Cik vienoti ir Rietumi un cik lielu apjomu savu ērtību tie gatavi upurēt Ukrainas atbalsta vārdā 0
Sigita Struberga, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājuši četri mēneši, kopš Krievija Ukrainā uzsākusi plašāko militāro ofensīvu Eiropā pēc Otrā pasaules kara.
Rietumi ir realizējuši atbildes pasākumus, lai signalizētu Kremlim par tā rīcības nepieņemamību un ierobežotu tā finanšu iespējas. Pirmo reizi ES sūta ieročus karojošajai trešajai valstij, NATO dalībvalstis piegādā munīciju.
Tomēr tas ir nepietiekami un raisījis diskusijas par to, cik vienoti ir Rietumi un cik lielu apjomu savu ērtību tie gatavi upurēt Ukrainas atbalsta vārdā.
Eiropa sastopas arī ar drošības izaicinājumiem tās teritorijā. Tomēr, lai arī karš licis mums mainīt domāšanu par drošību, joprojām ir daudz domāšanas slazdu, kas traucē objektīvam situācijas novērtējumam un efektīvai Krievijas agresijas atturēšanai.
No Baltijas valstu un Polijas viedokļa raugoties, Rietumu vienotība un spēja pretstāvēt Krievijai ir kritiski nozīmīgi atturēšanas aspekti. Ne visi Eiropā tam piekrīt. Pirmkārt, vieni uzskata, ka Krievija Ukrainā demonstrē nespēju radīt vērā ņemamu apdraudējumu NATO.
Šāda fokusēšanās uz Krievijas taktiskajām un operacionālajām problēmām rada izaicinājumu objektīvai risku novērtēšanai.
Tiek ignorētas Kremļa ambīcijas un stratēģisko lēmumu pieņemšanas modeļi.
Tiek aizmirsts Kremļa skatījums uz indivīda dzīvību un gatavību maksāt tādu cilvēku un citu resursu maksu par vismazākajām taktiskajām veiksmēm, ko rietumvalstis nekad neiekļautu savās kalkulācijās.
Cits domāšanas slazds ir saistīts ar vienkāršotu skatījumu uz kara iemesliem un tā apturēšanas iespējām. Daudzi Rietumu politiskie līderi ir uzsvēruši, ka tas ir nevis Krievijas sabiedrības, bet gan personīgi Putina karš. Vēl kāds atsaucies uz it kā Putina attieksmes un uzvedības izmaiņām. Tā aizmirst mūsdienu Krievijas agresiju, ignorējot plašo sabiedrības atbalstu prezidentam. Krievijas sabiedrība dzemdējusi šo līderi, tai raksturīgi imperiālistiski sentimenti un traumatizēta PSRS sabrukuma uztvere.
Sarunās par kara izbeigšanu vērojami mēģinājumi izmantot ekonomiskā izdevīguma un tradicionālās politiskās saiknes ar Krieviju argumentāciju.
Tomēr Kremlī notiekošo ir aplami salīdzināt ar politiskajiem procesiem Rietumos. Tā racionalitāte un kalkulācijas nav salīdzināmas ar Rietumu politiķu racionalitātes izpratni. Nav iemesla cerēt uz Kremļa solījumiem, paklausību starptautiskajiem likumiem vai ekonomisko izdevīgumu kā argumentu.
Daļa eiropiešu uzskata, ka nevis Krievija, bet Ukraina un Rietumi vainojami karadarbībā. Eiropas Ārpolitikas padomes maija pētījums rāda, ka apmēram 20% Vācijas, Francijas un Itālijas iedzīvotāju tic Ukrainas, ES vai ASV vainai kara aizsākumā. Vērtējot valdības atbalstu Ukrainai, aptuveni puse poļu, itāļu, franču un vāciešu uzskata, ka to valdības velta pārāk daudz uzmanības karam. Apskatot sabiedrības viedokli Latvijā, arī te nav pamata optimismam. Atbalsta sarukums rada spiedienu uz politiķiem, kuri galvenokārt domā ekonomiskā izdevīguma un vēlēšanu cikliskuma kategorijās.
NATO stratēģiskā redzējuma un darba kārtības maiņa šobrīd ir stūrakmeņi drošībai Eiropā. Primāri tas ir jautājums par to, kā definēts Krievijas radītais apdraudējums. Tikai skaidri definējot Krieviju kā ienaidnieku, kas rada apdraudējumu, iespējams veicināt atbilstošu risku izvērtējumu un to novēršanas stratēģijas izstrādi.
Tajā jāiekļauj finansējuma palielinājums drošībai, jaunas militārās infrastruktūras izbūve un spēku relokācija NATO austrumu pierobežā. Svarīga arī domāšanas maiņa attiecībā uz drošības politiku – civilajām un militārajām attiecībām. Nav pieļaujams, ka Eiropas valstu iedzīvotāji redz NATO kā drošības garantu, vienlaikus apšaubot tās dalībvalstu nodomus NATO kaimiņu reģionos.
Nav pieļaujams, ka drošības jautājumi tiek izmantoti politiskās tirgošanās procesos, kā tas šobrīd notiek ar Turcijas prasībām par Somijas un Zviedrijas pievienošanos aliansei. Tirgošanās un kalkulācijas par drošības jautājumu noturēšanu politiskajā darba kārtībā ir aktuāla tēma Eiropas valstu, arī Latvijas nacionālajā līmenī.
Tikai spēcīgs Eiropas iedzīvotāju pieprasījums pēc drošības stiprināšanas un nepārtraukta atbalsta Ukrainai liks arī politiķiem turpināt aizsākto.
Katram NATO dalībvalsts pilsonim ir jāredz sava vieta, loma un atbildība nacionālās un reģionālās drošības veidošanā. Atbildīga rīcība nozīmē gan pārdomātu balsošanu vēlēšanās, gan kritisko domāšanu, izvērtējot dažādu informācijas avotu piedāvāto saturu, gan sekošanu demokrātiskām vērtībām.
Tas iekļauj arī gatavību atteikties no atsevišķām ērtībām un maksāt par atsevišķām precēm vairāk. Mums nav morālu tiesību pārtraukt atbalstu, ņemot vērā, ka Ukraina cīnās arī par mūsu drošību. Turklāt nevar saglabāt NATO kredibilitāti, nestiprinot tās spējas un noturību pret agresoru.
