“Saskaņas” politiķis mierina: “Suverēnas valstis nav nekas vairāk kā lauciņš šaha spēlē” 5
Krievija dusmojas un biedē, bet “Saskaņas” politiķis mierina: “Suverēnas valstis nav nekas vairāk kā tikai lauciņš šaha spēlē.”
NATO mācību maršs “Dragoon Ride” apmeklēja vairākas Latvijas pilsētas. Vislielākā plašsaziņas līdzekļu interese zināmu iemeslu dēļ bija par Daugavpili. Saasinājumu sižetiem nebija grūti sagādāt, jo pilsētas centrā NATO bruņutehniku apskatīt bija ieradušies ne vien ziņkārīgie, bet arī arī vairākas īgnas personas, no kurām viena krievu valodā izmeta: “Mēs gaidām Putinu…” TV varēja vērot arī, kā no ceļmalas tiek novākts pret NATO un amerikāņiem vērstais plakāts, kuru Valsts prezidents Raimonds Vējonis vēlāk raksturoja kā “individuālu gadījumu”, “viedokļa paušanu”, kas neliecinot par kopējo noskaņojumu. Protams, par kopējo noskaņojumu Daugavpilī varētu spriest vien tad, ja būtu atbilstošs pētījums un statistika, bet tādu informāciju Latvijas vara parasti izvēlas apspriest aiz slēgtām durvīm (kā nesen Ministru kabinetā uzklausot ziņojumu “Par Latgales kongresa simtgades pasākumu organizēšanu”.)
Toties ar Krievijas reakciju viss ir skaidrs – no tās puses nepārtraukti nāk uzspēlēts sašutums par Rietumu nekaunību. Jau ilgāku laiku vaimanu objekts ir pretraķešu aizsardzības sistēma, kuru NATO plāno izvietot Rumānijā un Polijā. Krievija prezidents Vladimirs Putins to nodēvējis par draudu savas valsts drošībai, kā arī solījis, ka tagad “Rumānija nonākusi Krievijas ieroču tēmēklī”. Kas būtiski – šīs sistēmas ir paredzētas aizsardzībai, nevis uzbrukumam, un neviena Krievijas amatpersona nav spējusi loģiski izskaidrot, ko tad tās Krievijai sliktu var nodarīt. Interneta sociālajos tīklos atrodams trāpīgs komikss par iedomātu sarunu starp Putinu un ASV prezidentu Baraku Obamu. Uz Obamas jautājumu: “Kā pretraķešu sistēmas apdraud Krieviju?”, Putins atbild: “Tās apdraud Krievijas iespēju apdraudēt Eiropu.”
Līdzīga atbilde iederētos arī, ja vērtē Krievijas sašutumu par NATO līdzdalību Baltijā. “Baltijas jūras reģionā nav draudu, kas attaisnotu tā militarizāciju,” paziņojis Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Interesanti, kāpēc viņš iepriekš to neteica savam kolēģim – aizsardzības ministram Sergejam Šoigu, kad Krievija Latvijas robežas tuvumā koncentrēja karaspēku un rīkoja vērienīgas militāras mācības. Vai, piemēram, kad Krievijas lidmašīnas regulāri ielidoja Baltijas valstu gaisa telpā, bet jūrā līdzīgi rīkojās Krievijas karakuģi. Nerunājot nemaz par to, ka NATO satraukums par Krievijas draudiem tā īsti parādījās tikai pēc Kremļa organizētās Krimas sagrābšanas un agresijas Ukrainā. Pirms tam vienkārši nespēja noticēt, ka Putins ir tik liels avantūrists, tāpēc arī Baltijas aizsardzība bija simboliska – vairāk uz papīra, nevis realitātē.
Ukrainā dzīvojošais, pazīstamais krievu žurnālists Jevgeņijs Kiseļovs uzskata, ka NATO aktivitātēm ir pamats, ja ņem vērā Krievijas uzvedību. Lūk, ko J. Kiseļovs sacījis radio “Eho Moskvi”: “Kremlis, kā izskatās, tiešām nopietni apsver scenāriju militārajam konfliktam ar Rietumiem, un visticamāk – šis konflikts izceltos Baltijā. Pie šīs satraucošās atziņas esmu nonācis pēc vairākiem signāliem, kas pienākuši pēdējās dienās. Pirmkārt, es domāju neseno Krievijas Federācijas Padomes (Krievijas parlamenta augšpalātas. – M.A.) priekšsēdētājas Valentīnas Matvijenko paziņojumu. Kā izteikusies Matvijenko, Krievija vairs nedomā “mierīgi noskatīties”, kā vairākās bijušajās PSRS republikās tiek apspiesti krievi, un aizstāvēs savu tautiešus. Matvijenko nosauc Latviju, Igauniju, Ukrainu, un – nedaudz negaidīti – Baltkrieviju. (..) Iznāk, ka iepriekš Krievija uz šīm apspiešanām noskatījās mierīgi, bet tagad viss mainās un Krievija aizstāvēs krievus arī ārpus savas valsts robežām. Taču, ja atceramies, Baltijas valstīs Kremlis to jau sen dara ar politiskām un propagandas metodēm, tad iznāk, ka tagad tiks izmantotas kādas citas metodes. Spēks! Kā Krimā! Kā te lai neatceras, ka iegansts Krimas sagrābšanai bija tieši it kā apdraudējums tur dzīvojošajiem etniskajiem krieviem – tieši tā Putins attaisnoja savas darbības.” J. Kiseļovs atzīmē – lai gan Matvijenko ir trešā augstākā amatpersona Krievijā, diez vai viņa atļautos paziņot ko tādu, kam nepiekrīt Putins. Šie paziņojumi, pēc žurnālista domām, ir pilnīgi pietiekams iemesls, lai NATO rīkotos izlēmīgi.
“Tiešām, šobrīd Latvijā notiek NATO mācības un mērķi neviens neslēpj – alianse izstrādā dažādus modeļus, kā rīkoties Krievijas agresijas gadījumā. Taču karaspēks un tehnika, kas piedalās šajās mācībās, nav salīdzināma ar tiem spēkiem, kurus Krievija koncentrē pie Latvijas robežām,” norāda J. Kiseļovs. Tomēr viņu esot satraucis arī kāds cits notikums. Proti, nesen kādā ekonomikai veltītā sanāksmē Putins esot iesaistījies diskusijā ar savu “galma liberāli” Alekseju Kudrinu, kurš ierunājies par to, ka vajadzētu mazināt ģeopolitisko spriedzi un atteikties no konfrontācijas ar Eiropu un Ameriku. Tas nenākot par labu Krievijas ekonomiskajai attīstībai. Putins nekavējoties esot atbildējis, ka nedomā “tirgoties ar suverenitāti”. Viņš uzsvēris, ka aizstāvēs Krievijas neatkarību līdz sava mūža beigām. “Slikta diagnoze: Putins dzīvo savu ambīciju un fobiju varā, iedomātā pasaules ainavā, kur ienaidnieki visu laiku apdraud Krievijas neatkarību un suverenitāti,” secina J. Kiseļovs.
Dīvaini, bet Latvijā ir politiķi, kuri šīs pašas Putina ambīcijas un fobijas min kā mierinājumu. Lūk, ko intervijā laikrakstam “NRA” sacījis “Saskaņas” deputāts Ivars Zariņš: “…ja skatās uz notiekošo caur ģeopolitisku prizmu, tad suverēnas valstis nav nekas vairāk kā tikai lauciņš šaha spēlē. Tad viss izskatās pavisam savādāk. Pēc PSRS sabrukuma izveidojās jauns ģeopolitiskais sadalījums, saskaņā ar kuru mēs nonācām Rietumu ietekmes zonā, bet Ukraina – palika Krievijas zonā. Tad nu Krievija arī cīnās par “savu” lauciņu, lai neviens cits tur savu figūru nevarētu novietot. Uzsākt Krievijai ko līdzīgu kā Ukrainā ar esošo NATO valsti, piemēram, Latviju, nav ne vajadzības, ne ari vēlēšanās – jo tas nav viņas lauciņš. (..) Visa tā zobu rādīšana ir, lai saglabātu savu iekšējo integritāti, nevis lai uzbruktu mums.”
Tāds, lūk, mums mierinājums – jauna Jaltas kārtība. Bet ja nu kāds izdomā pārdalīt to šaha lauciņu?
