Jānis Krastiņš: Apburtais loks jeb beidzot jābeidz Rīgas koncertzāles jezga 9
Jānis Krastiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kultūrzīmes” jau vairākas reizes ir rakstījušas par problemātiku, kas vijas ap nacionālo koncertzāli. Pēdējo izdevuma rīkoto diskusiju par šo tēmu varēja lasīt 27.10.2021. (“Andrejsala – ar skaļāko balsi?”). Šoreiz piedāvājam arhitekta Jāņa Krastiņa viedokli par šo tēmu.
Joprojām virmo kaislības ap nacionālās koncertzāles iespējamo atrašanās vietu.
Lai orientētos pausto uzskatu un apgalvojumu jūklī, nedaudz jāieskatās pēdējā laika notikumu vēsturē.
Pagājis jau gandrīz pusotrs gads, kopš tika apstiprināts Latvijas Republikas Ministru kabineta rīkojums “Par nacionālās koncertzāles projekta īstenošanu”. Šķita, ka beidzot vezums izkustējies. Ja lietām ļautu netraucēti attīstīties, tad tagad jau varbūt tuvotos noslēgumam koncertzāles projekta izstrāde un varētu sākt domāt par pamatakmeni.
Tā vietā turpinās jezga, ko ievadīja atsevišķu arhitektu paceltais pretestības karogs, organizējot bijušās Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas Elizabetes ielā 2, kuras vietā bija paredzēts celt koncertzāli, aizstāvības maršu.
Enerģiski iesaistot plašsaziņas līdzekļus, pār Kultūras ministriju un kultūras ministru personīgi tika izšļākts ne viens vien spainis samazgu.
Viens no galvenajiem bijušā komunistu štāba aizstāvjiem Uldis Lukševics šo celtni pasludināja par augstas raudzes padomju laika arhitektūras pieminekli, kā pierādījumu tam publiskās sanāksmēs histēriski vicinot paša birojā izdoto grāmatiņu “Un–written: Exhibition of Latvia at the 14th International Architecture Exhibition” (Rīga: NRJA, 2014).
Šajā izdevumā Elizabetes iela 2 pieminēta gan vienīgi 227. lappusē, kurā teikts: “Parku un apstādījumu sistēmā iedēstītā Komunistiskās partijas (..) ēka Elizabetes ielā 2 skaidri demonstrē tā laika arhitektūras necieņu pret vides kontekstu (..)”.
Drīz vien profesionālisma trūkumā un sabiedrības apzinātā maldināšanā tika apvainoti būvinženieri, kuri bija godprātīgi un kompetenti veikuši nolietotās ēkas apsekošanu un novērtējumu, atklājot virkni trūkumu un ēkas neapmierinošo stāvokli.
Lukševics, pasludinot, ka acīmredzamais neatbilst tam, kas redzams, kā argumentu publiski demonstrēja ēkas projekta dokumentus (konkrēti – ēkas fasādes apdares konstruktīvā mezgla zīmējumu), kuri patiesībā neapgāžami pierāda diametrāli pretējo paša Lukševica apgalvojumiem (skat. https://fb.watch/5wxK0tb34l/).
Kultūras ministrija, mēģinot toleranti uzklausīt visus, lūdza savu vārdu teikt Latvijas Arhitektu savienībai (LAS). 2021. gada janvārī LAS aicināja ikvienu, kas to vēlas, izteikt savus priekšlikumus. No gandrīz 40 iesniegumiem tika izvēlētas 11 vietas, tostarp arī Kongresu nams, ko jau pēc priekšlikumu iesniegšanas termiņa beigām pēkšņi piedāvāja Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Ķirsis.
Dome apstādināja jau izstrādātā, katrai ēkai regulāri nepieciešamās atjaunošanas projekta īstenošanu.
Saskaņā ar šo projektu Kongresu namā, veicot dažas izmaiņas un papildinājumus, bija paredzēts izveidot apskaņošanas režīmā izmantojamu Kronvalda koncertzāli.
Vietu tālākai izvēlei tika mehāniski pieņemti trīs nosacījumi: 1) zemesgabals atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā vai tā aizsardzības zonā, 2) zemesgabals ir vismaz 2 ha liels un 3) zemesgabals ir valsts vai pašvaldības īpašums. Kultūras ministrijas pamatoti formulētie galvenie kritēriji – pirmkārt, “jaunai koncertzāles novietnei jābūt ar ērtu gājēju un sabiedriskā transporta pieejamību (kas salīdzināma vai labāka par Elizabetes ielas 2 novietni)” un, otrkārt, “vietai jābūt pietiekamai koncertzāles telpu programmas un kvalitatīva arhitektūras risinājuma īstenošanai. Apkārtnei vēlams kultūras konteksts un mūzikas institūciju sadarbības iespējas” – tika konceptuāli neņemti vērā. To analīzei LAS nolēma pieaicināt kompetentākus un pieredzējušākus speciālistus. Par tādiem tika izraudzīts pavisam jauniņais lietuviešu arhitektūras birojs “MASH studio”.
Procesā tika iesaistīta arī plānotāju kompānija SIA “Grupa 93”, kas organizēja dažādas “fokusgrupas” un ieinteresētu personu diskusijas. Viņu galvenais pienesums bija publiski paustais inovatīvais atklājums, ka, meklējot vietu akustiskajai koncertzālei, trīs pašas svarīgākās lietas, kas jāņem vērā, ir: 1) akustika, 2) akustika un 3) akustika.
Lietuvieši novietņu sarakstu vispirms saīsināja līdz sešām vietām. Tās bija Rūpniecības preču tirgus starp Prāgas, Turgeņeva, Maskavas un Gaiziņa ielu, Kongresu nams, Elizabetes iela 2, Andrejsala, AB dambis un Raņķa dambis pie Āgenskalna līča. Nākamajā šīs darbošanās posmā sarakstu saīsināja līdz trim, atstājot Rūpniecības preču tirgu, Kongresu namu un Andrejsalu.
Argumenti trīs novietņu izslēgšanai bija visai atšķirīgi, kaut arī tos bija mēģināts šķietami objektīvi pamatot ar 10 pašpieņemtiem kritērijiem. Raņķa dambja vērtējums drīzāk izklausījās pēc “patīk – nepatīk”, to mēģinot piesegt ar vienu no visvairāk lietotajiem postulātiem, ka neko nedrīkst darīt uz esošo vērtību rēķina, šajā gadījumā – it kā uz parka rēķina.
Pamatoti noraidot AB dambi, līdz ar jau sen zināmo pretargumentu kaudzi lietuvieši norādīja uz vēl vairākiem ļoti nozīmīgiem apstākļiem: būtu pavisam aplami iznīcināt tieši iepretim Vecrīgai esošu publisko ārtelpu, kas ir pietiekami izolēta, bet patlaban labi funkcionējoša, izcila rekreācijas un dažādu pasākumu (piemēram, salūtu) vieta, savukārt koncertzālei jāatrodas pietiekami dzīvā ikdienas gājēju apritē. AB dambī tāda nav paredzama nevienā gadījumā, pat izbūvējot tiltus pāri Āgenskalna līcim un Ziemas ostai Trijādības ielas galā.
Visdīvainākais arguments bija pret Elizabetes ielu 2, kas līdz tam bija ielikta vienādos svaru kausos ar Kongresu namu: ceļot koncertzāli Kongresu nama vietā, nemainītos tur jau esošā kultūras funkcija, kamēr Elizabetes ielā 2 tiktu zaudēta administratīvās ēkas funkcija. Tāpēc priekšroka tika dota Kongresu namam, taču diez vai pat šī lēmuma pieņēmēji var paskaidrot, kāpēc ir labāk likvidēt vienu samērā vērtīgu, funkcionējošu kultūras celtni un tās vietā mēģināt iedabūt citu nekā atbrīvot parku no tajā neiederīgas, plašai publikai nepieejamas funkcijas un neatbilstoša mēroga celtnes, pie viena izmantojot skaidri saskatāmo iespēju atjaunot krietnu daļu no Kronvalda parka zaļās telpas.
Izveidojušos apburto loku koncertzāles vietas sakarā, kā arī jautājuma attīstības gaitu un pašreizējo stāvokli detalizēti un ārkārtīgi objektīvi intervijā muzikoloģei Inesei Lūsiņai nesen raksturojis kultūras ministrs Nauris Puntulis (“Mērķus nedrīkst mainīt”. “Kultūras Diena un Izklaide”. Laikraksta “Diena” pielikums, 2021, 26. novembrī, 4. lpp.).
Nupat publiskoti arī arhitekta Anda Sīļa apsvērumi (“Rīgai vajadzīgs arhitektūras simbols”. “Diena”, 2021, 2. decembrī, 3. lpp.).
Viņš pamatoti norāda, ka Kongresu nama vietā var iegūt labākajā gadījumā vismaz samocītu risinājumu, kurā “diezgan neizbēgami saglabāsies komunisma aura”.
Jāpiebilst gan, ka tieši Kongresu namā 1988. gada 1. un 2. jūnijā notika Radošo savienību plēnums, ar kuru sākās Atmoda un ceļš uz Latvijas neatkarības atgūšanu, bet 1989. gada novembrī LAS savā kongresā jau pasludināja neatkarību no PSRS Arhitektu savienības. Šajā sakarā Kongresu namam būtu vieta vēstures pieminekļu sarakstā.
A. Sīlis atklāti iestājas par Andrejsalu, kas, viņaprāt, esot “garšīga un interesanta”, un vienīgi tur, lūk, varēšot iegūt vajadzīgo “starptautiski augstākā līmeņa arhitektūras objektu”.
Pats gan pamatoti atzīst: “Tie laiki, kad arhitekti mēģināja visā pasaulē pavairot tā saukto Bilbao efektu, ir pagājuši” (pasaulslavenā arhitekta Frenka Gērija skulpturāli veidotā Gugenheima muzeja ēka Bilbao ir visā pasaulē plaši apbrīnota– J. K.).
Andrejsalu “kā izcilu vietu” LAS sarīkotajā koncertzāles vietas meklēšanas kampaņā ieteica SIA “Riga Port City”, kas nodarbojas ar šīs vietas attīstīšanu. Viņi savā iesniegumā norādīja, ka koncertzālei Andrejsalā “būs liela ietekme uz apkārtnes daudzfunkcionalitāti šodien un nākotnē”, tā būs “iespēja degradētas teritorijas revitalizācijai”, “veicinās kopējo teritorijas attīstību”, “dos ievērojamu ieguldījumu apkaimes attīstībā” un “veicinās visas apkārtējās plašākās teritorijas kvalitatīvu attīstību”, jo “Andrejsalas-Pētersalas apkaime ir viena no mazattīstītākajām Rīgas centra apkaimēm”. Tāpēc Andrejsala esot “labākais un pilsētai vērtīgākais risinājums nacionālās akustiskās koncertzāles novietnei”.
Skaidrs, ka katrs privātais attīstītājs grib savā teritorijā vai vismaz tās tuvumā iegūt tādu publikas magnētu kā nacionālo koncertzāli. Privātajiem tas ir tiešām garšīgs kumoss, pie kā tikt uz sabiedrības rēķina. Taču ne katrā vietā koncertzāle būs labākais un pilsētai vērtīgākais risinājums. Uzmetot pat paviršu skatu Rīgas plānam, Andrejsala izceļas kā apendikss iesāņus no pilsētas artēriju tīkla.
Andrejsalā pašlaik esošās celtnes, izņemot varbūt grandiozo ostas elevatoru, no garāmejošās Eksporta ielas nav pat pamanāmas. Tā ir būtībā periferiāla, pagaidām degradēta un pat pēc Eksporta ielai paralēlās dzelzceļa saimniecības likvidēšanas no plašām publikas plūsmām sāņus esoša apkaime, kas atrodas vismaz 800 m tālāk no nosacītā pilsētas centra nekā novietne Elizabetes ielā 2. Tāpēc koncertzāle Andrejsalā nevar būt ieguvums un ērtība pilsētai.
Visos Rīgas attīstības plānos, tostarp pašlaik izstrādājamajā, ir paredzēts Daugavas šķērsojums Hanzas ielas turpinājumā. Tas aizņemtu joslu arī Andrejsalas dienvidu galā. Joprojām spēkā ir “Grupas 93” izstrādātais Andrejsalas detālplānojums, kas apstiprināts 2009. gadā.
Tajā starp Eksporta un Andrejostas ielu iezīmēta cieša perimetrālu centra kvartālu apbūve, starp Andrejostas ielu un Daugavu – retināta centra apbūve, bet Hanzas šķērsojums – kā tuneļa aizsargjosla. Ja mūsdienās “gadsimta būves” “Rail Baltica” sakarā visā nopietnībā paziņots, ka Mārupīte ir tik nopietna upīte, ka zem tās nav tehniski iespējams izbūvēt dzelzceļa tuneli, tad tunelis zem Daugavas mūsu apstākļos pavisam noteikti šķiet utopija.
Tomēr Hanzas šķērsojuma ideja uzturama spēkā jebkurā gadījumā.
Agri vai vēlu tai jātop īstenotai, un pilsētainava Andrejsalā tad izrādīsies krietni vien atšķirīga no mūsdienu vīzijām. Vai šķēsojums tiešām būs tunelis vai zemais vai augstais tilts, pagaidām, protams, nav skaidrs. Koncertzāle aiz tilta, patiltē vai ceļmalā būtu nonsenss.
“Riga Port City”, pieaicinot pazīstamus ārzemju speciālistus, ir izstrādājusi savu Andrejsalas attīstības vīziju. Tā ir samērā līdzīga 2009. gada detālplānojumam, bet Hanzas šķērsojums nav parādīts. Toties Daugavas malā uz ziemeļiem no iespējamās šķērsojuma trases ir iezīmēta kādas sabiedriskas ēkas kontūra. Šī celtne it kā varētu būt arī koncertzāle, taču tā izskatās neveikli iemocīta un neiederīga piedāvātajā apbūves telpiskajā struktūrā. Lielisks pierādījums vietas neatbilstībai. Tā vai otrādi, bet vietas attīstību sākt ar koncertzāli, it īpaši tai nepiemērotā pilsētbūvnieciskā struktūrā, nozīmē tieši to pašu, ko piešūt mēteli pie pogas, nevis pogu mētelim.
Andrejsala, kā tas iezīmēts arī detālplānojumā, var attīstīties kā netālu esošā klusā centra pakāpenisks paplašinājums, kā teritorija, kurā galvenokārt atrastos mājokļi un videi draudzīgas darbavietas un kurā būtu ierobežota piekļuve transportam – līdzīgi kā, piemēram, bijušajā ostas teritorijā Ruohalahti Helsinkos vai Javas, Sporenburgas un Borneo salā Amsterdamā. Taču Andrejsala nevar kļūt par Oslo Akerbrigi vai Londonas Doklendu, jo paredzamā nākotnē Rīgā nav gaidāms straujš iedzīvotāju skaita pieaugums.
Centra funkciju pastiprināta attīstīšana rūkošas pilsētas periferiālās apkaimēs vai nomalēs vienīgi veicina esošā centra atmiršanu. Rīgā tas labi pamanāms jau tagad. To, starp citu, veicina arī pašreizējās pilsētas vadības izdarības, izkropļojot ielu braucamās daļas un organizējot dažādas neērtības, kā arī bīstamību visu veidu transportam.
Andrejsalas “bīdītāju”, šķiet, nemaz tik daudz nav. Tajā pašā laikā ļoti skaidri pamanāma sakritība, kas acīmredzot nav nejauša: katram, kurš lobē kādu vietu, bet apkaro citu, ir kāds ar to tieši vai pastarpināti saistīts projekts, ir paredzams šāda projekta pasūtījums vai ir kādas citas komerciāla vai cita rakstura saiknes ar vietas attīstītāju.
Piemēram, “Lukševics ir arī autors trim ēkām, kuras iecerētas Andrejostas attīstības projektā” (skat. “Atklāj, ko būvēs Rīgas jahtu centra “Andrejosta” teritorijā” [tiešsaiste]. LA.LV : LETA, 11. marts, 2019 [skatīts 05.12.2021.]. https://www.la.lv/atklaj-ko-buves-rigas-jahtu-centra-andrejosta-teritorija). Nav jau arī noslēpums, ka arī A. Sīlim nav sveši “Riga Port City” īpašnieki vai viņu radinieki.
Izskatās, ka dienaskārtībā jāatjauno koncertzāles citas iepriekš ieteiktās novietnes – Elizabetes iela 2, par kuru Ministru kabineta pagājušā gada rīkojums joprojām ir spēkā, un Raņķa dambis. Protams, koncertzāle pilsētas audumā nevainojami ierakstītos arī citviet, piemēram, Eksporta ielas posmā Andrejostā, iepretim Citadelei vai Krišjāņa Valdemāra ielā Ķīpsalā. Jācer, ka profesionāls skats uz pilsētu kopumā beidzot tomēr ņems virsroku pār indivīdu merkantilām interesēm vai personiskām ambīcijām.
