“Apdraudētie” lūši, vilki, lāči un tiņi 0
Nereti Latvijas presē un sociālo tīklu vidē parādās retorika, ka lielie plēsēji Eiropas līmenī ir aizsargājami un apdraudēti, bet mēs šeit, Latvijā, par spīti tam, medījam kā vilkus, tā arī lūšus.
Fakts gan ir viens – lielo plēsēju sugas ir aizsargājamas, nevis apdraudētas.
Kā rakstīts Eiropas Komisijas mājaslapā, Eiropas Savienībā mīt piecas lielo plēsēju sugas, tajā skaitā brūnais lācis, vilks, tinis un divas lūšu sugas – Ibērijas un Eirāzijas. Vēsturiski šīs sugas daudzviet piedzīvojušas dramatisku samazinājumu gan skaita, gan izplatības ziņā, un tas galvenokārt cilvēka rīcības dēļ.
Palielinoties plēsēju medījumu skaitam, mežu daudzumam, kā arī stingrām likumu prasībām, pēdējie gadu desmiti plēsēju populācijām bijuši labvēlīgi, vairumam populāciju kļūstot stabilām vai to skaitam pat pieaugot. Rezultātā lielo plēsēju sugas atgriezušās daudzviet, kur tās bija izzudušas pat gadu desmitiem. Vismaz viena no piecām lielo plēsēju sugām nu jau mīt 21 ES dalībvalstī.
Lielo plēsēju atgriešanos var uzskatīt par lielu dabas aizsardzības politikas sasniegumu, kas tagad rada daudz pretrunu. Paradokss slēpjas tajā, ka ES un pat pasaules mērogā ar dažādu starptautisku līgumu un organizāciju palīdzību tika izstrādāti un arī dzīvē ieviesti dažādi aizsardzības risinājumi, kas ir bijuši efektīvi, un par to arī liels prieks.
Tomēr līdz šim nav vēl skaidrs, cik lielo plēsēju pietiek ES līmenī, cik būs par daudz, ko darīt un kā rīkoties, lai veicinātu lauku iedzīvotāju iespējas un arī vēlmi ar tiem sadzīvot. Eiropas Komisija jau gadiem izplata domu un ideju par sadzīvošanu ar lielajiem plēsējiem, bet tikai šogad tika domāts par kompensāciju izmaksu nepieciešamību. Daudzās valstīs, tajā skaitā arī Vācijā, sāk plaši runāt par vilku medību atļaušanu, kā arī jau tiek sperti soļi, lai to īstenotu dzīvē. Francijā lauksaimnieki jau organizē bruņotas grupas, lai pasargātu savas saimniecības no vilkiem. Tas nav risinājums.
Labākais risinājums ir likumīgi stingri kontrolētas medības, monitorings un dzīvnieku uzskaite, lai būtu iespējams attiecīgi reaģēt, ja notiek dzīvnieku skaita svārstības. Savukārt Latvijā dzīvnieku tiesību aizstāvji turpina savu agresīvo retoriku, principā paziņojot, ka mūsu uzskaite nekam neder, likumi ir nepilnīgi, Eiropas Komisijas komentāri nepatiesi, bet starptautisko savienību vērtējums – neticams.
Vai tas jau neizskatās pēc kārtējās konspirāciju teorijas, kas līdzvērtīga tām, kuras paziņo, ka mūsu planēta ir plakana, bet lidmašīnas pār cilvēku galvām kaisa indīgus pulverīšus? Tomēr pēdējā laikā jau šķiet, ka šiem pašpasludinātiem dabas draugiem sāk trūkt argumentu, jo dažādās publikācijās viņi sāk vērsties jau ar personīgiem apvainojumiem pret cilvēkiem, kuri nepiekrīt viņu viedoklim.
Lūša aizsardzības plāns
Kopš deviņdesmito gadu beigām Latvijā ir sākta sistemātiska datu uzkrāšana, un pētījumi liecina, ka sugas stāvoklis nav pasliktinājies un lūsis ir kļuvis par vienu no Latvijā visvairāk pētītajiem zīdītājdzīvniekiem.
Pēc pēdējās aktualizācijas, Baltijas populāciju veido apmēram 1600 īpatņu Igaunijā (49% no Baltijas populācijas), Latvijā (37%), Lietuvā (3%) un daļā Ukrainas (5%) un Polijas (6%). Sliktākais stāvoklis Baltijas lūšu populācijai ir Lietuvas, Polijas un Ukrainas teritorijā – populācija ir fragmentēta. Pēdējos gados populācija ir lēni augoša, kaut gan ekspertu dotais skaita vērtējums, kas balstīts uz datu analīzi par nomedītajiem dzīvniekiem un sekojošām izmaiņām populācijas struktūrā, atšķiras no oficiālās uzskaites. Lai arī populācija palielinās, pēc ekspertu domām, Latvijā pašlaik pirms medību sākuma uzturas ne vairāk kā 600–800 lūšu.
Tomēr, raugoties plašākā mērogā, lūšiem Latvijā pašreiz ir labākais populācijas stāvoklis pēdējo 100 gadu laikā.
Vairāk lasiet žurnāla Medības septembra numurā
