījumiem. Savukārt, kopumā ņemot, pandēmijas droši vien paliks kā globāls izņēmums.
Pandēmijas radītie kopīgie ekonomiskie zaudējumi ir tik lieli, ka visu pasaules apdrošinātāju kopējo līdzekļu nepietiktu, lai tos segtu. Deviņdesmitajos gados globāls ar veselību saistīts risks bija azbesta problēma, kad parādījās ziņas par azbesta kaitīgumu un sākās prasības pret uzņēmumiem, kuri bija izmantojuši azbestu, bet apdrošinātāji, kuri bija apdrošinājuši šos uzņēmumus, cieta milzīgus zaudējumus.
Tagad azbests un līdzīgie riski visur ir izņēmumu statusā.
Izņēmums polisē nozīmē – ja kāds šādus riskus grib apdrošināt, tad tas jau būs par atsevišķu cenu. Arī šīs krīzes sekas būs dažādi izņēmumi, jo, ja skatās uz to, kādas summas krīzes pārvarēšanā ir gatavas ieguldīt valdības – ASV runa ir par triljoniem, bet Latvijā par miljardiem –, tad apdrošinātāju rīcībā šādas naudas vienkārši nav. Šādu naudu var ieguldīt tikai tie, kas paši šo naudu ražo.
