Guntis Ščerbinskis: Apbedīt cerību Lielajos kapos 14
Līdzās Krišjānim Baronam, Krišjānim Valdemāram, Andrejam Pumpuram un citiem dižgariem valdība grasās Lielajos kapos apbedīt vēl vienu cerību, atsakoties no pirmpirkuma tiesībām, lai iegādātos un beidzot sakārtotu šo Latvijai kultūrvēsturiski nozīmīgo objektu.
Ar padomju laikā apgānīto kapu sakopšanu saistītas nepiepildītas cerības, apbedītas visu šo laiku kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Latvijas dižgaru kapsēta pamazām laista postā, līdz pārvērsta aizaugušā suņu pastaigu laukumā. Iecere par jaunas tramvaja līnijas izbūvi, kas raisīja satraukumu par iespējamo ielas paplašināšanu kapu teritorijā, sakustināja sabiedrību un pavēra iespēju mūsu politiķiem demonstrēt valstisku stāju, uzņemoties atbildību un rūpes par nozīmīgo vietu.
Tomēr no Danas Reiznieces-Ozolas (ZZS) vadītās Finanšu ministrijas atzinuma izriet, ka kultūrvēsturiskā objekta glābšana un uzturēšana esot valstij neraksturīga funkcija, tāpēc ministrija neatbalstīja iespēju valsts budžetā rast Lielo kapu pirkšanai nepieciešamos 372 443 eiro.
Patiešām, diez vai kapsētas kopšana īsti ir valstij raksturīga funkcija. Tomēr šis ir iemesls, lai palūkotos uz vērtībām, kādas nes mūsu amatpersonas un kas spilgti atainojas viņu prioritāšu listēs. Nupat rakstīju, kā zem nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanas izkārtnes 200 000 eiro Saeimas deputātu kvotu naudas izdāļāts Kiviča sarunu šovam vai šlāgermūzikas popularizēšanai (“Deputātu kvotu rūgtā pēcgarša”, “LA”, 27.03.). Tas ir tikai viens piemērs, bet tādu nav mazums. Šādā gaismā raugoties, jājautā, kur te ir arguments par valstij neraksturīgu funkciju finansēšanu.
Lielo kapu sakarā sabiedrībai uzskatāmi demonstrētas ne tikai politiskās, bet arī mūsu reliģiskās elites vērtības. Luterāņu baznīca, kas ilgus gadus kapsētu turējusi savā īpašumā, nespējot to cienīgi apsaimniekot, atbrīvojusies no šīs “nastas” sev izdevīgā veidā. Ņemot vērā svētvietā valdošo postu un arī to, ka valsts reliģiskām organizācijām izrāda pretimnākšanu nodokļu atlaižu veidā, cienīga rīcība no baznīcas puses gan būtu Lielo kapu dāvināšana valstij. Nesen līdzīgā veidā valsts dāvinājumā saņēma Gaiziņkalnu. Starp citu, arī šajā gadījumā taču valdība dāvinājumu pieņēma, lai gan kalna apsaimniekošanai ar valstij raksturīgu funkciju ir vēl mazāk sakara.
Varas attieksmi pret nozīmīgu kultūrvēsturisku vērtību saglabāšanu kopumā raksturo kūtrums un neizlēmība, to var saukt arī par taupību nevietā. Kā gan citādi lai dēvē to, ka gandrīz trīsdesmit gadus kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas tā arī nav izdevies noteikt nacionāla memoriāla statusu Brīvības piemineklim un Rīgas Brāļu kapiem? Par to bijušas gan diskusijas, gan iniciatīvas, bet beigu beigās tapušais likumprojekts iegūlis Saeimas deputātu atvilktnēs. Skaidrs, ka īpašs statuss šo objektu uzturēšanai garantētu arī regulāru valsts finansējumu, kādu neapšaubāmi būtu pelnījis gan Brīvības piemineklis, gan Brāļu kapi. Nav tā, ka tagad valsts tiem neatvēlētu gluži neko, tomēr tas ir reizi no reizes. Jāatzīst, ka trūcis politiskas gribas uzņemties pastāvīgas valstiskas rūpes un saistības par galvenajiem nācijas simboliem, kas faktiski nozīmīguma ziņā līdzinās valsts karogam un himnai. Noteikt šo statusu Brīvības piemineklim un Brāļu kapiem līdz valsts simtgadei būtu politiķu goda lieta.
