Apcirptais samits 0
Saskaņā ar sākotnējo ieceri Eiropas Savienības un Rietumbalkānu samitam vajadzēja būt tematiski daudzveidīgākam un izvērstākam, norisināties Zagrebā divas dienas (6. un 7. maijā) un kļūt par vienu no galvenajiem Horvātijas prezidentūras ES Padomē pusgada notikumiem. Taču pandēmija lika izdarīt korekcijas un pastāvēja pat variants sanāksmi atlikt. Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels tomēr izlēma samitu rīkot videokonferences režīmā šo trešdienu.
Izlīdzināt domstarpības
Tādējādi dažu jautājumu apspriešana izpalika, jo galvenais bija apliecināt, ka Rietumbalkānu Eiropas perspektīva paliek spēkā.
Šajā sakarā dažiem Balkānu valstu vadītājiem bija piezagušās šaubas un viņi iepriekš nevairījās paust aizvainojumu, piemēram, kad Eiropas Savienība marta vidū ierobežoja atsevišķu kritiski svarīgu medicīnas materiālu eksportu. Savukārt Ķīna un Krievija sūtīja Serbijai, kā arī Bosnijai un Hercegovinai dezinfekcijas līdzekļus un medicīniskās maskas. Tādas rūpes gan vairāk līdzinājās propagandas, nevis humānās palīdzības pasākumam, taču zināmu politisku mērķi sasniedza.
Aprīļa beigās ES piešķīra Rietumbalkānu valstīm sanitārās krīzes pārvarēšanai un ekonomiskajam atbalstam 3,3 miljardus eiro, kas krietni pārsniedza Pekinas, Maskavas vai Ankaras gādību, bet sabiedrībā to uztvēra kā pašsaprotamu un tas neizdzēsa iespaidu, ka Eiropa novērsusies no Balkāniem. (Starp citu, tur – reģionā ar aptuveni astoņpadsmit miljonu iedzīvotāju – pandēmija vismaz līdz šim, ja tic atbildīgo iestāžu datiem, neizpaužas ne tuvu tik smagi kā visvairāk skartajās ES dalībvalstīs.)
Tāpat jāatceras Francijas pērnais veto iestāšanās sarunām ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Elizejas pils jeb Emanuela Makrona iebildumi, kādus mazāk kategoriskā tonī izteica arī Nīderlandes premjers Marks Rute un Dānijas valdības galva Mete Frederiksena, pārsvarā attiecās uz Albānijas likstām tiesiskuma jomā (albāņi lielā skaitā lūdz patvērumu Francijā).
Parīzes nostājā galvenokārt bija saskatāma vēlme mainīt ES paplašināšanās kārtību un kandidātu vērtēšanas mehānismu, lai sarunu uzsākšana, kā sacīja Makrons, nebūtu neatgriezenisks process. Atbilstošās izmaiņas nu ir ieviestas, tāpēc šā gada martā tika panākta vienošanās par sarunām ar abām valstīm. Taču tā arvien vēl nav konkretizējusies. Turklāt nav izzudušas esošo un potenciālo kandidātu aizdomas, ka iestāšanās Eiropas Savienībā kļūs par sava veida neiespējamo misiju.
Ziemeļmaķedonijas gadījums
Sešu Rietumbalkānu valstu jau mērotā distance ceļā uz Eiropas Savienību ir diezgan atšķirīga. Vistuvāk mērķim, no kura tomēr šķir gari gadi, it kā atrodas iestāšanās sarunās (pēc vecajiem nosacījumiem) iesaistītās Serbija un Melnkalne. Tikmēr atpalicējos ir ES kandidātvalsts statusu neieguvusī Bosnija un Hercegovina, bet jo īpaši Kosova, kuru piecas ES dalībvalstis nemaz nav atzinušas. Raugoties kaut vai no šī viedokļa vien, ir diezgan problemātiski runāt par Rietumbalkānu nākotnes izredzēm un politiskajām perspektīvām vispār.
Šīs Eiropas daļas sarežģītību, pārvarētās grūtības un centienus varbūt visuzskatāmāk iemieso Ziemeļmaķedonija, kurai bija sevišķs iemesls uzlūkot kā netaisnību jau pieminēto Parīzes veto – pretēji Eiropas Komisijas atzinumam par valsts atbilstību nepieciešamajiem kritērijiem. Un Skopjei adresētajām teju visu Rietumu uzslavām par risinājuma panākšanu konfliktā ar Grieķiju, kura dēļ maķedoniešiem nācās ilgstoši samierināties, ka, piemēram, ANO dokumentos viņu valsts figurē ar dīvaino nosaukumu “Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika”. Izlīgums vai patiesībā kompromiss ar Atēnām tika panākts 2018. gada jūnijā, vēlāk to vajadzēja apstiprināt referendumā un abu valstu parlamentos, taču tas izraisīja politiskus satricinājumus un valdību krīzes gan Ziemeļmaķedonijā, gan Grieķijā. Balva par šī pārbaudījuma izturēšanu bija Ziemeļmaķedonijas uzņemšana NATO pirms pāris mēnešiem.
Mazāk zināms Skopjes strīds ar Sofiju. Tas nav beidzies un draud pieņemties spēkā. Galvenā loma tajā atvēlēta divpusējai vēsturnieku komisijai, kas pārstājusi sanākt, jo locekļi un līdztekus arī politiķi sagājuši ragos šķietami otršķirīgā jautājumā par revolucionāra Goces Delčeva etnisko piederību. Viņš ir ievērojama persona atbrīvošanās cīņā pret Osmaņu impēriju 19. gadsimta beigās, un abas valstis piesaka uz viņu savas tiesības. Īstenībā strīda saknes ir dziļākas un ietiecas maķedoniešu (slāvu izcelsmes pilsoņu) identitātes meklējumu vēsturē.
Protams, var nosaukt vēl daudzas citas tēmas (regālijas, zīmes), kas Balkānos spēj izraisīt asu politisku saķeršanos. Tāpēc esot nolemts videokonferencē iztikt bez uzkrītošas fonā redzamas nacionālas simbolikas…
Zagrebas deklarācija
To 6. maijā izdevās pieņemt, lai gan starp rindām pavīd arī Rietumbalkānu partneriem veltīti ES pārmetumi, tostarp par sniegtās 3,3 miljardu eiro palīdzības pienācīgu nenovērtēšanu. Vai par ES ārpolitisko nostādņu nepietiekamu atbalstīšanu. Savukārt Eiropas Savienības solītais turpmākais atbalsts būs atkarīgs no partneru sasniegtā progresa tiesiskas valsts veidošanā un sociāli ekonomisko reformu jomā. No viņiem tiek gaidīta pastiprināta cīņa pret korupciju un organizēto noziedzību, kā arī laba pārvaldība, cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības ievērošana. Tāpat kopīgi jāvēršas “pret dezinformāciju un citām hibrīdām aktivitātēm, kādas īpaši izriet no trešo valstu spēlētājiem, kas tiecas iedragāt reģiona Eiropas perspektīvu”. Rietumbalkānu valstis tai atkārtoti apliecina savu uzticību kā “izšķirošai stratēģiskai izvēlei”.
Tekstā 20 punktos lielākoties, protams, izklāstīti jau īstenotie un vēl īstenojamie pasākumi, kas nepieciešami, lai stātos pretī Covid-19 mestajiem “kopīgajiem izaicinājumiem”. Paļāvībā, ka pēc pandēmijas uzveikšanas “sekos jauna ciešas sadarbības fāze”. Un notiks īsti samiti.
Viedoļi
Gordans Grličs Radmans, ES prezidējošās valsts Horvātijas ārlietu un Eiropas lietu ministrs: “Horvātijas prezidentūra ir ierosinājusi reizi divos gados rīkot samitus par Eiropas integrāciju. Ne visas ES dalībvalstis ir vienlīdz ieinteresētas paplašināšanā. Vēl joprojām tiek diskutēts par to, ko nākotne atnesīs ar jaunām dalībvalstīm, bet Horvātija ir izrādījusi iniciatīvu šajā jomā.”
Ilhans Kjučjuks, Eiropas Parlamenta deputāts no Bulgārijas, (“Renew Europe”), EP ziņotājs par Ziemeļmaķedoniju: “Neraugoties uz grūtajiem laikiem, Eiropa vēlreiz ir parādījusi, ka tā ir plecu pie pleca ar saviem Rietumbalkānu partneriem, un atkārtoti apstiprinājusi savu nepārprotamo atbalstu reģiona Eiropas perspektīvai. Pēc tam, kad Eiropadome martā vienojās sākt pievienošanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju, mums ir jāturpina atbalstīt Rietumbalkānus ar reformām, kas vajadzīgas to ES ceļā, jo to nākotne ir Eiropas Savienībā.”
