Apcirkņi 0
Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa “Škilbanu sīvas” ierakstu albums pasmelts no Ziemeļlatgales skaņu avotiem. Tas ļauj atdzerties īstuma un sirsnīguma.
Atskārst patiesas bagātības, kas slēpjas cilvēkā un viņa neatkārtojamā vienreizīgumā. Ansambļa radīšanas iedvesmotājs bijis leģendārais Ontons Slišāns – dzejnieks, publicists un dedzīgs tradicionālās kultūras kopējs un aizstāvis. Ansamblis izveidots 1981. gadā, taču tas – kā jau daudzviet Latgalē – ir tikai institucionalizācijas fakts, jo patiesībā Šķilbēnu sievas ir dziedājušas gan pa vienai, gan kopā jau agrāk, mantojot savu dziesmu pūru no ģimenes un tuvējās apkaimes ļaužu muzicēšanas tradīcijām. Jā, tas tiešām ir īpašs albums – Edītes Husares lielais veikums, kas izauklēts ilgākā laika posmā. Vēl kā maza meitene Edīte 1994. gadā ar vainadziņu galvā gājusi līdzi dziedātājām festivāla “Baltica” gājienā, bet vēlāk rūpīgi sekojusi ansambļa gaitām, kuras pašlaik ir vadītājas, Edītes mammas Irinas Husares, pārziņā. Albuma lielā vērtība ir teicējas – katra ar savu spilgti individuālu balsi, kas kopā, ansamblī saplūstot, veido neatkārtojamu kopskaņu. Otra vērtība ir dziesmas – skaistākie talku, dzeguzes, kāzu bolsi. Tvarta koncepcija, kas saturiski iezīmē trīs līnijas, atklāj ansambļa vēsturi un šodienu. Vispirms katra sieva ir izvēlējusies raksturīgākās, aktuālākās dziesmas. Katra no viņām izvēlēto dziesmu arī uzsāk, tā ļaujot ieskanēties balsij pilnā spēkā. Otrā līnija veidojas, katrai dziedātājai ko parunājot, padziedot, komentējot. Trešo veido arhīva ieraksti, kas ņemti no Latviešu Folkloras krātuves ekspedīciju materiāliem. Tajos bagātīgi uzplaukst Šķilbēnu īpašās dziedātājas Rozālijas Slišānes balss. Taču viņa nav vienīgā, jo ieraksti, sākot ar 1987. gadu, dokumentē ne tikai Razulīti, bet arī citas, viņai līdzi aizsaulē aizgājušās – Anni, Marīti, abas Ļucītes, Levonti, Mili… Skaņu albums mākslinieciskā ziņā ir lakoniski un skaisti iekārtota grāmata, kurā ietverti ieskaņoto dziesmu nošu materiāli, ansambļa vēstures apskats, kā arī etnomuzikoloģes Andas Beitānes zinātniskais komentārs. Taču viena no jaukākajām izdevuma bagātībām ir tajā fiksētie teicēju dzīvesstāsti un fotoliecības, jo kas gan var būt svarīgāks par cilvēku, kurš sevī nes lielu un skaistu pasauli, kas neredzamiem pavedieniem saista viņu ar senējo, bet joprojām dzīvo tradīciju. Kas gan var būt labāks un dziļāks kā citiem sniegts mīļums un nesamākslots skaistums.
Savus apcirkņus atver arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, izdodot kaleidoskopisku prezentācijas albumu un tā priekšvārdā sakot: “Esam salīdzinoši neliela augstskola, bet lepna!” Pašapziņai ir pamats, jo tvartā iekļautie mākslinieki patiešām sevi apliecinājuši un novērtēti gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Izdevuma iecere ir vienkārša: 12 gadu laikā augstskolai ir bijusi sadarbība ar “Swedbank”, ik gadus godinot labākos studentus un mācībspēkus. Ir izveidota arī īpaša Gada balva – tā tiek pasniegta sarīkojumā ar laureātu koncertu. Kārtējais albums apkopo pēdējo četru gadu (2012 – 2015) balvas ieguvēju ieskaņojumus. Jaundarbus. Operu fragmentus. Kori un orķestri. Klasiku, džezu, avangardu… Ideja skaidra – demonstrēt sasniegumus, raksturot katru personību (un balvas saņēmēju šajā albumā ir veseli 13!). Labi domātā iecere gan nodevīgi pavēršas pati pret sevi – reprezentācijas vajadzība aprij vienotas mākslinieciskās koncepcijas rašanās iespēju, jo mozaīka izrādās pārlieku pretrunīga un drupana. Tas gan būtu pārvarams, stilistiski grupējot ierakstu fragmentus, tos veidojot apjomīgākus un nākamreiz varbūt izšķiroties par dubultalbuma veidošanu.
